LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Kultūras notikumi

 

 

 

 

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!


 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē. 

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs; 
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā; 
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem; 
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi; 
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]

Laika birojs ASV:
Tālr:. 727-385-4256

Sarīkojumu un dievkalpojumu ziņas:
Inese Zaķis
e-pasts: [email protected]

 

107141

Laika mākslas kalendāri
Apskatīt komentārus (0)


08.07.2019


 

 

Māris Brancis

 

Latviešiem kalendāri vienmēr bijuši īpašā cieņā. Tas varbūt tāpēc, ka pirmie kalendāri, bez Bībeles un citiem svētiem rakstiem, parādījušies latviešu sētā kopš 18. gs. vidus. Vecākais latviešu kalendārs ar nosaukumu „Zemnieku jeb latviešu laiku grāmata uz to 1759 – to  gadu pēc tās svētas dzimšanas mūsu Kunga in Pestītāja Jēzus Kristus, tā rakstīta, ka arī Vidzemē in citi ļaudis, kas zemnieku valodu prot in lasīt māk, laikus, dienas gaŗumu, mēnešu starpas un citas lietas zināt der”, ko 1758.gadā Jelgavā izdevis Kurzemes hercoga iespiedējs J. H. Kesters un kas aplūkojama un lasāma LU Akadēmiskajā bibliotēkas Misiņa kollekcijā. 

 

Kopš šiem senajiem laikiem kalendāri laika gaitā bijuši visdažādākie – vieni kā šie vēstīja par tirgus dienām Kurzemē un leišos, citi arī kaut ko mācīja. Pirmais kalendārs, kas izcēlās ar „augstvērtīgu un kuplu saturu”, kā rakstīts „Konversācijas vārdnīcā”, iznāca 1877.gadā Jelgavā Zīslaka apgādā. Tajā bija arī drukātas bildes, bet par saturu rūpējās lielākoties Maskavas latvieši kā Fricis Brīvzemnieks un citi. 

 

 

 

Par kalendāru nozīmi latvju sētā zina stāstīt Dzintars Sodums:

 

„Pēteŗa Ērmaņa rakstos esam iepazinuši svarīgu mūsu kultūras veicināšanas līdzekli. Tie ir kalendāri, laika grāmatas, gada grāmatas. Šāds glīts sējums stāv uz galda vai plauktā, un tu vari tajā pašķirstīt un noglāstījis atlikt atpakaļ plauktā pie dziesmu grāmatas, piedomādams pie tiem izglītotiem cilvēkiem, kas tev labu vēl un tev par prieku raksta.(..) Šādu gudrības vāceli trimdā 1951.gadam izdevis Mantnieka apgāds Beļģijā”. Šis kalendārs nav „ne vairs zemnieku vai jūrnieku gada grāmata ar aroda ziņām, ne laika grāmata ar literāru pielikumu, bet kalendārijs emigrantiem ar pielikumu – rokasgrāmatu latviskās kultūras jautājumos”.

 

Kā avīze Laiks, tā kalendāri trimdā kļuva par vienotājiem, informātoriem, ziņu izplatītājiem, nacionālās idejas paudējiem un tālāk nesējiem. Kalendāru lomu tautiešu dzīvē svešās zemēs saprata daudzi izdevēji, tos apgādādami visai plašā klāstā: J. Kadiļa apgāds piedāvāja „Latviešu gada grāmatu”, bet Eduards Alainis – „Tēvijas kalendāru”. Tāpat bija nopērkams Dzintarzemes noplēšamais kalendārs, kā arī iesiets „Latviešu piezīmju noplēšamais kalendārītis”. Kā Laika sludinājumu daļa ziņoja, arī ASV bija dabūjami Vācijā izdotie kalendāri, bet kā jaunumu piesolīja „Vilibalda Drosmiņa sienas kalendāru ar [Ernesta] Rirdāna zīmējumiem”, vēstot, ka šis 2,60 kronas vērtais izdevums ir „divkrāsainā iespiedumā uz mākslas papīra”. Kas tas ir par „mākslas papīru”, paliek izdevēju ziņā, taču šķiet, ka Helmaru Rudzīti līdz ar Rabācu droši vien nodarbināja doma, ka arīdzan viņiem jāizdod šāds vai tāds kalendārs, bet noteikti īpašs.

