Brīvprātīgo darbs Latvijā
Apskatīt komentārus (1)
31.08.2011
Brīvprātīgo darbs Latvijā
Dzintars
Dzilna ir ilggadīgs ALJA biedrs. Šogad viņš pārcēlies uz Latviju, lai strādātu labdarības
laukā.
Ko tu dari Latvijā?
Atbraucu uz
Rīgu janvārī ar nodomu nodarboties ar brīvprātīgiem darbiem. Līdz šim esmu veltījis
laiku divām organizācijām: Iespējamā
misija un SOS Bērnu ciemati. Tulkoju
rakstus no latviešu uz angļu valodu; esmu piedāvājis mācīt jauniešiem angļu
valodu. Nākamais solis ir mēģināt abām organizācijām palīdzēt
ar fundraising Amerikā.
Ko šīs organizācijas dara?
SOS ir bāreņu
vai foster
care organizācija, kas gādā par bērniem, kam nav vecāku vai kas ar vecākiem
nedzīvo. SOS atšķiras no citiem bāreņu namiem ar to, ka mēģina saturēt bērnus kopā
ar ģimenēm, jo ģimenes saistība ir tomēr svarīga bērnu audzināšanai un dzīvei. Aprīlī braucu
vienreiz nedēļā uz Jelgavu, kur ir SOS ir internāts. Tur dzīvo 11 jaunieši no
15 līdz 25 gadu vecumam. Viņi mācās vidusskolās vai arodskolās (trade schools), un piedāvāju mācīt angļu
valodu. Mēģinu motivēt jauniešus
mācīties, bet diemžēl viņi ir kūtri. Otrā
organizācija ir Iespējamā misija. Lasītāji
varbūt pazīs Teach for America; Iespējamā
misija ir līdzīga programma, kas piesaista labus universitātes absolventus kļūt
par skolotājiem uz diviem gadiem. Iespējamās misijas skolotāji iedveš skolēnos
uzņēmību un radošo domāšanu.Tas palīdz skolēniem kļūt par radošiem cilvēkiem. Latvijā,
kā saprotu, izglītības sistēma vairāk nozīmes piešķir akadēmiskām zināšanām. Turklāt
Latvijā ievērojami apcirpa skolotāju
algas, un tas negatīvi ietekmē skolotāju
motivāciju, kā arī jaunu skolotāju skaitu un kvalitāti.
Kā tu izvēlējies strādāt pie šīm divām organizācijām?
Pirms pāris
gadiem viena mana draudzene uzsāka Ideju
partneru fondu, kas atbalsta Iespējamo
misiju, un tā iepazinos ar šo organizāciju. Domāju, ka misijas mērķis uzlabot
izglītības līmeni un sistēmu ar ilggadīgu plānu ir labākais, ko varēju piedāvāt
Latvijai, un tā es pieteicos. Ar SOS iepazinos caur citu draugu, viņa māte
Astra Pavlovska ir organizācijas valdē. Uzticos Astras vadībai un uzņēmībai, šīs
organizācijas mērķis ir mēģināt saturēt bērnus ar ģimenēm kopā, un tā manā
ieskatā ir laba stratēģija.
Kāpēc tu vispār nolēmi pārcelties uz Latviju?
2009. gada maijā
lasīju New York Times rakstu par
ekonomisko krīzi Latvijā. Tur bija rakstīts par diviem jauniešiem, brāļiem
Barkovskiem, viņi bija nodibinājuši organizāciju, lai paēdinātu trūcīgos iedzīvotājus.
Tanī laikā beidzu pirmo gadu maģistra studijās par budismu, šis raksts mani
ļoti iedvesmoja. Es uzdevu sev jautājumu: Kāpēc es to nedaru? Tanī laikā mans
plāns
bija nobeigt maģistra grādu un pieteikties doktora programmā, turpinot budisma
studijas. Pēc gada pieteicos dažās programmās, bet mani nepieņēma. Tad atcerējos
to iedvesmu, ko man deva raksts par Barkovskiem, un tā aizbraucu uz Latviju
Kāpēc esi pievērsies budismam?
