Notikumu karuselī
Apskatīt komentārus (0)


03.01.2012

Attēlā: Baņuta Rubess

Notikumu karuselī

Kad gaŗām gadu mija ar svētku ugunīm, koncertiem un laba vēlējumiem, atliek no daudzkrāsu spīguļiem atsijāt patiesās vērtības un būtiskos kultūras dzīves notikumus. Tādu netrūka ne pirms, ne pēc gadu robežšķirtnes. Iespaidos par tiem gribu dalīties ar Laika lasītājiem.

Divas jaunas fantazijas prozas grāmatas

Grāmatu apgāds „Zvaigzne ABC” decembŗa vidū laida tautās divas fantazijas literātūras grāmatas. Abām kopīgs tas, ka sarakstītas angļu valodā, latviski tās tulkojis Ingus Josts. Tomēr abu grāmatu autori ir latvieši – Latvijā un ārzemēs pazīstamā režisore un literāte Baņuta Rubesa un Toms Kreicbergs, divdesmitsešgadīgs debitants. Atšķirīgi rokraksti, dzīves pieredze, tēlojuma veids, tas netraucēja izdevniecībai abu grāmatu atvēršanas svētkus svinēt kopīgi.

Baņuta Rubesa šoreiz publicējas ar pseudonimu BNR.nr.1 un raksta skolas romānu par robotiem „Labie draugi”. Sarīkojumā, pirms iepazīstināt kuplo viesu pulku ar grāmatas fragmenta lasījumiem, Baņuta sniedza populāru priekšlasījumu ar illustrācijām par robotu izcelsmi un attīstību. Teksta fragments atklāja ainas no pusaudžu skolas dzīves, tas nenoliedzami raisīja interesi iepazīties ar visu darbu kopumā.

Toms Kreicbergs īsumā raksturoja savu ceļu līdz pirmajai grāmatai. Viņa pieturas punkti ir Rīgas Valsts 1. ģimnazija, fizikas studijas un bakalaura grads Rīda universitātē Portlandē, darbs Volstrītā, atgriešanās Rīgā, lai nodotos tikai literāram darbam  „Dubultnieki un citi stāsti” ir krājums, kuŗā apvienoti ļoti atšķirīgi stāsti. 

Par to saturu izteicies tulkotājs Ingus Josts: „Toma Kreicberga stāsti atceļ robežas. Robežas starp mazu puisīti, kuŗš vēl neprot izrunāt frazi “kvantu fizika” un kvantu fiziku. Starp meistara tieksmi pēc pilnības un tiem, kas šajā dziņā pēc perfekcijas tiek lemti aizmirstībai.
Galu galā šie stāsti nojauc robežas starp cilvēkiem. Jo tas, ko tu redzi, tas, ko tu domā, tas, kam tu tici, - nepieder tev vienam pašam.” Savukārt izdevējs Imants Belogrīvs šos darbus raksturo, nosaucot par „augstākās raudzes nacionālo fantastiku”.

Sarīkojuma gaitā abi autori izjautāja viens otru par ierosmēm un turpmākiem nodomiem. Savukārt rakstniece Ieva Kolmane no skatītāju rindām uzdeva jautājumu, vai Baņuta un Toms reiz savus darbus rakstīs latviešu valodā. Rubesa apgalvoja, ka turpinās rakstīt angliski, jo šai valodā viņa var izteikties drošāk un precīzāk. Kreicbergs savukārt neslēpa, ka nopietni domā par iekļūšanu Amerikas literātu apritē un tirgū, turklāt viņš, dzīvodams Amerikā, ir padziļināti apguvis angļu valodas specifiku un nianses dažādos profesionālos kursos. Un arī pirmie literārie panākumi gūti tieši Amerikā, jo 2009. gadā viņš uzvarēja īsprozas  konkursā „Writers of the Future”, arī pirmās publikācijas bijušas amerikāņu izdevumos.

Katrā ziņā abas šīs aizvadītā gada pēdējā mēnesī iznākušās fantazijas grāmatas ir saistoša lasāmviela un nozīmīgs papildinājums latviešu literatūrai.

Uz skatuves pasakas

Rīgas teātŗos šoziem valda pasaku noskaņa. Visvairāk pasakainas burvības manā ieskatā ir nacionālā teātŗa iestudējuma „Sudraba slidas”, ko inscenējis režisors Edmunds Freibergs. Uz skatuves atdzīvojas vairāku paaudžu iemīļotā grāmata, Mērijas Meipsas Dodžas stāsts par holandiešu bērnu dzīvi 19. gadsimta sākumā. Tā ir idilliska vide ar vējdzirnavām, kanāļiem, ko ziemā klāj ledus, ar bērnu pulciņu uz slidām, ar viņu dzīves piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Trūcīgas ģimenes atvases Hanss un Grētele ir trūcīgi ģerbti, taču krietni un čakli bērni, kas pašaizliedzīgi palīdz savai mātei, jo tēvs ir piesaistīts slimības gultai.