 

Par Laika mākslas kalendāru savos memuāros „Manas dzīves dēkas” izdevējs nemin ne vārda. Arī par tā iznākšanas gadu nav precīzu ziņu, vienīgi Anšlavs Eglītis 1951.gada nogalē rakstīja:

 

„Otra simpātiska parādība ir Laika Mākslas kalendārs. Ir patīkami atkal aplūkot divpadsmit tehniski teicami iespiestas latviešu mākslinieku darbu krāsainas reprodukcijas. (Prof. L. Liberta, Fr. Banges, prof. V. Purvīša, prof. V. Tones, prof. J. Kugas Ģ. Ārvalža, J. Zvirbuļa, J. Kalmītes, J. Rozentāla, V. Janelsiņas, E. Šveica, A. Dārziņas)”.

 

Citētajos izcilā prozaiķa un mākslinieka teikumos piesaista vārds „atkal”, kas liek domāt, ka šis 1952.gadam reklamētais mākslas kalendārs nav pirmais. Tomēr no Laika reklāmā mēnesi atpakaļ uzsvērts, ka tam jābūt pirmajam: 

 

„Beidzot kalendārs, kas spēj rotāt katra latviešu māju. Iznācis LAIKA mākslas sienas kalendārs. Kalendārs iespiests četrkrāsu technikā. /../ Tik grezns latviešu kalendārs trimdā parādās pirmo reizi”.

 

Diemžēl ne Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ne Misiņa krātuvē šī izdevuma pirmo iespiedumu neizdevās atrast. Tā kā tas bija sienas noplēšamais mēneša kalendārs ar garu metāla skavu pa visu stāvformāta lapu, kas satur reprodukciju augšdaļā un ziņas par katra mēneša dienu sadalījumu nedēļās, ar sarkanu uzsverot brīvdienas un svētku dienas, kā arī atgādinot par vārdadienām, tad droši vien tā lietotāji ik mēnesi veco lapu noplēsa un izmeta. Latvijas Nacionālajā bibliotēka vecākais Laika mākslas kalendārs datēts ar 1954.gadu (bez vāka jeb virslapas, kā teikts reklāmā). Gan pirmajam, gan 1955.gada kalendāram vāku zīmējis Harijs Gricēvičs. 1955.gada kalendāra vāks ir uzsvērti nacionāls ar Latvijas karogu, ar buru kuģiem Daugavā un Rīgas siluetu tālumā. Kā tas bija turpmāk, nav iespējams konstatēt, bet 1958.gada kalendārā uz vāka pirmo reizi skatāma glezna – Artura Jūrastetera „Tautumeita”, kas pēc tam kļuva par tradiciju. Jāpiezīmē, ka „četrkrāsu technikā” kādu laiku kalendāru nedrukāja. Tikai ar 1961. gadu viss izdevums bija krāsās iespiests.

 

Kā apliecina citētais Anšlava Eglīša raksts, 1952.gada kalendārā bija reproducēti tikai labi zināmi latviešu gleznotāju darbi. Arīdzan 1954.gada laidienā sastopamies ar Jāņa Siliņa, Jūlija Matisona, Austras Ogules, Lūdolfa Liberta un citu mākslas darbiem, diviem mēnešiem izvēlētas Niklāva Strunkes divas illustrācijas J. Raiņa saulgriežu pasakas „Zelta zirgs” izdevumam Raiņa kopotu rakstu 4.sējumā 1952.gadā.

 

 

 

Šajā 1954.gada Laika mākslas kalendārā parādās vairākas vērā liekas iezīmes, kas atkārtojas arī turpmāk un kļuva par raksturīgu kalendāra veidošanas principu. Pirmkārt, izdevēji neaprobežojās tikai ar ASV dzīvojošo latviešu mākslinieku darbības populārizēšanu: Jānis Kuga un Ruta Stāmere dzīvoja Kanadā, bet Harijs Ēberšteins – Venecuēlā. Otrkārt, lasītājus iepazīstināja ar jaunajiem latviešu māksliniekiem, kuŗi izglītību ieguvuši savā mītnes zemē, kādi bija Ēriks Dzenis no Toronto un Uga Alberts Vācijā. 

