Ar skatu uz Saeimu
Apskatīt komentārus (1)


01.09.2010

Agate Vucina

Ar skatu uz Saeimu

Raivis Dzintars (kandidē Vidzemes vēlēšanu apgabalā). Pirmkārt, ir nepareizi teikt  „pieņemšana vai nepieņemšana”, ir vai nu vienošanās, vai nu vienošanās nav. Vienošanās ir tad, kad organizācijas atrod kopīgus saskarsmes punktus, vērtības, mērķus, idejas. Ja šis kopīgais izrādās stiprāks par atšķirīgo, tad ir iespējams vienoties. Sarunas mums ir bijušas tikai ar Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un Vienotību kā politisko organizāciju apvienību. Vienotības ietvaros ir ļoti daudz politiķu un partiju, piemēram, Pilsoniskā savienība, kuru uzskati ir ļoti līdzīgi ar Visu Latvijai, bet tur ir arī tādi spēki ar būtisku ietekmi, kuriem Visu Latvijai nacionālā politika nav pieņemama, vēl jo vairāk būt Saeimā kopā ar Saskaņas centru ir nepieņemami mums. Ir likumsakarīgi, ka Visu Latvijai un Tēvzemei un Brīvībai kā nacionāli orientētas organizācijas kandidē vienā sarakstā, un Vienotība orientējas uz citu vēlētāju loku un startē atsevišķi.  

Visu Latvijai plašsaziņas līdzekļi dažkārt apzīmē par labēji radikālu partiju – vai jūs tam piekrītat?

R. Dz. Mēs esam dedzīgi, stingri un principiāli daudzos jautājumos. Lai kaut ko būtiski mainītu Latvijas valstī, lai mēs sāktu justies un uzvesties kā saimnieki, zināmai stingrībai ir jābūt. Cita lieta, ka politiskiem konkurentiem izdevīgi ir atrast kādus lamu vārdus un birkas, ko piekarināt saviem oponentiem, tādā veidā bez nopietnas argumentācijas  it kā ierindojot savus pretiniekus kādā nevēlamā kategorijā. Tas ir lēts politiskās cīņas triks, kuru gudram vēlētajam vajadzētu atpazīt un skatīties pēc būtības, vai kāds no Visu Latvijai  programmā paustajiem priekšlikumiem ir ekstrēms un radikāls vai nav, vai arī tās ir normālas, ar pašcieņu apveltītu latviešu prasības savā zemē.

Nosauciet trīs lietas, kuras jūsuprāt Latvijā būtu nekavējoties radikāli jāmaina?

R. Dz. Pirmā – izglītība, jo uz izglītību balstās visa pārējā sistēma. Piemēram, ilgstoši nav izdevies ieviest Latvijas vēsturi skolās, kas būtu pats pamats, ar ko patriotiskā audzināšana skolās būtu jāsāk. Otrā – demogrāfija. Līdzās izglītībai svarīga prioritāte ir arī demogrāfiskā stāvokļa uzlabošana: panākt, ka jaunajām ģimenēm ir ekonomiski izdevīgi, ja ir vairāk bērnu, un saprast, ka demogrāfiskais pieaugums nav atkarīgs tikai no ekonomiskā izdevīguma, bet arī no nacionālās saliedētības viedokļa. Trešā – nacionālā politika, kurā jāpanāk, lai latvietis Latvijā justos kā savās mājās. Tas ir stingrs valodas likums un stingra valodas likuma ievērošanas kontrole, stingrs pilsonības likums, stingrība attiecībā pret organizācijām, kas ir vērstas pret latviešu interesēm, tādu apstākļu radīšana, lai latvietis jūtas labi.    

Jūsu apvienībā kandidēs daudz jauniešu, taču kopumā Latvijā jauniešu vidū manāma liela apātija pret politiku, kā to mainīt?

R. Dz. Mēs esam vienīgā organizācija, kura līdz šim nevienā formātā nav bijusi pie valsts varas un nav bijusi pārstāvēta Saeimā. Tātad politikā ir jānotiek paaudžu maiņai, lai jaunieši sāktu ticēt, lai pazūd šī atsvešinātības siena, jo ir skaidrs, ka vecajiem politiķiem nenoticēs, lai cik viņi skaisti runātu. Turklāt politikai jāsāk darboties ar citām metodēm, nevar politiķis sēdēt savā tronī, politiķiem ir jāspēj runāt ar tautu vienā valodā un jābūt līdzās ne tikai pirms vēlēšanām, bet visu četru gadu garumā, un tas ir tas, ko gados jauni cilvēki novērtē un saprot. Tas ir zināms patiesums un degsme, ko daudz gadu laikā pieredzējuši cilvēki politikā ir zaudējuši. Tā ir cita vide, kas cilvēku lielā mērā izmaina, līdz ar to politiskai elitei laiku pa laikam ir jāatjaunojas ar jaunām asinīm, pretējā gadījumā viņi gribot negribot atsvešinās no tautas. Ideāli ir, ja partijas to var realizēt caur savām jaunatnes organizācijām, bet manā ieskatā lielākoties šīs jaunatnes organizācijas ir bez reālas ietekmes. Labākajā gadījumā viņiem iedod vienu vietu valdē, bet praktiski lemšanā paši jaunieši nepiedalās. Visu Latvijai ir organizācija, ko jaunieši ir izveidojuši un kur valdē vairākumā ir gados jauni cilvēki, un viņi partiju arī vada. Ja jauniešiem dod teikšanu, tad viņi to arī izmanto.

