Kad rūgti smaržo naktsvijoles...
Apskatīt komentārus (0)
13.07.2011
Kad rūgti smaržo
naktsvijoles...,
dzejniecei
Elzai Ķezberei aizejot (1911. g. 5. maijs 2011. g. 6. jūlijs)
Loks
noslēdzies. Dzejnieces mūžs noslēdzies. Šā gada 5. maijā, sagaidījusi simto
dzimšanas dienu, ar ziediem, sveicieniem, visa laba vēlējumiem un īpašo
Rakstniecības un mūzikas mūzeja kollekciju kurātora Andreja Grāpja un apgāda
Zvaigzne ABC sarūpēto dzejas izlasi ar simbolisko nosaukumu Gliemežvāks
dzied..., mazā Dāma, smalkā Dzejniece Elza Ķezbere pēc diviem mēnešiem 6. jūlijā
devusies Mūžības ceļā.
Dzejniece
saņēma sveicienus gan Amerikā, gan Latvijā, kur Misiņa bibliotēkā ar Rakstniecības
un mūzikas mūzeja kollekciju kurātores Maijas Kalniņas gādību tika atklāta
neliela izstāde, 11. maijā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē notika
seminārs Violetais viršu laiks, dzejnieci godināja viņas dzimtās Tirzas puses
ļaudis. Tikko vēl, plašāk ielūkojoties dzejnieces dzīves gājumā un dzejas
pasaulē, rakstīju jubilejas sveicinājumus dzejniecei laikraksta Laiks lappusēs. Tas viss nu pagātne.
Dzejnieces
Elzas Ķezberes mūžs kā raibs dzīpars savijies gadu kamolā, tajā netrūkst dažādu
krāsu, noskaņu, mirkļu, atmiņu, netrūkst dzīves likstu, sāpju, izmisuma,
jautājumu kāpēc?, jo gaŗajās dzīves dienās prieka mirkļi mijušies ar smeldzi
un arī vientulību. Apbrīnas vērta bijusi dzejnieces spēja izturēt Bet cilvēki
jau ir sīksti kā vārpzāles. Tik ātri neaiziet postā. (1953. gadā vēstulē J.
Rudzītim). To droši vien spēcinājusi ticība Dievam, paļaušanās. Katru pavasari
dzejniece gaidījusi kā pirmo reizi, katru lapkriti izjutusi gluži vai fiziskas
sāpes, bet ziemās viņai vienmēr mazdrusciņ salis (vēstulē V. Kārkliņam 1953. g.).
Vēstulēs jaušams, ka dzejniece vairās no ikdienas, no pelēcības, tveŗdamās savā
pasaulē, viņa lasa Kārļa Skalbes pasakas, Haijama dzeju vai Bībeli, bet
vislabāk sirds norimst Zālamana Gudrības grāmatā un Dāvida dziesmās.
Mēs
nekad neesam tikušās klātienē, tikai dzejā, kuŗu iepazinu apmēram pirms
divdesmit gadiem. Tomēr ir sajūta, ka zaudēts tuvs cilvēks, vai zudusi kāda
radniecīga, iepazīta pasaule. Šķiet, šī tuvā cilvēka sajūta radusies tieši pēdējos
gados, strādājot pie dzejnieces Rakstu sējumiem (pirmie divi iznāca 2006. gadā),
īpaši pie vēl neizdotā trešā sējuma ar dzejnieces ārpuskrājumu dzeju, vēstulēm,
rakstiem par viņu.
Kaut
arī dzejniece Elza Ķezbere vēstulēs teikusi Es esmu tikai tāds stikla zvārgulis. Es esmu
tāds stikla zvaniņš, tāds mazs zvārgulis Dieva lielajā orķestrī. Partitūrā
pašreiz uzšķirtajās lappusēs nav man ierakstītās notis. Varbūt citreiz.
Kādreiz. (1955. g. vēstulē V. Kārkliņam), tomēr viņa dzejas pasaule ir
ierakstīta kopējā latviešu lirikas fondā. Elza Ķezbere nāk no literātu paaudzes
un laika, kas dēvēts arī par latviešu dzejas zelta laikmetu no 20. gs. 30.
gadu otrās puses. Viņi, Elzas Ķezberes dzejas laikabiedri Andrejs Eglītis,
Veronika Strēlerte, Klāra Zāle, Rūta Skujiņa, Velta Toma un citi ir dažādi,
katrs ar savu likteņstāstu un dzejas pasauli. Un tieši tas arī latviešu liriku
ir bagātinājis un daudzveidojis.