 

Zīmīgi, ka 1955.gada kalendārs veltīts tikai grafikai, daļa no reproducētajiem zīmējumiem acīmredzot tapuši kā pasūtījums jaunajam kalendāram, citi ir estampi, tātad darināti kādā no grafikas technikām. Tajā diviem mēnešiem izvēlēti Latvijā palikušā grafiķa Oļģerta Ābelītes darbi, ko, domājams, bēgļi aizveduši sev līdz, dodoties prom no okupētās tēvzemes. Nezinu, vai kalendāra sastādītāji apjauta, ko vienam otram autoram okupētajā dzimtenē nozīmēja atsevišķas publikācijas. Še es domāju Raimondu Auniņu, kuŗa glezna „Brīvības cīņās” vēstīja par mākslinieka nacionālo ievirzi, kas viņam kā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas un Mākslas akadēmijas pedagogam varēja rūgti atspēlēties. Nezinu, vai tā ir sakritība, taču 1955.gadā Raimonds Auniņš beidz savu pedagoga karjeru Mākslas akadēmijā.

 

1961.gada kalendārā iespiesta Fridricha Milta glezna „Ilze”, kam piešķirta Kultūras fonda 1960. gada godalga. Arī nākamajos gados īpaši tiek atzīmēta tā glezna, kas ieguvusi Kultūras fonda balvu. Pēc 1965.gada šāda piezīme neatkārtojas.

 

Laiks ienesa savas korrekcijas mākslā, ar gadiem tajā strādāja ne tikai reālistiskā vēstījuma mākslinieki, bet arī modernākas formas mākslinieki, piemēram, abstrakcionisti, kā tas notika 1969.gada izdevumā, kad tur aprīļa mēnesi rotā Arnolda Nullīša abstraktais gleznojums „Trauksmaina nakts”.

 

Meklēdams dažādas kataloga veidošanas iespējas jeb koncepcijas, „Grāmatu Draugs” divus gadus pēc kārtas – 1971. un 1972.gadā - reproducēja gleznas no Klīvlandes kollekcionāra Teofila Cirķeļa kollekcijas. Tādā kārtā parādījās tādu mākslinieku darbi, kuŗi citkārt paskrējuši gaŗām izdevēju uzmanībai. Šo ideju vēlreiz atkārtoja 1982. gada kalendārā, kad reproducēti darbi no Adelaides mākslas darbu krājēja K. Līduma kollekcijas, līdz ar to tajā atrodami vairāku Austrālijā dzīvojošo latviešu mākslinieku Reiņa Zustera, Margaritas Stīpnieces un Kārļa Medņa gleznas.

 

Kopš 1991. gada kalendārā arvien biežāk sastopami dzimtenē dzīvojošu autoru darbu iespiedumi – Anitas Melderes, Jāzepa Pīgožņa, Bruno Celmiņa un daudzu citu darbi.

 

Formāts kalendāram līdz 1999.gadam palika nemainīgs, arī iekārtojums un šrifts. Taču 1999.gadā tas ir jau iespiests guļformātā, ar caurumu vidū, lai vieglāk pakārt uz nagliņas virtuvē vai darbistabā. Tagad katram mēnesim atvēlētas divas lappuses – augšējā atdota mākslas darbam, apakšējā lapā iekārojusies tekstuālā daļa.

 

Kopš 2003.gada Laika mākslas kalendārs top Rīgā Laika redaktores Ligitas Kovtunas vadībā. Viņa ir radoši aktīva, tādēļ katram gadam atrod kādu jaunu niansi vai pieeju. Piemēram, 2003.gada kalendārā bija reproducētas senas fotografijas no Rīgas Vēstures un kuģniecības mūzeja. Šis izdevums bija melnbalts un gleznu reprodukciju vietā bija iespiesti reti sava laika foto meistaru uzņēmumi, taču daļa lasītāju bija visai neapmierināta par jaunievedumu.

 

Ar 2005. gadu, kad nodrukāti Gunas Oškalnas-Vējiņas foto uzņēmumi, palielinājās reprodukcijas lielums – tā tika izplesta pa visu lappusi. Savukārt 2006. gadā kalendārs bija atvēlēts bērnu zīmējumu projektam „Sprīdītim 100”, kas tapa sadarbībā ar Annas Brigaderes memoriālo mūzeju Tērvetē. Savukārt 2007.gada kalendārā dominēja Kanadas autori. Strādājot pie 2008.gada kalendāra, redaktore Ligita Kovtuna, domājot par to kā par Latvijas 90 gadu jubilejas izdevumu, vadības grožus atdeva vienam cilvēkam – Gunāram Janaitim, kurš kļuva par kalendāra idejas un maketa autoru, papildinādams izteiksmīgos Latvijas ainavu fotouzņēmumus krāsās ar zīmīgiem tekstiem no Edvarta Virzas „Straumēniem”.

