Gleznotājs Voldemārs Dārznieks mūžībā

Gleznotājs Voldemārs Dārznieks mūžībā
Apskatīt komentārus (1)

09.03.2011

Gleznotājs Voldemārs Dārznieks mūžībā

Voldemārs Dārznieks dzimis 1926. g. 1. septembrī Koknesē, vēlāk dzīvoja Rīgā. Priekšpēdējā kaŗa gadā, kad vācieši iesauca 1926. gadā dzimušos, V. Dārznieks nokļuva uz vācu kuģa, kur darbs bija ļoti smags, bet 18 gadus vecais jauneklis izturēja. Bēgļu laikos Vācijā viņš mācījās Eslingenas latviešu nometnes mākslas skolā, kur tolaik mācībspēki bija daudzi pazīstami Latvijas gleznotāji – Ludolfs Liberts, Jūlijs Matisons, Fricis Bange u. c. Jau tad V. Dārznieks saprata, ka gleznošana būs viņa dzīve. Tai laikā tur mācījās arī Dainis Miezājs, Raimonds Staprāns, Talivaldis Stubis un Kazimirs Laurs.

Iebraucis Amerikā 1950. gadā, V. Dārznieks iestājās Čikāgas Mākslas institūtā, bet drīz tika iesaukts obligātajā kaŗadienestā un no 1951. līdz 1953. gadam dienēja ASV flotē. Pēc dienesta viņš ar īpašo bruņoto spēku izglītības pabalstu (t. s. G. I. Bill) mācījās Mākslas skolā Ņujorkā, ko beidza 1956. gadā. Viņam radās iespēja paceļot pa Eiropu – Vāciju, Franciju, Italiju, Šveici. Nelielā buŗu laivā Noname viņš kopā ar diviem draugiem apbrauca gandrīz visu Ziemeļamerikas kontinentu, no Sietlas uz dienvidiem, gar Meksiku, Vidusameriku, cauri Panamas kanālim un tālāk uz ziemeļiem līdz Floridai. Noname piestāja arī Dienvidkalifornijā.

V. Dārznieka pirmā personālizstāde notika 1961. gadā Ņujorkas Aspects galerijā. Vodemārs Dārznieks 1960. gadā apprecējās ar Ņujorkas mākslinieci latvieti Ausmu Matcati. Viņiem piedzima meita Kaiva. Tais laikos Ņujorkā bija daudz latviešu mākslinieku, mākslas dzīve kūsāt kūsāja. Izstādes notika dažādās galerijās (Ligoa Duncan) un izstāžu telpās, nereti kopā ar Čikāgas jaunajiem latviešu māksliniekiem.

Apmēram 1964. gadā V. Dārznieks lēti nopirka mazu daudzlietotu citroenu, no Ņujorkas pārbrauca visai Amerikai un ieradās Dienvidkalifornijā pie sava senā drauga Kazimira Laura. Drīz vien viņam bija sava darbnīca. Venises pilsētiņā pie jūras viņš noīrēja paprāvu veikala telpu, ko pārveidoja līdz nepazīšanai – ievilka elektrību, lai gleznojot būtu piemērota gaisma. Dārzniekam patika strādāt ar kokmateriāliem. Vēl dzīvojot Ņujorkā, viņš pagatavoja mazajai Kaivai gultiņu, īstu mākslas darbu. Venisē viņš ar kokmateriāliem strādāja vēl biežāk. Reizēm viņš pacēla krastā pēc vētras šo un to, ko jūra bija izskalojusi. No kādas firmas Amerikas dienvidaustrumos viņš pasūtināja dažādus neparastākus dēļus – vītolkoka, dzelzskoka (tumšus, smagus, cieta koka no kādas Afrikas zemes) un citus. Viņa darbnīcā atradās zemi, smagnēji bluķīšveida soliņi, un soliņu virsma bija tā izvedota, ka ciemiņa sēžamvieta tajos ērti ietilpa. Savā studijā viņš iebūvēja dušas telpu ar mozaīkas delfīniem uz sienām un grīdas. Delfīni viņam ļoti patika.

Ēka, kuŗā Dārznieka studija (dzīvoklis) atradās, bija pie ielu krustojuma ietves malā, un tur nebija pat kabatas lieluma zemes gabaliņa, kur varētu ko iestādīt. Pie sienas malas viņš novietoja prāvu koka sili acu augstumā ar latvisko ornamentu rotājumiem, kuŗā auga dažādi košumstādi. Ieeja telpā bija no stūŗa, un durvis bija izveidotas no dažādiem nesimetriska lieluma koka gabaliem un stikliem, šķiet, pēc Kurta Švitera paarauga. No koka viņš gatavoja arī kaklarotas un matuspraudes.
V. Dārznieks strādāja gadījuma darbus, lai nopelnītu iztiku – restaurēja antīkas mēbeles, vairākiem vietējiem izbūvēja darbnīcu. Viņš strādāja, kad radās iedvesma. Modeļu trūkuma laikos viņš izmantoja nūdistu žurnālus, kuŗos bija daudz kailu augumu dabiskās pozēs. Tos tad viņš piemēroja savām vajadzībām. Skiču bloks viņam vienmēr bija pa ķērienam, un tā radās daudzie spalvas zīmējumi. Brīžos, kad negleznoja, viņš lasīja haikas, Krišnamurti vai vācu rakstnieka Gintera Grasa darbus.

Aizritējušā gadsimta 60. gados bija populāras kafejnīcas, kuŗās dzejnieki lasīja savus darbus, jaunie mūziķi spēlēja instrumentus, un pie sienām karājās gleznas. Arī Dārznieks mēdza tādās izstādīt savus darbus, tāpat galerijās, dažādās grupas izstādēs un mākslas festivālos. Viņa gleznu „Saules brilles” kādā lielā mākslinieku grupas izstādē Holivudā atzina par labāko darbu un godalgoja. Arī citās izstādēs viņš saņēma godalgas un naudas balvas. Rietumkrasta latviešu Dziesmu svētkos 1970. gada Losandželosā viņš kopā ar Artūru Damrozi un Anšlavu Eglīti bija mākslas izstādes žūrijas komisijā. Vņš piedalījās izstādēs vai palīdzēja tās iekārtot arī citos Rietumkrasta Dziesmu svētkos.

Irēne Avena 1981. gadā „Amerikas Balss” radioraidījumā par Dārznieku teica: „Dārznieks ir bezkompromisa persona, kuŗš atsakās dzīvot pēc noteikumiem, lai kādi tie būtu. Viņš mīl un prasa sev absolūtu brīvību, un ir ar mieru maksāt par savu brīvību ar vientulību un, ja vajadzīgs, arī trūkumu.” Par viņa gleznošanu: „It kā bez apdoma šķiestās krāsas ir gaišas, spilgtas, eksplozivas, pilnas nemiera un trauksmes… Tā vien liekas, ka Dārznieks glezno mūžīgā ekstāzē… Par sev tuviem māksliniekiem Dārznieks uzskatīja norvēģi Edvardu Munku, austrieti Oskaru Kokošku un amerikāni Villemu Kūningu, ar kuŗiem viņam ir nepārprotama radniecība.”

Liels trieciens V. Dārzniekam bija viņa brāļa meitas Anitas Milleres pāragrā aiziešana mūžībā 2007. gadā. Milleri dzīvoja pie jūras Sanpedro pilsētā, un, kad Anita ar vīru devās kādā ceļojumā, viņi aicināja Voldi dzīvot viņu mājā. Tur Voldis pieskatīja dzīvniekus, strādāja dārzā un gāja uz ostu skicēt.

Daudzus V. Dārznieka darbus draugs Marks Vanklīve (Mark Van Cleve) nofotografēja un izveidoja mājaslapu. Daļu šo darbu var apskatīt: http://www.flickr.com/photos/markvancleve/
V. Dārznieks nomira 2010. gada 4. decembrī Veterānu slimnīcā Losandželosā. Sēro meita Kaiva, brāļa dēls Jānis Grote un viņa dzīvesbriede Brenda, Harijs Grote un dzīvesbiedre Austra, brāļa meita Vija Adamsa ar ģimeni, draugi un viņa darbu cienītāji. Voldemāra pelnus pavasarī iekaisīs Klusajā okeanā. Ūdeņus V. Dārznieks ļoti mīlēja.

Helēna Hofmane

Atpakaļ