Kas tur ko bēdāt!
Apskatīt komentārus (0)
15.11.2011
Attēlā: Pēc pirmizrādes, no
kreisās: režisors Igors Linga, Lorija Vuda, producente Antra Cilinska
Foto: Ivars Švānfelds
Kas tur ko bēdāt!
Kinoteātrī
Splendid Palace 11. novembŗa
pievakarē līdz pēdējai vietai piepildītā zālē notika pirmizrāde dokumentālajai
filmai par abos Atlantijas okeana krastos populāro grupu Čikāgas Piecīši. Filma
tapusi, sadarbojoties Juŗa Podnieka studijai ar Latvijas Mūzikas videokanāli,
atbalstu tai sniegusi Lattelecomtelevīzija. Režisora Igora Lingas vadībā izveidots saistīgs stāsts par Čikāgas
Piecīšu ceļu vairāk nekā piecdesmit gadu gaŗumā.
Kā
jau esam rakstījuši, šovasar Latvijā notika ansambļa pusgadsimta jubilejai
veltīta turneja, ko paši dalībnieki samērā nenopietni dēvēja par pēdējo. Tad
arī nobrieda ideja par filmas veidošanu. Un te nu tagad mūsu priekšā ir
paveiktais gandrīz stundu gaŗš atskats uz ansambļa darbību. Filmai dots
nosaukums Čikāgas Piecīši. Par mani,
draudziņ, nebēdā. Režisors Igors Linga kopā ar skaņu režisoru Klāvu Siliņu
un ansambļa dalībnieci Loriju Vudu Cinkusu, kas ir arī filmas scēnārija
līdzautore, devās uz Ameriku, lai apciemotu un iztaujātu ansambļa kādreizējos
un tagadējos dalībniekus un sakopotu fotografijas un amatieŗu filmu fragmentus,
kuŗos iemūžinātas Piecīšu gaitas pagājušā gadsimta 60., 70., 80. gados. Šie
ieguvumi filmā uzzibsnī kā krāsainas jaunības atmiņas, pilnas mīļa humora un košas
teātrālas aizrautības.
Filmas
vitālajā, optimistiskajā kopskaņā lieliski iederas Alberta Legzdiņa un Ulža
Streipa lakoniskais, faktiem piesātinātais stāstījums par ansambļa
pirmsākumiem, Armanda Birkena vēstījums par savu saindēšanos ar Piecīšu
dziesmām un bezgalīgo laimi, kas piedzīvota, kad beidzot no skatītāja viņš kļuvis
par pilntiesīgu dalībnieku. Un turpat blakus viņa naīvi nevainīgais
apgalvojums, ka Čikāgā ir divi vienlīdz slaveni vārdi Als Kapone un Alberts
Legzdiņš. Fascinē arī ansambļa sievišķās puses atzīšanās par savu vietu un
uzdevumiem kopīgajās izrādēs. Kā lai nesajūsminās par blondo, slaido Janīnu Ankipāni,
kas bija aicināta, greznot vīru sastāvu ar savu klātbūtni un mūzikālo sniegumu!
Tad Lorijas Vudas un visjaunākajos laikos arī Lindas Marutas Kronbergas
iesaistīšanās grupā priekšnesumam pievienojušas vēl jaunas kvalitātes.
Piecīšu
tēvs un mūžīgais dzinējs (ar nozīmi perpetuum
mobile) nepārprotami ir Alberts Legzdiņš, taču ansamblī, kur dzied
pašsacerētas dziesmas vai vismaz dziesmas ar pašsacerētiem tekstiem, svarīgs un
nozīmīgs ir ikkatra dalībnieka pienesums. Tāpēc tik sāpīgs ir Ulža Ievāna
zaudējums. Par viņu ar lielu mīlestību stāsta kollēgas, par šo unikālo komiķa
talantu varam spriest arī mēs no dažiemiem vēsturiskiem skatiem un īpaši
izteiksmīgām fotografijām.
Filmas
veidotājiem ir izdevies no fragmentārām detaļām uzburt priekšstatu par
talantīgu, aizrāvīgu un dzīvespriecīgu cilvēku kopu, kas par savu uzdevumu ir
izvirzījuši prieka un optimisma vairošanu skatītājos. Piecdesmit gadus viņi ir
ceļā pie klausītājiem, un filmā šis mūžīgo ceļinieku tēls lieliski parādīts
patiesībā ir pat vienalga, vai aiz
loga slīd Amerikas vai Latvijas ainava. Tālumā no tēvzemes Piecīši kalpojuši latviskuma
un latviskas kopības apziņai, savai valodai un tautai. Izrādās, ka, darbojoties
Amerikā, viņiem nav bijis ne jausmas, cik populāras viņu dziesmas ir Latvijā,
tās bija pārlidojušas pāri visām robežām, tika kopētas no platēm magnetofona
lentēs, pavairotas no rokas rokā, spēlētas mājas ballītēs un neoficiālās
saiešanās, dziedātas studentu vakaros. To apjaust un saprast Piecīšiem pašiem izdevās
tikai 1989. gadā, kad notika viņu pirmā turneja dzimtenē, ko vainagoja
grandiozais koncerts Mežaparka estrādē, kad daudzi tūkstoši dziedāja līdzi gandrīz
vai visas dziesmas. Kopš tās reizes tautas mīlestība un uzmanība viņus ietinusi
kā mīkstā, baltā villainē un pavadījusi ik uz soļa.
Filmā
lieliski ne tikai atklāta pašu Piecīšu nenogurstoši radošā daba, bet arī
atspoguļota šī nopietnā darbā iemantotā mīlestība. Pārpildītie koncerti zālēs,
brīvdabas estrādēs, pilsdrupās, parkos un pat pie Brīvības pieminekļa ļauj
sirdīm pukstēt vienā taktī. Dziedātāji un klausītāji jūtas vienoti, un tas ir
Čikāgas Piecīšu misijas augstākais piepildījums.
Filmas
pirmizrādes vakarā arī mēs jutāmies vienoti ar galvenajiem varoņiem, kas tobrīd
atradās pie datora Čikāgā. Skaipā
bija iespējams sazināties gan pirms, gan pēc filmas izrādes. Viņi dzirdēja mūsu
aplausus pēc filmas, mēs uz ekrāna skatījām vaigā Albertu, Armandu, Janīnu,
Alni. Taču pats galvenais ak, technoloģiju laikmeta progress! mums izdevās
sadziedāties. Tas bija līdz asarām aizkustinoši dziesmu par Brīvības
pieminekli, kam pamatā ir laukakmens un tēvu zemes smilts, dziedāja ansambļa
dalībnieki okeana viņā krastā, līdz ar viņiem Lorija kinoteātŗa zālē, te, Rīgas
vidū. Un mēs, visi skatītāji, dziedājām līdzi: Par mani, draudziņ, nebēdā!
Kas tur ko bēdāt, ja kaut kas tāds ir iespējams!
Gundega Saulīte