Par mums un tiem, kas aizbraukuši

Par mums un tiem, kas aizbraukuši
Apskatīt komentārus (2)

15.12.2010

Dainis Mjartāns

Par mums un tiem, kas aizbraukuši

Pasaulē vairāk nekā 700 miljoni cilvēku uzskata, ka zāle ir zaļāka otrpus žogam, un vēlas pārcelties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Mūs tas var maz interesēt, jo Latvija nav nākamo emigrantu galamērķis. Šajā pirmssvētku laikā mūs daudz vairāk nomāc fakts, ka aizvien vairāk latviešu pamet savu zemi, par dzīves vietu izvēloties svešumu, kur var atrast darbu, kur par padarīto maksā vairāk un dzīve iekārtota ērtāka. Šomēnes veiktie pētījumu aģentūras TNS Latvia dati liecina, ka ikkatrs piektais jeb 19% Latvijas iedzīvotāju tuvākā gada laikā plāno pārcelties uz dzīvi citā zemē. Varētu teikt, ka tas ir daudz, taču nedrīkst aizmirst, ka 81%, vismaz pēc šīs aptaujas datiem neplāno pārcelties uz dzīvi svešumā. Kopš Īriju skārusi ekonomiskā krīze, mainās arī pārcelšanās valstis. 27% aptaujāto par savu galamērķi minējušas Norvēģiju un Zviedriju, 26% Angliju, bet 12% Vāciju, kas pavasarī atvērs darba tirgu arī Latvijas pilsoņiem. Interesanti, ka gandrīz pusei (47%) no tiem, kuri plāno tuvākā gada laikā pārcelties uz dzīvi ārpus Latvijas, nav konkrēta viedokļa, uz kurieni pārcelties.

Skaitļi, kas raksturo vispārējo iedzīvotāju skaita tendenci Latvijā, mūsu nācijas izdzīvošanai ir draudīgi. Latvijas iedzīvotāju skaits ar katru gadu samazinās, vidēji mēnesī par 1000 cilvēkiem. 2009. gada oktobrī Latvijā bija reģistrēti 2,253 miljoni, savukārt šī gada jūlija sākumā Latvijā bija reģistrēti 2,238 miljoni, par 10,5 tūkstošiem mazāk nekā gada sākumā. Sakarā ar zemo dzimstību un augsto mirstību Latvija katru gadu zaudē tūkstošiem cilvēku, bet oficiāli uz ārvalstīm šogad emigrējuši 7714 Latvijas iedzīvotāju. Cik patiesībā Latviju pamet, nav iespējams noskaidrot. Lielbritānijā mītot ap 40 000 Latvijas patstāvīgo iedzīvotāju, bet cik daudzi Īrijā, Vācijā, Skandināvijas valstīs, ASV un Kanādā? Vairums no tiem, kas dodas strādāt uz ārzemēm, vietējām varas iestādēm par to neziņo, viņiem paliek Latvijas pieraksts, par to labākā gadījumā uzzina skolas, kurās mācās mājās atstātie bērni. Daudzi, kas strādā Rietumeiropā, brīvlaikā dodas uz Latviju, apciemo radus, apmeklē ārstus, kosmetologus utt. No ekonomiskā vie-dokļa naudas summas, kas tiek sūtītas uz Latviju ģimeņu, radu utt. atbalstam, ir visnotaļ nozīmīgas. Taču nereti rodas sociālas un psiholoģiskas problēmas ar bērniem, kas atstāti vecvecāku vai radu gādībā, izjūk ģimenes. No aizbraukušo mutēm izskan viedoklis, ka Latvijas valdībai ir izdevīgi, ka latvieši strādā ārzemēs, it sevišķi, tā saucamās „pusģimenes”, jo viņi nopelnīto naudiņu sūta saviem radiņiem, tie maksā kredītus, nodokļus, pērk produktus, un valsts no tā visa iekasē savu nodoklīti.

