Kokļu skaņas Indianapolē
31.05.2024
Kārlis Rūsa
Pagājušā gada nogalē Ingrīdai Jansons radās ideja, ka būtu labi apgūt kokles spēli. Tad vēl nebija zināms, kā to organizēt, kas mācīs un kur dabūt kokles. Taču neatlaidīgi turpinot īstenot iecerēto projektu, tika uzrunāta Māra Linde no Sanfrancisko, kas uzņēmās mācības vadīt neklātienē, izmantojot Zoom. Pašu pirmo nodarbību – kokles skaņošanu – novadīja Terry Inveiss 5. martā. Jau pēc divām dienām sākās neklātienes nodarbības, kopskaitā septiņas. Ar Indianapoles Latviešu Luterāņu draudzes atbalstu Māru Lindi uzaicināja ciemos uz Indianapoli.
26. aprīlī Indianapoles Latviešu skolā notika īpašs pasākums bērniem. Skolēnus iepazīstināja ar kokli un tās skanējumu. Kokļu pavadījumā bērni gāja rotaļās, dejoja, un dziedāja šūpļa dziesmu. Kā pārsteigums visiem bija Gunas Rogers priekšnesums ar moderno kokli. Visa vecuma skolasbērnus iesaistīja aktīvitātēs, zīmējot ornamentus koklei un iemācoties pirmo akordu un pirmo dziesmu. Kokļu ansamblim šī bija pirmā uzstāšanās, kas bija ļoti noderīga pirms kokļu projekta kulminācijas – koncerta svētdien, 28. aprīlī.
Indianapoles tautiešus koncertā iepriecināja skanīgi priekšnesumi un saistoša lekcija Latviešu Sabiedriskā centra telpās. Iesācēju grupas koklētājas (ar palīdzēm) jauki nospēlēja vairākas tautas dziesmu apdares koklēm. Pāris sarežģītākus gabalus izpildīja Māra Linde. Savukārt Sarmīte Jansone nospēlēja izvilkumus no Bruno Skultes kompozīcijas koklei „Ganiņš biju”.
Videoprezentācijā Māra sniedza interesantu un izsmeļošu pārskatu – par kokļu diezgan lielo dažādību, kā atšķiras Latvijas etniskā un trimdas kokle, par koklēšanas attīstību mūsdienās. Interese par koklēm atsākās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un turpinājās par spīti aizliegumiem zem Padomju okupācijas. Trimdas latviešu vidū plašāka kokļu spēles un gatavošanas tradicija atsākās 1960. gados. Kā pazīstamākos kokļu darinātājus var minēt Linautu un Dravnieku. Pieminami arī Kokļu Informācijas centra vadītājs Valdis Kārklis un komponists Andrejs Jansons ar savu Ņujorkas kokļu ansambli. A. Jansons arī izdeva divas kokļu apmācību grāmatas, kas jau pieredzējušas vairākus izdevumus.
Koklēšanas nodarbības arī šobrīd norisinās vairākos latviešu centros visā Rietumpasaulē. Indianapolē jau 1970. gados Iveta Asone (pazīstama kā tautas deju kopas „Jautrais pāris” dzinējspēks) organizēja jauniešu mūzikas ansambli ar koklēm. 2000. gadā tika nodibināts ansamblis „Ezīši”, kuŗš atskaņoja baltiešu tautu melodijas galvenokārt ar tradicionāliem instrumentiem, ieskaitot kokles.
Indianapolietis Marģers Caune (nu jau Mūžībā) savulaik darināja vairākas kokles, un Ieva Johnson turpina kokļu gatavošanu arī tagad. Četras iesācējas/koklētājas ir sākušas gatavot pašas savas kokles izcilā folkloras instrumentu darinātāja un pazinēja Ain Haas vadībā.
Divi pašreizējie „ezīši” – Iveta Asone (ar īpatnēju Latgales kokli) un Ain Haas (ar igauņu kannel) – koncertā atskaņoja četrus skaņdarbus, kuŗos vijās līdzīgas melodijas no mūsu brāļu tautām. Koncerta noslēgumā visas koklētājas nospēlēja „Pūt, vējiņi”, publikai līdzi dziedot.
Apmeklētājus pārsteidza plašā kokļu izstāde. Bija izstādītas gan etniskās, gan trimdas kokles, norādot katra instrumenta meistaru. Bija arī neparasti eksemplāri, kā piemēram, basa kokle, sīkaliņa, koncerta kokle un modernā kokle ar iespēju pieslēgt to pie skaņu pastiprinātāja. Fotografiju ekspozīcija atklāja kokles tapšanas procesu – kā no koka gabala un idejas tapušas Gunas, Elīnas, Rinetas un Dagnijas pašu darināti, unikāli instrumenti.
Kopsavilkumā ir vērts atkārtot Māras Lindes sacīto: „Jo vairāk koklētāju, jo labāka pasaule!”