ATVADU VĀRDI JURIM VĪTOLAM
Apskatīt komentārus (0)
11.10.2011
ATVADU VĀRDI JURIM VĪTOLAM
Kad pēdējais gājputns aizies,
Būs jālido pašiem
Debesis nedrīkst atstāt tukšas.
O. Vācietis
Ir atnācis oktobris, piekaisījis apvārsni ar gājputnu atvadu saucieniem un, kā ikkatru gadu,
neskaitāmās krāsās izgreznojis Latviju. Taču šajās dienās šis skaistums sāp
ikvienam, kas savā ceļā kaut reizi ir sastapis Juri Vītolu. 7. oktobrī viņa
brālis, Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols saņēma ziņu, ka Juris devies
Aizsaules ceļos.
Juris Vītols dzimis
Rīgā. 1944. gadā Vītolu ģimene atstāja Latviju, un par viņu mītnes zemi kļuva Venecuēla. 1959.
gadā Juris absolvēja Venecuēlas Centrālo universitāti ar civīlinženieŗa gradu
un uzsāka darba gaitas. Parallēli tam viņš studēja tautsaimniecību Universidad Catolica Andres Bello (UCAB)
un ieguva ekonomista gradu. Vairākus gadus Juris Vītols strādāja universitātē
par mācībspēku, tad kļuva par veiksmīgu uzņēmēju.
Allaž prieku viņam sagādāja iespēja palīdzēt citiem. Juris Vītols materiāli
palīdzēja savai bijušajai universitātei UCAB.
Par labdarību viņš saņēmis Venecuēlas valdības un universitātes apbalvojumus.
Juris Vītols atbalstījis arī brāļa Viļa Vītola
vēlmi palīdzēt Latvijas talantīgajiem jauniešiem iegūt augstāko izglītību un
2004. gada 1. septembrī dibinājis Juŗa Vītola stipendiju, kas piešķirta četriem
informācijas technoloģiju studentiem. Šo gadu laikā, izmantojot viņa ziedojumus,
iespēja studēt tikusi dāvāta jau 14 jauniešiem. Katru
gadu Juris viesojās Latvijā, tikās ar saviem stipendiātiem, bija patiesi
ieinteresēts viņu likteņos un priecājās par sasniegumiem mācībās.
Nav
daudz tādu cilvēku, kuŗi prot šo dzīvi ne vien pilnvērtīgi dzīvot, bet arī svinēt - ik dienu,
ik stundu, ik minūti, ne tikai sasniedzot izcilus panākumus darba dzīvē, bet
galvenokārt dāvājot prieku par kopā dzīvošanu un kopā būšanu ikvienam, ar ko
nākas sastapties. Jurim Vītolam neko nespēja nodarīt Laiks, jo katra diena mūžā
bija pilna prieka, -viņš allaž mācēja no dzīves ņemt pašu labāko: skaistākos
ziedus, baudījumu, ko sniedz māksla un, protams, mīlestību, prata to gan
saņemt, gan sniegt sev tuvajiem.
Ir pavadīts darbīgs un dzīvesprieka pilns mūžs, izaudzināti un izskoloti
trīs bērni. Taču īpaši tuvas attiecības Juri allaž saistījušas ar četrus gadus
vecāko brāli Vili. Kaut arī pēdējos gadus viņus šķīra vērā ņemams attālums, jo
Vilis jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, abi rēgulāri viesojās viens pie otra,
kopā svinēja svarīgas jubilejas, priecājās gan par savu bērnu sasniegumiem, gan
par dzīvē paveikto. Allaž viss tika dalīts uz pusēm - gan savulaik bērnībā ne
tik bieži baudītais gardums, gan prieks par veiksmēm studijās un vēlāk ražīgā
darbā, gan rūpes par Latvijā atgūto īpašumu un tā apsaimniekošanu. Visu viņi
dalīja uz pusēm, tikai mīlestību pret Tēvzemi ne - tās abiem kopā bija tik
daudz, ka pietika ko dāvāt ne vien saviem bērniem, bet arī Vītolu fonda
jauniešiem. Skumju smagums diemžēl šobrīd
nav sadalāms, tikai ar tuvo cilvēku un visu fonda ļaužu līdzijušanu varbūt mazliet
vieglāk panesams.
Ir nodzīvota skaista dzīve, un nu nav arī vairs
sāpju - tās kopā ar dvēseli padebešos uz saviem baltajiem spārniem nes
gājputni, atstājot tuvajiem vienīgi skumjas, kuŗām kaut kad būs lemts pārvērsties
atmiņās, vēl ilgi, ilgi gan ļoti smeldzīgāss. Bet mums, Šai saulē
palikušajiem, atliek censties putnu balsīs saklausīt ne tikai atvadu kliedzienu, bet arī jaunas pārnākšanas solījumu un
savas Tēvzemes mūžīgas mīlestības apliecinājumu.
Vita Diķe