Portālā Baltic-Ireland.ie nesen varēja lasīt satraukumu par kādu laikraksta Diena abonēšanas reklāmas kampaņas plakātu, kas redzams Rīgas sabiedriskā transporta pieturās. Uz tā attēlota aita un zemāk lasāms teksts: „Aizbrauca uz Īriju? Plantāciju vergi? Atpakaļ vairs nebrauks? Bet kur paliek viņu bērni? Mājās, skolā, uz ielas? Pieliec punktu neziņai, abonē laikrakstu Diena”. Zīmīgi, bet plašsaziņu līdzekļos vairākus gadus par ārzemēs strādājošajiem latviešiem nevarēja uzzināt neko vai labākajā gadījumā kaut ko lasīt sadaļā „Kriminālā informācija”. Tajā pašā laikā ārzemēs šobrīd veidojas jauna latviešu sabiedrība, kas vēlas dzīvot rietumnieciski un autonomi no Latvijas. Kā rāda statistika par piedalīšanos beidzamās Saeimas vēlēšanās, šī sabiedrība pilnībā atsakās no piedalīšanās Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē. Aizbraucēju viedokli visskaidrāk raksturo kāds izceļotājs Īrijā tīmeklī: „Mēs pierādīsim, ka latvieši var dzīvot bez padomju uzspiestajiem zīmogiem un zagšanas, un tāpēc mums Latvija nav vajadzīga!” Aprunājoties ar aizbraucējiem, visbiežāk gan var dzirdēt atbildi: „Vai es gribu uz Latviju? Ar sirdi, jā. Ekonomiski, nē.”

Aptaujājot divu Zemgales skolu skolēnus, atklājās šāda situācija. 22% Misas vidusskolēnu un 40% Vecumnieku vidusskolēnu plāno pārcelties uz pastāvīgu dzīvi ārpus Latvijas. Anke-tās nosaukti visdažādākie emigrācijas iemesli – gan ļoti pragmatiski – ārzemēs sagaida labākas darba iespējas un lielākas algas, Latvijā ir pārāk lieli nodokļi un bezdarbs, gan arī emocionāli apsvērumi: „Latvijā ir garlaicīgi, gribu padzīvot Ņujorkā”.

Jaunieši, kuri ir pārliecināti, ka tuvākajos piecos gados paliks uz dzīvi Latvijā, savu viedokli pamatoja: esmu patriots un nevēlos Latviju pamest, man patīk mana valsts un ierastā vide, es nespētu dzīvot bez ģimenes un draugiem, es labāk maksāju nodokļus savai valstij, es vēlos izglītību iegūt Latvijā, tā ir izglītība dzimtajā valodā, tā dod lielāku dziļumu un izpratni, es vēlos palikt, jo te ir ierasta vide, kultūra, tradīcijas, mēs, meitenes gribam veidot savas ģimenes Latvijā, es ticu, ka spēšu atrast darbu arī Latvijā, man ir bažas par to, vai ārzemēs varēšu iemācīties valodu vajadzīgajā līmenī u.c.

Lai aizbraucējus aicinātu atgriezties, nepieciešams izanalizēt emigrācijas iemeslus. Diemžēl tam Latvijā šobrīd pievērsta maza uzmanība. Cik zināms, lēmumu braukt strādāt uz ārzemēm cilvēki nepieņem pēkšņi. Viens no galvenajiem emigrācijas iemesliem neapšaubāmi ir zemā samaksa par darbu Latvijā. Taču zemie ienākumi nav vienīgais iemesls, bieži vien tas ir apstākļu kopums – darba devēju attieksme pret darbiniekiem, sarežģījumi profesionālajā dzīvē, slikti darba apstākļi, izaugsmes iespēju trūkums, valsts un pašvaldību attieksme, kā arī tas, ka daudzi nespēj nomaksāt ikmēneša kredītmaksājumus. Būtisks emigrācijas iemesls ir Latvijas valsts attīstības vīzijas trūkums, līdz ar to iedzīvotājiem trūkst pārliecības, ka dzīves līmenis uzlabosies, grūti ir plānot savu dzīvi Protams, ka stimulu ekonomiskai emigrācijai deva Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai. Dzīves līmeņa atšķirības starp Latviju un Rietumeiropu kļuva redzamas kā uz delnas, bet robežu atvēršana atviegloja izšķirties par emigrēšanas soli. Imigrācija uz Latviju pēdējo divu gadu laikā ir samazinājusies. 2009. gadā tie bija tikai 2688 cilvēki, salīdzinot ar 3465 ārzemniekiem 2008. gadā. Bet kas notiks, ja piepildīsies ekonomistes Raitas Karnītes prognoze, ka ekonomiskais uzplaukums nozīmēs, ka valstī ik gadu būs jāieved 5 – 15 tūkstoši strādnieku? Vai varas gaiteņos top jauns integrācijas politikas plāns šādai attīstībai? Vai viss tiks atstāts pašplūsmā, pēc tam sūrojoties par ārzemnieku geto izveidi Rīgā, Liepājā, Ventspilī, ar visām izrietošajām sekām? Protams, uz ārvalstīm izbraukušo Latvijas Republikas iedzīvotāju skaits ir pietiekams, lai ekonomikas atplaukuma gadījumā segtu darbaspēka pie-prasījumu. Taču cik daudzi no ekonomiskajiem emigrantiem patiešām atgriezīsies? Aprēķini rāda, ka ceļu mājup meklē tikai nieka 2-3% no aizbraukušajiem.