Kopš bērnības
mani ir interesējusi reliģija kā tāda, varu teikt, ka esmu šo interesi
manttojis no mātes. Kad pieaugu, biju liels Alan
Watts cienītājs, viņš 1950. un 1960. gados bija rakstnieks un lektors,
stāstot par rietrumu un austrumu reliģijām, filozofijām un psiholoģiju. Iesoļojot
trīsdesmitgadniekos, man bija smagi pārdzīvojumi un nezināju kur likties.
Beidzot nonācu pie meditācijas, par ko biju dzirdējis no Watts, bet nekad nebiju to praktizējis. Aizgāju uz dažiem kursiem,
izlasīju pāris grāmatu un ieguvu vismaz nedaudz miera. Tālāk man radās doma praktizēt budistu meditācijas un
mācības nevis tikai brīvā laikā, bet ar to nodarboties. Viena iespēja bija kļūt
par universitātes profesoru budistu studijās, un uz to arī virzījos. Atradu
Naropa universitāti, ko 1970. gados uzsāka viens tibetiešu budistu mācītājs
(Latvijā tos sauc par skolotājiem, varbūt tāpēc, ka vārds mācītājs ir par
daudz saistīts ar kristietību, bet manā izpratnē mācītājs ir tas, kurš māca).
Naropa ir pazīstama ar to, ka piedāvā reliģijas studijas nevis tikai akadēmiskā
perspektīvā, bet arī ar praksē. Tur, studējot budismu, man bija kursi budisma
filozofijā, kā arī valodās un vēsturē, tur bija arī meditācijas kursi.
Kāpēc Tu nemēģini tālāk sagatavoties un atkal pieteikties
uz doktora grādu?
Kaut gan sevi
uzskatu par relatīvi veiksmīgu studentu, studējot man nemaz tik veiksmīgi
negāja. Visu savu laiku veltīju studijām un beigās biju izputējis. Turklāt atklāju,
ka mans mērķiskļūt par profesoru ir diezgan savtīgs. Esmu gribējis parādīt
citiem, cik esmu gudrs un veiksmīgs. No vienas puses, tāda griba palīdz
sasniegt dzīves mērķus. Bet no otras puses budisms māca, ka iekāre kā arī riebums ved uz
ciešanām.
Kaut gan
neturpinu akadēmiskās studijas, Latvijā esmu piedalījies lokālajā budistu
centrā, Ganden, kur piedāvā tibetiešu
budistu prakses un filozofijas apmācības.
Ko tu vari ieteikt ALJA biedriem sakarā ar plāniem dzīvot
un strādāt Latvijā?
Latvijā man
ļoti patīk, un iesaku visiem atbraukt, vismaz uz kādu laiku. Protams, dzīvoju gandrīz kā atvaļinājumā. Dzīvoklis ir tieši Rīgas centrā, dzīvoju pieticīgi, man nav lielu
izdevumu. Kaut gan esmu šur tur atradis apmaksātus darbus, nestrādāju pilnu laiku. Diemžēl neietaupu neko
vecumdienām. Ja var kaut ko izdomāt un darīt, tad dzīvot Rīgā ir patīkami. Staigāt
apkārt pa ielām, redzēt seno arhitektūru, tas ir viens no maniem maziem
priekiem, nemaz nerunājot par futbolu, ko otrdienās spēlēju ar draugiem
(vairums ir latvieši no ārzemēm, un daudzi ir bijuši ALJAs biedri) vai zolīti, kad
sanākam ceturtdienās. Tad vēl ir izbraukumi uz laukiem vai tusiņi nedēļas
nogalēs utt. Protams, ziemas ir aukstas un tumšas, janvārī, kad atbraucu bija samērā nomācoši. Bet man
patika, kaut gan redzēsim, kā man patiks nākamgad. Katrā ziņā Latvija gaida latviešu
jauniešus no Amerikas. Ir iespējas palīdzēt kādai labdarības organizācijai vai
uzsākt savu biznesu, kaut gan tas, protams, nav viegli.
Labdarības organizācijas
Latvijā kas meklē brīvprātīgos, partnerus un ziedotājus:
www.lbf.lv
www.iespejamamisija.lv
www.samariesi.lv
www.redcross.lv
www.sosbernuciemati.lv