Elzas
Ķezberes pirmie dzejoļu krājumi iznāca Latvijā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē un
40. gadu sākumā (Profils stiklā, 1937; Dziedošais gliemežvāks, 1938;
Vēstules Pēram Gintam, 1938; Jāapsnieg, 1943; poēma Dziesma par dzērvi,
1944), tomēr svešumā pavadītie gadi dominē pār Latvijas laiku (krājumi
Krēslainie spoguļi, 1949; Ilūzijas, 1950 un Koncerts, 1965). Dzejā
atklājas plaša izjūtu gamma tā ir romantiska ilgošanās un sapņošana līdz pat
skaudrām sāpēm, ilgas pēc tuva cilvēka, pēc savām mājām, savas zemes un
Latvijas. Un visu mūžu tiekšanās pēc skaistā, pēc harmonijas, pēc teiksmainās
vietas Ulubeles. Elzas Ķezberes savdabība un paliekošais ir kamerstils, kas
saistīts ar gan ar trauslo skaistumu cilvēku attiecībās, gan ar izsmalcināto
lietu pasauli. Viņas dzeja guva ievērību ar romantisko eksaltāciju, apgaroto
lirismu, ar spēju smalki atklāt vispretrunīgākās dvēseles nianses un
strāvojumus, tai nereti raksturīgs estētisms un patriotisms. Savukārt 1941.
gada 14. jūnijā piedzīvotā personiskā dzīves drāma (vīra, Latvijas ar mijas
virsnieka Osvalda Ķezbera aizvešana) dzejā ienesa skaudru sāpju un visas tautas
likteņa vispārinājumu, bet svešuma laiks vientulības un svešuma smeldzi, kad
tagadnes vietā dzejniece daudz labprātāk kavējās savā iekšējā pasaulē, kur
gaišas atmiņas par dzimto pusi, tēvu, laimes mirkļiem. Turos pie mācības, ka
katram cilvēkam un katram darbam Dievs atļāvis tādu mazu placīti sava vaiga
priekšā. Ja stāv rakstīts, ka mats no galvas nekrīt bez Dieva ziņas, tad tak ar
Viņa ziņu es esmu rakstījusi arī savus dzejoļus, vēstulē literatūras kritiķim
Jānim Rudzītim rakstījusi dzejniece.
Aizejot
radošai personībai, to skaitā dzejniekam, palicējiem, no vienas puses, paliek
gleznās tvertie mirkļi, notīs ieskandinātās noskaņas, dzejas rindās ierakstītā
dvēseles pasaule vai prozas tekstos ieaustie pārdzīvojumi, tomēr, no otras
puses, līdz ar katru no viņiem aiziet arī viņu Pasaule, Laiks, ko viņi
dzīvojuši, veidojuši, pārtrūkst iespēja pajautāt, un galvenais pateikt paldies.
Loks
noslēdzies. No savas dzimtās Tirzas puses, kur Tirzas draudzes skolā aizsākās
interese par dzeju, Elza Ķezbere (dzim. Pinnis) devās ceļā uz Rīgu, bēgļu
gaitas viņu kopā ar meitām aizveda pēckaŗa Vācijas bēgļu nometnē, tad tālāk uz
ASV, Ņujorku, kur aizvadīti daudzi jo daudzi gadi. Cerams, ka piepildīsies
Dzejnieces vēlēšanās un viņa atgriezīsies dzimtajā Tirzas pusē, kuŗai
veltījusi ne vienu vien dzejoli, un mūžīgo mieru radīs līdzās savam mīļajam
tēvam, kuram arī veltīti dzejoļi.
Es
piederu pie ziemeļiem. Palmas, kaktusi, lauri tie man patīk puķu podos. Ja
tā varētu pārvērsties par ko gribu man gribētos būt pelēkai dzērvei purvā.
(Vēstulē V. Kārkliņam 1954. g.) Dzejnieces Elzas Ķezberes aiziešana laikā mums katram
varētu būt bijušas savas domas un pārdomas personiskas un/vai literāras.
Dalot sāpes ar katru, kam tuva bijusi dzejniece Elza Ķezbere, un klusi
pieminot,
Inguna
Daukste-Silasproģe