Jūs teiksiet, ka Latvijā pašlaik lielākā problēma ir ekonomiskā krīze. Bet vai tās patiesie iemesli nav meklējami patriotisma, valstiskuma izpratnes un solidaritātes trūkumā? Reti no politiķu mutes esam dzirdējuši sakām: mūsu valsts intereses. Visbiežāk tās ir bijušas kādas par-tijas vai frakcijas intereses. Savukārt plašai Latvijas sabiedrības daļai svarīga ir tikai materiālistisku mērķu sasniegšana. Personiskais aprēķins vērojams Latvijas politikā, ekonomikā, skolās un savstarpējās attiecībās. Tieši šis egoisms rada nespēju vienoties kopīgiem mērķiem un traucē Latvijas politiskajai attīstībai un sabiedrisko organizāciju darbam. Tāpēc nav brīnums, ka Latvijai šobrīd nav kopīgas vīzijas un latviešu tauta nespēj apzināties savas vērtības. Jāpiekrīt viedoklim, ka Latvija piedzīvo ne tikai ekonomisko, bet arī vērtību krīzi.

Mums, no kuriem liela daļa latviešu izglītību ieguva ārzemēs, kas darbojās trimdas sabiedriskajās organizācijās, var atšķirties politiskie uzskati, atšķirīga ir mītņu zemes pieeja sociālajiem jautājumiem. Taču mūsu Latvijas vīzija ir daudz skaidrāka, es teiktu – tā ir pirmskara romantiskās – latviskās Latvijas sintēze ar Rietumu izpratni un modernu patriotismu.

Latvijas sabiedrībā ir ieviesies izteiciens: „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.” Vienīgi aizmirsts tiek, ka diez vai šī zeme pastāvētu bez valsts un ka mēs esam šīs valsts un sabiedrības veidotāji. Diemžēl šodienas audzināšanas un izglītības sistēma nacionālpatriotiskajā jomā nereti kopē „padomisko” pieeju un ārišķību: sak, karogs pacelts, ķeksītis pievilkts, tāpēc jaunieši starp nacionālo un saimniecisko izvēlas saimniecisko, un patriotisms viņos atkāpjas materiālo, bieži vien arī izdzīvošanas problēmu priekšā.

Kopš neatkarības atgūšanas gadiem diskutēts par Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Vēsture veido šodienu un apziņu, kas mēs esam šodien. Lieki pieminēt gadiem ilgo nevēlēšanos, pat pašu vēstures skolotāju negatīvo nostāju pret Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Šķiet, ka vienīgā Latvijas ideja kopš valstiskuma atgūšanas bija nosargāt neatkarību, integrējoties Rietumu struktūrās. Tas nav peļami, bet šī ideja vairākus gadus kā ir īstenota. Tieši tagad, kad Latvija atrodas uz izdzīvošanas sliekšņa, blakus ekonomisko jautājumu risināšanai, cilvēki gaida ne tikai budžeta, bet arī tautas un visas Latvijas sabiedrības konsolidēšanu. Katrs no mums taču vēlētos saredzēt savu, savu bērnu vietu un lomu savā valstī – nākotnes Latvijā!

Atpakaļ