Par zaru, ko zāģējam. Paši vien...
Apskatīt komentārus (0)


20.02.2012

Par zaru, ko zāģējam. Paši vien...

Saeimas Kultūras un izglītības komisijas telpās 14. februārī notika latviešu rakstnieku un grāmatnieku tikšanās ar kultūras ministri  Žaneti Jaunzemi-Grendi, Saeimas deputātiem un žurnālistiem. 

Uzzinājusi, ka došos uz šo tikšanos Saeimā, vēstuli redakcijai atsūtīja Astrida Stahnke – pazīstamā ASV latviešu literāte un tulkotāja, kuŗa pasaules angliski lasošo auditoriju iepazīstinājusi ar Raini un Aspaziju, tulkojusi Aspazijas nozīmīgākos darbus. Astrida raksta:

Visā Latvijas vēsturē, zem dažādām okupācijas varām literātūra un rakstnieki  vienmēr bijuši visādi saistīti—izmantoti, vajāti, cenzēti. Atklāti vai slepeni, viņi tomēr turējuši brīvības lāpas, riskējuši, uzdrošinoties stāvēt pret netaisnību un apspiestību. Taču tas man nebūtu jāaizrāda, jo tie, kas ir Saeimā un spriež, labi atceras, kā bija padomju laikā, ko darīja rakstnieki un kā viņi par saviem darbiem cieta, tika biedēti, pārdzīvoja cenzūru. Un līdzēja izvest tautas atbrīvošanos no Padomju Savienības. (..)

Visskaļāk un spilgtāk literātūras un polītikas saistību izteikusi Aspazija savā prologā (1894),  kas skanēja tad un arī tagad kā Latvijas brīvības deklarācija. 1901. gadā runā „Latviešu lirika dažādos laikmetos” viņa saka: „Uz kurieni kādas tautas kustība dažādos pārejas laikmetos virzās, uz turieni viņai ir kā austrumu spīdeklis,(..) pestīšanas ceļu rādīdama, iet pa priekšu viņas dzeja. (Kopoti Raksti I, Rīga, Liesma, 1985., 465.-473. lpp.) (Iesaku lēmējiem to pārlasīt.)

Aspazijas lugas „Sidraba šķidrauts” varone Guna, kā Rainis skaidroja cenzoriem 1905. gadā, ir dzejas simbols. Guna iet „cauri gadiem” kā ideālizēta Patiesības dieviete, kā ķēniņa/polītiķu izmantota propagandas vēstītāja (no kā viņa atteicās), prinča nesaprasta un izmantota, līdz viņa sadeg revolūcijas ugunīs. Tikai viņas tīrais gars (simbolizēts Dzirkstītē, kas iznes gabaliņu sidraba šķidrauta pasaulē), dārgi atpirkts, turpina jaunu cerības dzīves ciklu un gaida „to stundu, to brīdi”.

Kad latviešu rakstnieki  un polītiķi 1989. gada 18. novembrī ar karogiem iznesa brīvības ideju it kā no uguns vai miglas, visa tauta visā pasaulē savienojās roku ķēdē un redzēja Aspazijas - Gunas pravietojuma piepildījumu, un izjuta, ka „stunda sit.”

Latvija bez savas dzejas, sava rakstītā, teiktā, tulkotā Vārda ir neiedomājama. Tā ir mums iespēja teikt savu stāstu, paust savas labās idejas, un būtu pašnāvīgi nogriezt atbalstu  rakstniekiem, izdevējiem, tulkotājiem.

Mēs, kas mītam ārpus Latvijas, rakstām un tulkojam gandrīz vienmēr no „savām kabatām”. Mūsu organizācijas (tautiešu atbalstītas) ir daudz darījušas, lai rakstītais vārds vienmēr  būtu pieejams, lai mums būtu „garīga barība” pašiem un lai mēs spētu savas labās domas dot arī citiem - citām tautām. Man amerikāņu draugi un skolnieki prasa pēc ziņām, pēc informācijas, jo tik maz, par spīti daudz darītam, tiek ievirzīts vispārējā zinību lokā, jo trūkst atbalsta un līdzekļu. Arī mūsu „trimdas” bērni un mazbērni visā pasaulē jautā pēc savām saknēm; arī tie, kas šodien atstāj Latviju, tomēr vēlas paturēt savu identitāti un valodu. Tādēļ, lūdzu, - necērtiet Dzeju kā Latvijas mežus - bez žēlastības, ticības, un mīlestības! Kas tad paliks? Kur mēs paliksim?

