LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Kultūras notikumi

 

 

 

 

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!


 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē. 

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs; 
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā; 
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem; 
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi; 
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]

Laika birojs ASV:
Tālr:. 727-385-4256

Sarīkojumu un dievkalpojumu ziņas:
Inese Zaķis
e-pasts: [email protected]

 

130604

Kanadas latviešu rakstnieka Mateja Kalna otrais romāns
27.05.2023


 

 

TAIRA ZOLDNERE 

Nupat, 2. aprīlī, publicēts Kanadā dzimušā latviešu rakstnieka Mateja Kalna otrais romāns “Baltic Shadows” (“Baltijas ēnas”). Mana iepazīšanās ar rakstnieku Mateju Kalnu notika pirms diviem gadiem, kad bija iznācis viņa pirmais romāns – “Beasts of the night” (“Nakts briesmoņi” 2020).  

 

Rakstnieks Matejs Kalns: “Esmu lepns un priecīgs, ka ir iznākusi grāmata par notikumiem Latvijā, Rīgā un latviešu sabiedrībā!” 


Matej, apsveicu tevi ar jau otro izdoto grāmatu! Ko tev kā autoram nozīmē otrā grāmata? 

Vēl joprojām neticu, ka tas reāli noticis! Bet – divas grāmatas ir iznākušas, un liekas, ka cilvēkiem patīk. Ir īpaša sajūta, kad man uzraksta pilnīgi sveši cilvēki, un saka ko labu par manu darbu. Tad es tiešām sāku justies kā rakstnieks (smejas). 


Ideju un iedvesmu savam pirmajam romānam “Beasts of the Night”, kas stāsta par cilvēku tirdzniecību, tu smēlies pieredzē, strādājot ANO Attīstības programmās Tuvajos un Vidējos Austrumos. Kā radās ideja romānam “Baltic Shadows”? 

Ideja nāca no divām pusēm – vēlējos rakstīt par Latviju, un, strādājot ar šo tēmu, gribēju it kā “atgriezties mājās”. Esmu uzaudzis Kanadas latviešu sabiedrībā, studēju vēsturi, un šīs tēmas ir man tuvas sirdij. Otrs – man ļoti patīk “vecmodīgie” vai film noir spiegu stāsti, kuŗos darbojas kāds vientuļš privātdetektīvs, arī femme fatale, skan džeza mūzika. Vispirms vajadzēja izvēlēties laikmetu, par kuŗu rakstīt. Manas grāmatas darbība notiek 1986. gadā – laikā, kad sākās Padomju savienības sabrukums. Tā šīs idejas sanāca kopā – laiks, kad cilvēki Latvijā cīnījās, lai tiktu vaļā no Krievijas, apvienojumā ar spiegu stāstu. Ko cilvēki Kanadā darīja, lai palīdzētu Latvijas brīvībai? Vai visi bija godīgi un uzticami? Gribēju rakstīt par drosminiekiem, kuŗi tajā pašā laikā ir pavisam normāli cilvēki.  


Kur norisinās tava stāsta darbība – Kanadā vai Latvijā? 

Stāsts norit abās vietās. Tas sākas Kanadā, Toronto latviešu sabiedrībā, kas ir viena no lielākajām latviešu sabiedrībām pasaulē. Tajā pašā laikā norisinās arī notikumi Rīgā, un beigās abi šie stāsti “sanāk kopā”. Grāmatas fokusā ir notikumi Latvijā un latviešu sabiedrībā, bet es to nosaucu par “Baltic Shadows”, jo līdzīgi notikumi norisinājās arī Lietuvā un Igaunijā, un citās valstīs, kas atbrīvojās no padomju režīma.  


Vai tavs varonis atbilst “vintidža” detektīva tēlam? 

Džeimsa Bonda tipa varoņi, kas vienmēr brauc ar luksusa mašīnām, izdzer piecus martini kokteiļus, bet viņiem nekad nav paģiras, mani kā rakstnieku neinteresē. Kā jau teicu, man patīk stāsti par normāliem cilvēkiem, kam parasti nav nekādas intereses par bīstamām lietām. Mans varonis, kas īstenībā ir kluss un vientuļš cilvēks, negaidīti tiek ierauts visos šajos notikumos. Domāju, ka arī lasītājam ir interesanti lasīt par normāliem cilvēkiem, ar kuŗiem mēs katrs varam asociēties, un redzēt – kā šāds cilvēks pārvar sarežģītus apstākļus. Redzēsim, vai mans varonis noslīks, vai izpeldēs. 


Tava pirmā romāna “Beasts of the Night”, galvenais varonis arī ir pavisam ikdienišķs cilvēks, kam, izsekojot sarežģīto cilvēku tirdzniecības ceļu, palīdz arī citi vienkārši un godīgi cilvēki. Vai abiem varoņiem ir savas līdzības? 