Izrādē valda silta sirsnības gaisotne, skaistums un saskaņa, bet tajā ir arī milzīgs pozitīvas enerģijas lādiņš, jo jauno aktieŗu saime visu izrādes laiku ir kustībā uz slidām. Skatuvi sedz mākslīga ledus klājums, un jaunieši slido pa īstam, nevis tēlo slidotājus. Aktieŗu aizrautība pieškiŗ izrādei romantisku ievirzi, un mēs ar satrauktu sirdi sekojam līdzi gan slidskriešanas sacīkstēm, gan bērnu tēva ārstēšanai, gan jauno varoņu savstarpējo simpatiju piedzimšanas brīdim. „Sudraba slidas” lieliski grezno Mārtiņa Vilkārša vērienīgā scēnografija, Annas Heinihsones līksmi košie kostīmi, gan Raimonda Paula dziesmas ar Jāņa Elsbrga tekstu. Bet skatuves norises beidzas ar Ziemsvētku noskaņu Hansa un Grēteles namiņā. Tēvs ir izdziedēts, ģimene sēstas pie visai pieticīga svētku galda, tad iededzina svecītes eglītē un uzsāk dziesmu „Klusa nakts, svēta nakts”. Teātrī pavadītajā vakarā esam saņēmuši apliecinājumu ģimenes spēkam, draudzībai, izpalīdzībai, godaprātam un dvēseles nesavtībai, kas neatstās savu tuvāko nelaimē. 

Evita Sniedze, variējot Kārļa Skalbes pasakas motīvus. Dievs un Velns slēdz derības par pirtnieka Anša dvēseli, galu galā uzvar gaišais spēks. Ansis, ilgu laiku kalpojis naudas varai, mijot neizdodamo vērdiņu pret dažādiem materiāliem labumiem, tomēr par iegūto naudu spējis uzcelt pilsētu. Un galu galā – beigās viņš pats aizmet projām nodeldēto naudas gabalu un priecīgs atkal sastop savu sapņu meiteni, par kuŗu nav bijis laika pat iedomāt.

Izrādē ir samērā raits dialogs, Dieva un Velna saspēle Harija Spanovska un Valža Liepiņa tēlojumā itin amizanta. Taču aizrautību un dedzību skatuves izpausmēs velti meklēt. Var jau aizbildināties – bērni izrādi uzņem labvēlīgi. Taču lielāku mērķtiecību un dziļumu būt gribējies saskatīt. Tikai labu aktieŗu piedalīšanās izrādei panākumus nenodrošina, režisors-debitants Pauls Timrots tikai salicis kopā uzveduma komponentus, no tiem izteiksmīgākais ir Mārtiņa Vilkārša scēnografija, kuŗā Anša būvētā pilsēta izlikta no sarkaniem ķieģeļiem, taču par kādām spilgtākām režijas dotībām nav pamata runāt.  

Jānim Muncim veltītā izstāde

Eduarda Smiļģa Teātŗa mūzejā Rīgā izveidota vērienīga izstāde „Pasaules elpā. Jānim Muncim 125”. Pieminot izcilo mākslinieku, Eduarda Smiļģa līdzgaitnieku un domubiedru Dailes teātŗa dibināšanas posmā, iekārtota iespaidīga ekspozicija, kas atklāj šīs personības lielumu. Jāņa Munča veikums atainots tikai attiecībās ar teātŗa mākslu, šoreiz atstājot neievērotu viņa devumu glezniecībā. Dailes teātŗa posms, Holivudā pavadītie gadi un lieluzvedumu veidošana Latvijā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē atklāta spilgti un daiļrunīgi.

Mākslinieks Jānis Spalviņš sadarbībā ar teātŗa vēstures pētniecēm Agru Straulenieci un Ritu Rotkali centies uzburt Jāņa Munča krāsu, formu un tēlu pasauli, savu nozīmīgu vietu ierādot darbu oriģināliem, lielizmēra fotokopijām, krāsainām teātŗa skiču projekcijām. Kā atgādinājums par Jāņa Munča un Dailes teātŗa triumfu 1925. gada Parīzes modernās mākslas izstādē ir mākslinieka veidots dekorāciju makets Dailes teātŗa izrādei „Cēzars un Kleopatra”, tas skatāms, līdzīgi kā savulaik Parīzē, caur nelielu skatu actiņu.

Izveidojot izstādi, kuŗā mākslinieka devums parādīts pasaules telpā, pasaules mērogā un savā laikmetā, paveikts liels pētnieciskais darbs. Bet izstādes iekārtojums, kaut pieticīgiem līdzekļiem, taču ieguvis modernu pasniegšanas veidu. Izstāde Teātŗa mūzejā būs atvērta līdz maija beigām, no sirds iesaku to apmeklēt, ja būsit Rīgā.

Gundega Saulīte