Visu labu un gudru prātu vēlot,

Astrida Stahnke

Tātad – kas bija iemesls tam, ka rakstnieki, dzejnieki un grāmatnieki nolēma doties uz Saeimu, lai aci pret aci ar kultūras ministri un Saeimas Kultūras un izglītības komisijas deputātiem noskaidrotu, kas īsti notiek un notiks ar valsts pamatu pamatu – valodu un kultūru. Formālais iemesls un „pēdējais piliens”: no valsts (izcēlums mans –L.K.) akciju sabiedrības Latvijas valsts meži kultūras ziedotajiem 800 tūkstošiem latu saskaņā ar 2011. gada 6. decembŗa Kultūras ministrijā parakstīto nodomu protokolu literātūras un grāmatniecības atbalstam nav ticis ne plika graša... „Diemžēl tas bērns ir izkritis no ratiem,” bija spiesta atzīt kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, pirms tam gan „pacīkstējusies” ar uzstājīgiem literātu un deputātes Ingūnas Rībenas jautājumiem – kuŗš tieši - Zemkopības ministrijas vai Latvijas valsts mežu ierēdnis (?!) noteicis šādu naudas sadalījumu, ka literātūrai netiek nekas. (Tā tika apgalvots no ministres un ministrijas pārstāvja puses!)

Dzejniece Liāna Langa: „Mēs esam nākuši šurp ar miera pīpi, bet ar stipru dūmu, ar stingrām prasībām. Filozofi, domātāji ir tie, kas veido valsts intelektuālo diskursu, kas savukārt ir nepieciešams ikvienas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums. Latvijas valsts tapa tāpēc, ka te bija valoda un kultūra. Tad kāpēc gan pamatu stiprināšanā ir ieguldīts vismazāk? Kāpēc muskuļu tvirtums šai valstī vienmēr bijis vērtēts augstāk nekā intelekta vingrums?”

Akadēmiķe, deputāte Janīna Kursīte (nekad nebiju redzējusi profesori tik satrauktu un pat niknu!): „Tā ir ārkārtas situācija, esam atgriezušies 19. gadsimta vidū!”

Dzejnieks Uldis Bērziņš: „Literātūra ir attaisnojums un garants nācijas attīstībai.”

Pārlieku bieži šajā apspriedē skanēja salīdzinājumi ar Igauniju un Lietuvu. Un kā nu ne, ja tie skaitļi ir tik daiļrunīgi. Piemēram: grāmatu iepirkumam valsts bibliotēkām (papildus pašvaldību pasūtinātajai periodikai un lielākoties plaši pieprasītai viegla satura literātūrai) Igaunijā tērē 1,7 miljonus latu, Lietuvā – 800 tūkstošus latu, Latvijā – 4000 (jā, četrus!) tūkstošus latu. Igaunijā valsts Kultūrkapitāla fonda budžets ir 12 miljoni latu, Latvijā – 2 miljoni. Kopš mūsu valsts KKF dibināšanas tā budžets „nogriezts” par 75%! Vērīgs Laika un Brīvās Latvijas lasītājs varbūt atminēsies manu sarunu ar ministri Jaunzemi-Grendi, kuŗā uzdevu viņai jautājumu, vai ministre cīnīsies par to, lai atgūtu savulaik, kad valdības vadītājs bija Einars Repše, nocirsto KKF financējuma sasaisti ar valsts akcīzes nodokļa maksājumiem jeb naudu, kas valsts kasē ieņemta no tabakas, alkohola un spēļu zālēm. Ministre mūsu sarunā attrauca: „Un ja nu visi pārstās pīpēt?” - un apgalvoja, ka necīnīsies ne par ko. Bet Igaunijā šī sasaiste joprojām ir, un par rezultātu – sk. iepriekš minētos skaitļus.

