Ineses Salakas rokās vijole smējās un raudāja...
Apskatīt komentārus (1)
08.12.2010
Ineses Salakas rokās vijole smējās un raudāja...
Par latviešu mākslinieci Inesi Salaku (1960. 13. I- 2010. 2.
III) tagad jārunā pagātnes formā: varonīgais, bet nevienlīdzīgais cīniņš ar
smago slimību vairāku gadu gaŗumā ir beidzies... Šai ziņai būs grūti noticēt
visiem tiem, kuŗi Inesi joprojām labi redz gara acīm: mazotnē eņģelim līdzīgu
bērnu, vēlāk Mediņa mūzikas vidusskolas audzēknīti ar vijoles futlārīti pie
rokas, pēc dažiem gadiem gaišu un uzņēmīgu Maskavas konservātorijas
absolventi un Latvijas operas orķestŗa mākslinieci. Divus pēdējos gadu desmitus
Ineses mājas bija Meksika un darba vieta Meksikas valsts filharmonijas
simfōniskais orķestris.
Iedomāsimies, ka fonā skan P. Čaikovska ,,Romance, ko
Inesei tā patika atskaņot kopā ar brāli pianistu Renē Salaku, un pašķirstīsim
lielu, latviešu zīmēm, tautasdziesmām un nošu rakstiem rotātu grāmatu: pirmā lappuse
tajā veltīta vectēvam, diriģentam, folkloristam un koklētājam Artūram Salakam,
nākamā lappusē lasāms Artūra dēla, leģionāra Ulža, dzīves gājums, vissaulainākā
ir trešā lappuse: Salaku ģimene ar četru bērnu pulciņu no Venecuēlas atgriežas
Latvijā, māmuļa Gaida pastarīti Inesi nes zem sirds. Tāda bija Ineses pirmā un
spožā debija, ienākšana šajā pasaulē, piepildot tēva, koktēlnieka Ulža Salakas,
viskvēlāko sapni: visi bērni runās latviešu valodā un izmācīsies augstskolās!
Bērni vecāku sapņus pat pārspējuši: Renē, Gunta un mazā māsiņa Inese kļuva par
mūziķiem (ar šo talantu kā saulē mirdzošiem sarmas dimantiem Dievs burtiski
apbēris visu Salaku dzimtas koku), Andris izmācījās par chirurgu, Ingrīda par
skolotāju.
Spožā altvijolniece Inese
Mehiko izturēja konkursu laikā, kad Latvijā Baltā nama māksliniekiem pamats
burtiski bruka zem kājām. Meksikas orķestrī arpu jau spēlēja Salaku vecākā māsa
Gunta. (Viņai vēl padomju dzelzs priekškara laikā izdevās caur Bulgāriju nokļūt
Vīnē, pasaules orķestrantu tirgū, no turienes Meksikā.)
Inese nebija tikai māksliniece, viņas čaklās rokas prata
apdarīt visus sievietei tik neizbēgamos mājas darbus. Un galvenais: viņa laida
pasaulē meitu Lusini un dēlu Matīsu. Lai gan īss ir tas dzīves laiks, ko Inesei
liktenis ļāva būt kopā ar mīļajiem, viņa ielikusi saviem bērniem šūpulī to, ka
spēj dot tikai māte: prieku par dzīvi un dzīvību, kas dāvāta tikai vienreiz.
Visskumjākais pasaulē ir tukšums, kas uz kādu laiku ieņem
dzīva, nesen aizgājuša, cilvēka vietu: tukša gultiņa, tukša vieta pie rakstāmgalda,
tukšs krēsls orķestŗa kopainā, klusumā sastindzis instruments... Un tomēr atmiņu
gaisma ir stiprāka un spēcīgāka par katru nāves elpas ledaino pieskārienu:
Inese Salaka dzīvo savu tuvinieku, kollēgu, skolnieku atmiņā, apliecinot seno
sakāmvārdu: aizgājušie mūsu domas saista stiprāk nekā dzīvie.
Red.