 

2012. gadā kalendāra vizuālo ietērpu veidoja apgāda lieliskā māksliniece Daiga Brinkmane. Tajā tika publicēti darbi no Losandželosas galerijas Baltic Crossroads krājumiem. Tas kļuva arī par pirmo kalendāru, kas iepazīstināja ar mazāk zināmiem autoriem un pastāstīja arī par pašu reproducēto darbu. Jāatzīmē arī 2016. gada kalendārs, ko veidoja Gaŗezera Latviešu centra Klinklāva galerijas vadītāja Līga Ejupe. Reproducējot gleznas no galerijas kollekcijas, viņa pastāsta par tās veidošanos, par galerijas vēsturi un vārda iegūšanu. Nekad agrāk lasītāji netika iepazīstināti ar kādas kollekcijas īpašnieku un tās saturu. Tāpat nekad iepriekš kalendārā bija uzrādīts ne tikai darba nosaukums, bet arī radīšanas gads, technika un izmēri. 

 

Arīdzan turpmākajos gados tika meklēts kāds graudiņš, kāda iezīme kas topošo kalendāru atšķirtu no iepriekšējiem izlaidumiem, nevairoties reproducēt mākslas darbus kā no Latvijas Nacionālā mākslas mūzeja, tā no privātajām kollekcijām. Atbalstot Pasaules latviešu mākslas centra galeriju Cēsīs, redakcija atbalsta to, ievietodama foto no galerijas un tās ekspozīcijas. 

 

Gribas piekrist mākslas vēsturniekam Jānim Krastiņam, kuŗš kādā reizē, iepazīstinot ar jaunāko kalendāru, secina, ka „Laika Mākslas sienas kalendārs nu jau kļuvis par mājas nepieciešamību”. Tiesa gan, tikai jāpiemetina, ka šis kalendārs kopš pirmā pastāvēšanas gada ienāca vai katrā latviešu mājā ne tikai ASV un Kanadā, bet arī Eiropā un Austrālijā. 

 

Kalendāram bija ne tikai utilitāra vērtība katrā ģimenē, tam nozīmīga vieta ierādāma arīdzan latviešu grāmatniecībā un mākslas vēsturē. Patiesi, Laika Mākslas kalendārs bija „vienīgais latviešu izdevums brīvajā pasaulē, kas ik gadus iznāk daudzkrāsu iespiedumā un tādēļ arī vienīgais izdevums, kas reprezentē latviešu mākslu”. Latvijā okupācijas gados tāds nebija iedomājams. Taču vēl svarīgāk bija tas, ka Laika mākslas kalendārs pildīja ļoti daudzas funkcijas. Pirmkārt, kā ikviens kalendārs tas informēja savus lasītājus, šajā gadījumā latviešus, par svinamām dienām un vārda svētkiem, kas mums no laika gala bijušas ļoti būtiski. Otrkārt, tas vienoja tautiešus, lai kādā pasaules malā viņi dzīvoja un dzīvo joprojām. Treškārt, palīdzēja apzināties sevi kā savas tautas daļu. Ceturtkārt, iepazīstināja ar savas tautas māksliniekiem un viņu daiļradi. Piektkārt, ne tikai iepazīstināja, bet arī ļāva salīdzināt ar citu tautu mākslu. Sestkārt, izkopa gaumi. Septītkārt, iedēstīja lasītājos apziņu, ka glezniecība, grafika un foto ir neatņemama kultūras sastāvdaļa, kas jākopj un jāiemīl. Astotkārt, audzināja lasītājus par prasīgiem mākslas baudītājiem, kam mākslai jākļūst par ikdienas sastāvdaļu. Devītkārt, aplūkojot visus kalendārus kā kopumu, gūstam pietiekami plašu un daudzpusīgu latviešu mākslas kopainu trimdā un kopš 20.gs. 90. gadiem varam rast priekšstatu par atsevišķām mākslas tendencēm arī dzimtenē.

 

Laika Mākslas kalendārs ir vienīgais kalendārs pasaulē, kas izdzīvojis laiku un iekārtu maiņas un kas joprojām turpina pastāvēt. Un to veicina ne tikai izdevēji, bet arī tas, ka lasītājiem šī „laika grāmata” joprojām ir nepieciešama savas dzīves sakārtošanai un greznošanai.


No redakcijas: Šogad Laika Mākslas kalendārs - „Latvijas 12 pērles”.

Sekojiet reklāmai!

 




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA