Latviešu stāja svešumā
Apskatīt komentārus (0)


17.01.2012

---

 

Latviešu stāja svešumā

 

Tā nosaukta neliela izstāde, ko izveidojis mūzejs un pētniecības centrs „Latvieši pasaulē” un kas skatāma Latvijas Nacionālā archīva skatlogos Rīgā, Šķūņu ielā. Ar izstādi strādājusi Maija Hinkle, Marianna Auliciema un Juris Zalāns, piesaistot Džeremiju Smēdi (Jeremy Smedes), kas veicis dizianera darbu. Izstādi financējusi Ārlietu ministrija un Pasaules brīvo latviešu apvienība.

 

Izstādes pieteikumā sacīts - tas ir „stāsts par Otrā pasaules kaŗa latviešu bēgļiem un bēgļu nometnēm Vācijā un to ietekmi uz turpmāko trimdinieku dzīvi mītnes zemēs”. Viss stāsts iekļauts septiņās planšetēs – divām ievaddaļām seko sadaļas „Ideoloģija”, „Polītika”, „Organizācijas”, „Jaunākās paaudzes” un „Kultūra un prese”. Tajās izlasāms teksts, kuŗā autori dažos teikumos centušies pateikt būtisko un neaptveŗamo –  piemēram, par biedrību lomu latviešu apvienošanā bēgļu nometnēs un vēlākos gados mītnes zemēs.

 

Protams, katrs izstādes veidotājs pieņem savu lēmumu par sadaļu nosaukumiem, un viņam bieži ir taisnība, taču arī lasītājam ir savas domas. Manuprāt, diez vai nebija pareizāk sadaļu „Jaunākās paaudzes” nosaukt par „Izglītību”, jo diskutējams ir jautājums, kuŗas šajā gadījumā ir jaunākās un kuŗas vecākās paaudzes. Piemēram, tekstā minētajā Baltijas universitātē Pinebergā studēja nevis pusaudži, bet jau pieauguši cilvēki. Tiesa gan, attēlos skatāmas ainas no skolu, skautu un vasaras nometņu dzīves.

 

Savukārt sadaļā „Organizācijas” minēts, ka „jaunajās mītnes zemēs latvieši izveidoja spēcīgas organizācijas gan vietējā, gan nacionālā, gan arī starptautiskā mērogā, un tās 1955. gadā apvienojās Pasaules brīvo latviešu apvienībā (PBLA)”. Saprotams, nebūtu prātīgi lasītājam Latvijā jaukt galvu ar precīzējumu, ka PBLA sākumā sauca Brīvās pasaules latviešu apvienība, taču mani samulsināja tās dibināšanas gadskaitlis. „Latvju enciklopēdijas” 3. sējumā lasāms: „ALAs valde 1956.25.II konstatēja, ka BPLAs darbība uzskatāma par uzsāktu uz statūtu projekta pamata...” Ja atceramies, 2001. gadā PBLA un Latvijas Valsts archīvs svinēja apvienības pastāvēšanas 45. gadadienu, gan sagatavojot izstādi, gan izdodot krājumu „Pasaules brīvo latviešu apvienības darbības pārskats 45 gados 1956-2001”(sastādītāji Artūrs Cipulis un šo rindu autors). Toreizējais PBLA valdes priekšsēdis Andrejs Ozoliņš pārskatā, starp citu, precīzēja: „Nav pierakstīta noteikta dibināšanas diena, bet 1956. gada 25. februāris tiek uzskatīts par datumu, kad BPLA jau darbojās”. Varbūt tagad ir precīzēts PBLA dibināšanas datums? Būtu labi, ja tas tiktu publiskots.

 

Dažas kritiskas piezīmes nemazina mūzeja un pētniecības centra „Latvieši pasaulē” un tā darbinieku cildināmo iniciātīvu radīt šādu izstādi, – tā vien šķiet, ka šī ir mūzeja un centra pirmā plašākā iznākšana publikas priekšā Latvijā - izlikt to apskatei ikvienam interesentam, kam pagadās ieklīst šajā Vecrīgas ielā. Kopš 2000. gada, kad Rīgas Latviešu biedrības namā tika sarīkota konference un izstāde „Latviešu gaitas bēgļu nometnēs Vācijā. 1945.-1949.” bez šaubām, ir pagājis ilgs laiks, un to atceras tikai rīkotāji un tie, kam šī tema ir īpaša. Ir lietas, par kuŗām jārunā nepārtraukti, un šī ir viena no tām – atgādināma, iecērtama latviešu tautas vēsturē un katra latvieša sirdī.

 

Māris Brancis