Viens no jūsu programmas mērķiem ir atgriezt Latvijā tos, kas aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Kā to reāli panākt?

R. Dz. Tie ir labāki sociālekonomiskie apstākļi, jo tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki ir izceļojuši, un par tiem arī ir jācīnās. Skaidrs, ka mēs vēl ilgi nevarēsim nodrošināt, lai šeit cilvēki varētu pelnīt visvairāk salīdzinājumā ar citām valstīm. Jānodrošina cilvēcīgi apstākļi un iespējas strādāt šeit, kas lielā mērā neprasmīgas saimniekošanas rezultātā šobrīd nav izdarīts. Ir būtiski – cilvēks nejūt, ka viņš ir Latvijas valstij vajadzīgs. Politiķis domā par visu ko, bet ne par to, lai cilvēks justos piederīgs savai tautai un valstij. Tas ir atkal jautājums par vērtību un politiskās elites maiņu, lai cilvēkos atgrieztos ticība un sajūta, ka viņi šai valstij var dot un ietekmēt, un tālāk no tā ir kaut kas atkarīgs. Tas nav tikai politikas jautājums, tas ir arī ģimenes, mākslinieku jautājums, iesaistītas ļoti daudzas puses, bet politiķiem ir būtiska loma, un tas jāsaprot katrai partijai. 

Mareks Gabrišs (kandidē Latgales vēlēšanu apgabalā). Daļēji piekrītu, jo parasti Latvijā par labējām partijām uzskata tās partijas, kuras aizstāv par latviskas vērtības, un savukārt kreisās – tās ir vairāk prokrieviskās partijas un orientētas uz Krieviju. Klasiskā izpratne par labējām partijām ir tāda, ka tās aizstāv uzņēmējus, līdz ar to, šim apgalvojumam par labējo partiju pilnībā nevaru piekrist, jo Visu Latvijai interesēs ir aizstāvēt visus cilvēkus, arī darba ņēmējus, un līdz ar to, var uzskatīt, ka Visu Latvijai ir sociāli nacionāla partija. Savukārt radikālisms ir tāda birka, kas apzināti piekārta, lai parādītu, ka Visu Latvijai ir tāda mazliet puiciska un nenopietna, bet ar „radikālu” var saprast arī tādu, kas ir virzīts uz pamatīgām pārmaiņām.

Latgalē katrs ceturtais darba spējīgais ir bezdarbnieks, cilvēkos valda apātija, kā Visu Latvijai idejas atradīs dzirdīgas ausis šajā reģionā?

M. G. Šeit uzreiz tad būtu jāpiedāvā ekonomiskā programma, bet patiesībā  partijas piedāvā kaut ko ekonomisku – darīsim to un to, bet īsto risinājumu jau nezina neviens. Grūti paredzēt, kas notiks pasaulē un Latvijā, un varu piebilst, ka pats esmu bezdarbnieks. Sāpīgi izjūtu visas šis problēmas, un vienīgā cerība ir, ka eju politikā un centīšos risināt šos jautājumus, kā radīt jaunas darbavietas un attīstīt ražošanu, jo, manuprāt, tie finansu līdzekļi, kas nāk no Eiropas Savienības netiek pareizi izmantoti, jo mums tiešām ir nepieciešama ražošana, nevis nauda jāiegulda dažādos tādos projektos, kas patiesībā ir naudas apēšana. Ir ļoti daudz šo programmu, kas dod finansu līdzekļus cilvēku resursu attīstības procesiem, bet labuma no tā nav nekāda. Cilvēkiem iedod naudu, ir projekts, viņu izglīto, kaut ko pastāsta, rodas kaut kādas zināšanas, bet no visām šīm zināšanām nav nekādas praktiskas atdeves.

Nosauciet trīs lietas, kuras jūsuprāt Latvijā būtu nekavējoties radikāli jāmaina?

M. G. Pirmā – Latvijā ir nenormāli liels un uzpūsts birokrātiskais aparāts, kurā strādā daudz diletantu un liekēžu, uzskatu, ka no šiem puvekļiem būtu jāatbrīvojas. Otrā – Latvijā notiek rusifikācija, politikāņi Latvijas vidi sakārto un piemēro nevis latviešu tautas interesēm, bet dažādām rietumnieku un austrumnieku imperiālistu vēlmēm un mērķiem. Vienkārši jāsāk diskriminēt ārzemju preces un ražotājus, mums jāaizstāv savs tirgus. Trešā – ir nepieciešama garīga revolūcija.   

Jūsu apvienībā kandidēs daudz jauniešu, taču kopumā Latvijā jauniešu vidū manāma liela apātija pret politiku, kā to mainīt?

M. G. Jauniešiem jāiet politikā un jāparāda, ka politika ir nevis valsts pārvaldīšana, bet valsts uzlabošana. Pats būdams jaunietis, piekrītu, ka sabiedrībā pret politiku ir nepatika, jo politikā ir daudz negodīgu un mantkārīgu cilvēku. Viņi nerūpējas par Latvijas, bet par savām privātajām interesēm. Šis ir brīdis, kad vairs nevar stāvēt malā, pašiem ir jācīnās. Cīņa Saeimā ir daudz efektīvāka. Politikā eju, jo man ir apnicis, ka divdesmit gadus pēc neatkarības Latvijā dzīve joprojām ir kā okupētā vai kolonizētā valstī, mēs vairs neesam saimnieki savā zemē, tas ir jāmaina. Es protu aizstāvēt latviešu, latgaļu, līvu tiesības, esmu nacionālists un uzskatu, ka nacionālisti ir latviešu tautas mugurkauls, un, jo vairāk nacionālistu būs pie varas, jo latviešu tautai būs labāk. 

Marika Zeimule (kandidē Latgales vēlēšanu apgabalā). Vēlos dzīvot pārtikušā, neatkarīgā valstī, kur nevalda politiķu bezatbildība,

kur priekšnoteikums politiskam līderim ir : intelekts, kultūra un atbildība par savu valsti.

Nosauciet trīs lietas, kuras jūsuprāt Latvijā būtu nekavējoties radikāli jāmaina?

M.Z. Esmu pedagoģe, uzskatu,  ka daudz kas jāuzlabo izglītības sistēmā. Jauniešiem ir vājas zināšanas par savas valsts vēsturi un tradicionālo kultūru. Latgalē ir bērnudārzi, kur audzinātāji atsakās ar bērniem runāt latgaliski, pat ja vecāki to vēlas. Skumji, ka mēs paši sevi iznīcinām, neapzināmies savas kultūras un valodas vērtības.

Obligāti jāpaceļ skolotāju prestižs un alga, es pati, mācot mākslu kādā prestižā Rīgas vidusskolā , nopelnīju 70 latus uz rokas. Tas nav normāli, ka vidusskolu beidzis jaunietis bez augstākās izglītības, strādājot par apkopēju, palīgstrādnieku, vai kafejnīcā,  nopelna vairāk nekā skolotāji un pat lektori augstskolās ar doktora grādu. Jaunieši skatās tikai uz ārzemēm un tikai mazs procents vēlās palikt studēt, stādāt un dzīvot Latvijā. 

Nekādā gadījumā krievu valodas zināšanas nedrīkst turpmāk būt priekšnoteikums darba vietas iegūšanai.

Visu Latvijai plašsaziņas līdzekļi  dažkārt apzīmē par labēji radikālu partiju – vai jūs tam piekrītat?

M.Z. Tas nav pareizi, tad jau jebkura trimdas latviešu organizācija Latvijā skaitītos „labēji radikāla”. Tā saucamie „sorosieši”, kā arī nelatviešiem domātie plašsaziņas līdzekļi  mēģina diskriditēt nacionāli domājošas organizācijas. Vēl skumjāk, ka to dara pat valsts radio un TV. Mūsdienu Latvijā slikts tonis skaitās propogandēt  nacionālās vērtības, tās tagad aizstājušas „eiropeiskās vērtības”, lai gan paši runātāji  neapzinās savu teikto. Būt Latvijas patriotam arī ir slikts tonis, skolotāji bērniem skolā to nemāca,  mācību grāmatas klusē. To radikāli jāmaina, un es esmu gatava to darīt.

Latgalē katrs ceturtais darba spējīgais ir bezdarbnieks, cilvēkos valda apātija, kā Visu Latvijai idejas atradīs dzirdīgas ausis šajā reģionā?

M.Z. Izprotot cēloņus, kāpēc Latgalē ir tik slikts ekonomiskais stāvoklis, var ķerties klāt pie tā novēršanas. Viens no iemesliem ir tas, ka Latvija Eiropas Savienībā iestājās kā viens reģions, liedzot iespēju Latgales reģionam tiešā ceļā tikt klāt pie Briseles finansējuma. Rīgas reģions nosūc ES fondu līdzekļus, Latgalei atstājot sēnalas. Valstī jābūt sabalansētai reģionālajai politikai. Latgales iedzīvotājiem ir zems pašnovērtējums, jo valstī tiek kultivēts viedoklis, ka runāt ar latgaliešu akcentu ir slikts tonis, latgaliešu valoda joprojām ir izstumta no mācību iestādēm. Kardināli jāmaina valsts nostāja vai, pareizāk sakot, nekā nedarīšana Latgales ekonomiskā jautājuma risināšanā. Latgalē  ar nodokļu atlaidēm jāveicina uzņēmējdarbība un investīciju piesaiste.