Manas pirmās grāmatas varonis jau strādā vidē, kas palīdz cilvēku tirdzniecības upuŗiem, bet viņam ir savas problēmas – depresija un alkohols. Grāmatas notikumi viņu izrauj no šīs depresijas. Manas otrās grāmatas varonis dzīvo vidē un laikā, kad visas sarunas latviešu sabiedrībā ir tikai par Latvijas, Baltijas un citu valstu brīvību, bet viņš ar to nav saistīts un arī negrib iesaistīties nekādās polītiskās aktīvitātēs. Varu teikt, ka jā – abi mani varoņi tiek ievilkti notikumos, kuŗos nekad nav domājuši piedalīties.  


Romānā aprakstītajā laikā tu biji nesen piedzimis, un pats vēl latviešu sabiedrībā nepiedalījies. Vai, romānu rakstot, tu izjautāji ģimenes locekļus vai citus Kanadas latviešus? 

Bērnībā un arī vēlāk dzirdēju daudz stāstu par tā laika latviešu sabiedrību. Septiņdesmitajos un vēl arī astoņdesmitajos gados Kanadas latviešu sabiedrībā bija pretrunas par to, vai uzturēt sakarus ar toreizējās okupētās Latvijas sabiedrību, vai braukt uz Latviju, vai ne. Šīs rētas es vēl varēju manīt. Piemēram, es gāju piektdienas vakaros uz latviešu skolu “Valodiņa”, bet sestdienu rītos notika cita latviešu skola, kur veda bērnus latvieši, kam bija citas domas par Latviju. Par latviešu sabiedrības domstarpībām dzirdēju arī no vecākiem un vecvecākiem, un arī lasīju par to. Tas bija stresa pilns, bet arī ļoti interesants laiks. 


Arī tagad ir stresa pilns laiks, jo notiek Krievijas izraisītais kaŗš Ukrainā. Vai grāmatā redzam Krievijas agresīvo ārpolītiku? 

Grāmata tika uzrakstīta pirms Krievijas iebrukuma, bet tajā ir daudz līdzīgu tēmu. Krievijas polītika vienmēr bijusi koloniāli agresīva. Uzbrukums kaimiņu valstij mūsu laikos liekas neiedomājams, bet Krievijas gadījumā tā ir “normāla” lieta. Tāpēc ir savas parallēles ar manu grāmatu, kuŗā rādīts, ka Padomju Savienība vēl arvien ļoti grib paturēt savā pakļautībā Eiropas valstis, kas alkst pēc brīvības, tajā skaitā Baltijas valstis. Tāpēc grāmata būs interesanta arī tiem, kas interesējas par Krievijas vēsturi. 


Tev pašreiz ir iznākušas divas grāmatas, un tātad ir arī zināma pieredze par grāmatu izdošanu un finansēšanu. Turklāt tu vēl arvien strādā pilnu slodzi savā pamatdarbā. Kā tu publicē savus romānus? 

Izdot grāmatu ir viena no grūtākajām lietām, un tas prasa ļoti daudz laika. Tradicionāli grāmatu var piedāvāt kādai no lielajām izdevniecībām. Tas nozīmē vispirms atrast literāro aģentu, kas pārstāv autoru sarunās ar izdevniecībām. Ir simtiem literāro aģentu, un autoram ir jāsūta aģentam iepazīšanās vēstule, kas parasti ir viena vai divas lapaspuses gaŗa, noteikta formāta, kuŗā jāapraksta grāmatas tēma un īss kopsavilkums. Parasti aģenti grib redzēt arī 5 – 10 lapaspuses no publicējamās grāmatas. Ja veicas un aģentam grāmata interesē, tad viņš apņemas strādāt, lai grāmata tiktu publicēta. Tomēr tas ir liels bizness, kas orientēts uz tēmām, kas šobrīd ir pieprasītas un ko var labi pārdot. Piemēram, pirms desmit gadiem bija modē grāmatas par vampīriem, un rezultātā visi sāka rakstīt par vampīriem. Grāmatu veikali bija pilni ar vampīru grāmatām, bet tagad tās neviens vairs negrib lasīt. Tas ir tradicionālais veids un prasa milzīgi daudz laika, jo jāsūta simtiem vēstuļu, un katram aģentam ir citas prasības. Es mēģināju iet šo ceļu, un man bija sarunas ar diviem izdevējiem, bet viens no viņiem gribēja, lai parakstu līgumu par īsā stāsta uzrakstīšanu ik pa sešiem mēnešiem, otrs atkal gribēja ļoti daudz ko mainīt grāmatas sižetā. Iespējams, ka kādreiz dzīvē, ja man būs vairāk laika, es sākšu strādāt ar literāro aģentu, jo viņi dara visu mārketinga darbu.  


Otrs ceļš, ko gāju arī es, ir publicēt grāmatu patstāvīgi. Šis veids kļūst arvien populārāks. Piemēram, Amazon platformā ir īpašs rīks – ja aizsūta savu dokumentu, viņi to uztaisīs par e-grāmatu. Var teikt, ka katrs no savas istabas var “izšaut” grāmatu.  


Abas grāmatas tu esi publicējis par saviem līdzekļiem. Ko tas nozīmē finansiāli – izdot grāmatu pašam? 