Izrādās, igauņi atrisinājuši vēl vienu sāpīgu jautājumu – par radošās personas statusu. Latvija esot vienīgā valsts Eiropā, kur tāda nav. Tas nozīmē, ka Latvijas rakstnieki var cerēt tikai uz minimālo valsts pensiju un par savu ikdienas nodrošinājumu viņiem visiem – vai tas būtu atzīts literātūras klasiķis vai iesācējs spalvas vingrināšanā, varbūt gan ar perspektīvu izaugt par klasiķi, - jārūpējas pašam. Mūsu rakstnieces un dzejnieces situāciju paskaidroja pavisam saprotami: nu nevar rasties nozīmīgs literārais sacerējums vakara stundās pēc darbadienas birojā. (Mūziķi un aktieŗi ir labākā situācijā, jo tie tomēr iesaistīti institūcijās, kas maksā nodokļus, – teātŗos, orķestŗos.) Vārda māksliniekiem jāmeklē pelnīšanas iespējas pašiem, un, kā rāda dzīve, tie veiksmīgākie tikuši pie darba redakcijās vai PR kompanijās, citam jāslēdz kompromiss ar sirdsapziņu un jāpieņem, piemēram, tā paša Lemberga financiāls atbalsts.

Labā ziņa – pēdējo gadu laikā tomēr 56 mūsu literātu darbi  tulkoti citās mēlēs. Tātad – ievērības cienīgi darbi ir gan tapuši.

No tā paša pieticīgā kultūras budžeta 43 miljoni latu tiks tērēti Gaismas pils celtniecībai. Rakstniece Nora Ikstena: „Bet tā var palikt bez satura!”

Ministrei Jaunzemei-Grendei allaž patīk lietot vārdu savienojumu  „kultūras industrija”. (Starp citu, par veiksmīgu kultūras industrijas paraugu viņa uzskata arī Krievijas mūzikas festivālu Jaunais vilnis, kas notiek Jūrmalā, – tā izlasīju kādā plašsaziņas līdzekļu informācijā, un tas man liek iedomāties ministres izpratni par kultūras saturu un formu.) Un vēl ministrei patīk vārdiņš „cik?”. Arī šai sarunā viņa aicināja nospraust mērķus, kas ir „izmērījami”, lai izrēķinātu konkrētu vajadzīgās naudas summu. Rakstnieki šo summu nosauca pilnīgi konkrēti: 300 tūkstoši latu, no kuŗiem viena trešdaļa prioritārai kultūras programmai „Jaunu grāmatu un citu izdevumu iepirkums publiskajām bibliotēkām”.

Žanete Jaunzeme-Grende apsolīja šo naudu atrast, piebilstot, ka vēl gan neesot ne jausmas, kur un kā. Un vēl pavēstīja, ka braukšot pieredzes apmaiņā uz Igauniju.

Par dažām šai sēdē novērotām kontroversijām. Pie sarunu galda sēdēja (cerams, arī ieklausījās runātājos) puisietis, piedodiet, deputāts no Saskaņas centra  Vladimirs Reskajs, kas pavisam atklāti pauda savu neizpratni, kāpēc tie literāti te sanākuši. Ierunājās arī ZZS pārstāvis deputāts Jānis Vucāns, kas itin pārliecinošo, lai arī dažbrīd aso diskusiju bija uztvēris tikai kā vārdu cīņas. Bet pie galda nesēdēja neviens no kultūras ministres pārstāvētās partijas VL/TB/LNNK – nu, vismaz lai atbalstītu savu partijas biedreni sarežģītajā uzdevumā. Nevaru atturēties, nepiebildusi, ka arī pirmsreferenduma laikā neko diži iespaidīgu no šī nacionālā spēka puses nemanījām. Ja nu vienīgi Imanta Parādnieka matu astes publisko nogriešanu...

Es izjutu patiesu gandarījumu par pārliecinošajām, ar stingru loģiku un zināšanām apveltītajām rakstniecēm - Liānu Langu, Gundegu Repši, Noru Ikstenu, Rudīti Kalpiņu, ar intelektuālu baudu klausījos Mārī Bērziņā, Uldī Bērziņā. Es parakstos zem Ingas Ābeles teiktā: „Ir vajadzīgs pilnasinīgs Kultūrkapitāla fonds, piesaistīts akcīzes nodoklim.”

Visbeidzot – mūsu visu pārdomām Liānas Langas citējums no K. Skalbes 1915. gadā teiktā: „Rakstniecības druva ir izpostīta...” - un dzejnieces komentārs: „Kaŗa drupas novākt ir viegli, bet pāridarījuma un apsmiekla sajūta tik ātri nepāriet.”

Ligita Kovtuna

P.S. Mūzikas apskatnieks Pauls Dambis par kultūru:

Vārds „kultūra” tagad Latvijā ir izsmiekla un zobgalības objekts. Bezprincipiālitātes, garīga tukšuma un gara kūtruma evolūcija laužas iekšā arī cilvēka gara pasaulē.