Gunārs Jurjāns (1922. 29. aprīlī Rīgā – 2010. 26. augustā Austrālijā)
Apskatīt komentārus (0)


06.10.2010

Austrālijā  88 gadu vecumā miris latviešu gleznotājs, grafiķis, scēnografs un mākslas kritiķis Gunārs Jurjāns.

Māksla bija viņa sapnis kopš agras bērnības, kad skolā mācījās pie gleznotāja Alfona Michailovska un pusaudža gados Ikšķilē satuvinājās ar Jāni Kugu, tādēļ viņa iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā 1942. gadā bija likumsakarīga. Mācīties tur gan nenācās ilgi un līdz J. Kugas Dekorātīvās glezniecības meistardarbnīcai viņš nonāca tikai1944. gadā, kad bija jāatstāj Latvijā. Gunārs Jurjāns turpināja studijas Kopenhāgenas Dekorātīvās mākslas skolā, apbrīnojot dāņu plakāta mākslu. 1950.gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Austrālijā, kur pēc dažādiem gadījuma rakstura darbiem nonāca televīzijā ABC-TV. Tur latviešu mākslinieks nostrādāja par dekorātoru 30 gadus, veidojot operu un drāmatisko izrāžu iestudējumu dekorātīvo noformējumu. 1980. gadā viņš saņēma balvu par dekorācijām iestudējumam „Lusinda Breiforda”.

Līdztekus maizes darbam, kas arī sagādāja gandarījumu, Gunārs Jurjāns visu laiku aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā. Vēl dzīvodams Dānijā, viņš veidoja dekorācijas turienes latviešu teātŗa izrādēm. Arī Austrālijā viņš vairāk nekā 50 gadus veltījis scēnografijai, radot neskaitāmu Melburnas latviešu teātŗa izrāžu skatuves  noformējumu. Blakus tam mākslinieks nodarbojās arī ar glezniecību un grafiku, sarīkodams savu darbu izstādes kā Sidnejā, tā Melburnā. Gunārs Jurjāns bija viens no Melburnas gleznotāju grupas „Zilā ota” dibinātājiem un aktīvākajiem biedriem.

Viņa stājdarbos jaušamas tālas atblāzmas no franču 20. gadsimta sākuma modernisma, sevišķi kubisma. Gunārs Jurjāns savulaik skaidroja: „Intriģēja kubisma skaidrība, loģika, ierobežotā krāsu skala. Vairīšanās visu izteikt līdz galam.” Brieduma gadu darbos valda konstruktīvi, gandrīz vai matēmatiski precīzi kārtoti krāslaukumi, kas dažkārt pietuvojās abstrakcionismam: „Nekas tomēr nesākas no baltā lapā ievilkta četrstūra.” Katrā darbā „ir tikpat daudz prāta kā sajūtu, instinkta vai „nodoma” stadiju.” Motīvs viņam vienmēr ir vajadzīgs, bet visa centrā ir sieviete. Ap to vijas viņa mākslas darbu pasaule: „Katra ķermeņa detaļa ir interesantāks vizuāls piedzīvojums nekā loģisks figūras atveids, kas sākas ar galvu un beidzas ar kāju pirkstiem”.

Gunārs Jurjāns nodevās arīdzan grāmatu illustrācijām, monumentālajai glezniecībai – šajā ziņā kā labs piemērs apskatāms Melburnas Latviešu namā – mākslinieka veidota sienas mozaīka. Viņu piesaistīja arī mākslas kritika. Izstāžu recenzijas iespiestas kā Austrālijas, tā ASV latviešu presē. Tās mēs gatavojāmies sakopot vienā krājumā ar Mārtiņa Gaujas apcerējumiem, kam būtu jākalpo par pirmo soli, lai tautieši dzimtenē pietuvotos Austrālijas latviešu mākslai. Šis parāds vēl jāatlīdzina nākotnē.