Amazon platformā e-grāmatu ar savu dizainu var uztaisīt ļoti lēti, gandrīz par brīvu, bet tā tomēr nav profesionāli izdota grāmata. Savas grāmatas es gribu izdot trīs formātos – ar mīkstiem, ar cietiem vākiem un kā e-grāmatu. Izdodot grāmatas, piesaistu profesionālu redaktoru un dizaineru. “Baltic Shadows” vākam gribēju izmantot Vecrīgas fotografiju, un mēs kopā ar dizaineru izveidojām šo grāmatas vāku. Visus trīs grāmatu formātus var iegādāties Amazon platformā, arī Kanadā un Apvienotajā Karalistē dažos grāmatu veikalos, latviešu centros, un arī es pats reizēm izsūtu grāmatas. Man gan jādara arī viss mārketinga darbs. 


Vai izdodot grāmatu pašam, var šos izdevumus atpelnīt? 

Tas ir gaŗš ceļš, un ir jāpārdod diezgan daudz grāmatas kopiju, lai atmaksātos izdevumi, un es tur vēl neesmu nonācis. Tomēr ar pirmo grāmatu “Beasts of the Night” es nopelnīju pietiekami, lai varētu segt izdevumus par redaktora un dizainera darbu otrajai grāmatai. Esmu pagaidām ar to mierā. Man ir prieks, ka cilvēki lasa manas grāmatas, un daudziem tās patīk. Es rakstu, jo man patīk rakstīt, un es gribu rakstīt par to, par ko es gribu rakstīt. Nerakstīšu par vampīriem, kaut arī tie pašlaik būtu modē. 


Par grāmatu “Baltic Shadows” man nāk daudz vairāk jautājumu, liekas, ka jūtu lielāku interesi. Varbūt arī tāpēc, ka šī ir mana otrā grāmata, un cilvēki mani jau sākuši iepazīt kā autoru. Jūtu atbalstu arī vietējā Kanadas latviešu sabiedrībā, pie tam stāsts ir par latviešu sabiedrību, un tajā ir minētas atpazīstamas vietas – Sv. Andreja baznīca Toronto vai Centrāltirgus Rīgā. Tēma ir aktuāla ne tikai latviešu sabiedrībā, jo ziņās pašreiz daudz dzirdam pieminam Baltijas valstis. Cilvēkiem vienmēr ir bijusi interese par bijušo Padomju savienību, Krieviju un bēdīgi slaveno KGB jeb VDK (Valsts drošības komiteja). Tas ir vecs stāts, bet tagad no latvieša perspektīvas. Bez tam grāmatā esmu aprakstījis arī latviešu kultūru, tradicijas, ēdienus. Kanadieši atzīst, ka ir interesanti lasīt par kultūru, par ko viņi līdz šim neko nav zinājuši. Viņiem tas ir kaut kas jauns. 


Vai ir idejas un vai varam gaidīt nākošo, trešo grāmatu? 

Man vienmēr ir kādas idejas galvā. Agrāk mēdzu sarunāties pats ar sevi, jo bija tik daudz ideju un domu, ko gribējās uzrakstīt. Pašreiz mani interesē vēsturiski tālāks laiks – Otrā pasaules kaŗa laiks, divdesmitie, trīsdesmitie gadi. Tas bija laiks, kad Eiropā tik daudz kas notika, tas ir tik dziļi saistīts ar Latvijas vēsturi, un tāpēc tuvs arī man. Būšu šovasar ar ģimeni Latvijā, un ceru, ka man būs laiks aiziet arī uz mūzejiem un izdarīt pētniecības darbu. Es arī gribētu vairāk rakstīt par Rīgu, jo esmu lasījis tik daudz grāmatu, kur minētas lielās Eiropas pilsētas kā Berlīne, Parīze un citas, bet neviens neraksta par Latviju un Rīgu. Es vienmēr esmu gribējis par to lasīt, un esmu lepns un priecīgs, ka ir iznākusi grāmata par notikumiem Latvijā, Rīgā un latviešu sabiedrībā.  


Paldies par sarunu! Lai veicas “Baltijas ēnām”, un lai top atkal jauna grāmata! 


 

UZZIŅAI 

Matejs Kalns dzimis Kanadā, Toronto, beidzis Otavas universitāti ar maģistra gradu vēsturē un programmā “Cilvēku drošība un miera nodrošināšana” (“Human Security and Peacebuilding”, Royal Roads University). Matejs Kalns strādā Kanādas valsts Imigrācijas dienestā un audzina dēlu Kasparu. 

 

 


Savus literāros darbus viņš raksta angļu valodā, bet mūsu sarunas norit latviski, un par savām latviskajām saknēm M. Kalns saka: “ Attiecībā uz kultūru esmu ļoti, ļoti latvisks. Mani vecvecāki bija latviešu bēgļi, un es tiku audzināts latviski patriotiskā garā, daudz klausoties par Latvijas vēsturi un latviešu kultūru. Gāju latviešu skolā “Valodiņa”, piedalījos latviešu bērnu nometnēs, dejoju latviešu tautas dejas, mācījos tautasdziesmas. Lai arī esmu Kanadas pilsonis, tomēr latvietība man nozīmē stipras emocionālās saites, un es esmu arī Latvijas pilsonis.”  

 

 




      Atpakaļ