Šai valodā mūs saprot visā pasaulē
Apskatīt komentārus (0)


23.10.2018

Jūsu koncertos Amerikā un Kanadā neapšaubāmi būs kupls klausītāju pulks no turienes latviešu sabiedrības. Jāteic, Laika lasītāji noteikti ir labi sagatavoti un zinīgi, jo mūsu autori, kuŗu pulkā Dace Aperāne, Lolita Ritmane u.c., kā arī avīzes mūzikas apskatnieks Juris Griņevičs ir cītīgi aprakstījuši latviešu mūzikālās dzīves svarīgākās norises. Ko jums nozīmē šis brauciens?

Ļoti svarīgs notikums Latvijas Simtgades svinību ietvarā! Latvijas tēlu ar saviem koncertiem jau esam spodrinājuši gan tad, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, gan togad, kad Latvija bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts, un esam to darījuši ļoti atbildīgi, ar lielu radošo jaudu. Nu jau trešo reizi līdz ar koncertaģentūru New World Classics tiek rīkota plaša turneja, kur mūsu atbildība ir investēt savu darbu, savukārt rīkotājiem jāatbild par tās praktisko īstenojumu, un tas ir nopietns starptautiskais menedžments. Un te galvenais ir abpusēja ieinteresētība.

Latvijas tēla spodrināšanai, izmantojot mūsu mūzikālos spēkus, valsts naudu nežēlo?

Par to jautājiet tajās institūcijās, kas veido Latvijas kultūrpolītikas stratēģiju. Man ir svarīgi zināt un izjust, ka mūs vēlas sadzirdēt, un tas, kāds būs rezultāts, kā mūs novērtēs pasaules auditorija.

Kā veidojat repertuāru?

Respektējot arī rīkotāju – aģentūras un koncertzāļu turētāju gaumi, izpratni un iespējas. Galu galā viņi taču labāk pazīst savu publiku. Bija pavisam konkrētas vēlmes no ASV un Kanadas puses, dažkārt pat ļoti kategoriskas, bet arī uzstājīgas no mūsu puses.

Vai palikāt gandarīti?

Atzīšos, ka mani gan izbrīnīja daži viņu ieteikumi, īsti neizpratu, kāpēc izraudzīti tieši tie skaņdarbi, nevis citi. Bet tāds nu ir mūsu darbs, un mēs esam kompanjoni. Ja vien kaut kas „neapdraud” mūsu standartu, ir jāpiekāpjas, nākas respektēt.

Vai kompanjoni, jūsuprāt, labi orientējas mūsu mūzikas ainā, vai ir to pētījuši? Ko ieteicāt?

Orientējas, jā, protams, un ir jāpriecājas, ka viņi profesionāli pārzina mūsu mūziku, ka Latvijas mūzika nav kaut kas ekstravagants un nedzirdēts, kāda neizzināta pasaule. Latviešu mūzika ieņem pavisam konkrētu un stabilu vietu pasaules mūzikas ainā. Vēl vairāk – ir izpratne par to, ka latviešu, lietuviešu, zviedru mūzika – tās ir dažādas krāsas, dažādas izpausmes.

Programmā iekļauts arī igaunis Arvo Pērts (Pärt).

Pērts ir viena no mūsu reģiona mūzikas ikonām, kas ļoti, ļoti iespaido mūsu mūzikālo laikmetu. Viņi ir mūsu liels draugs un domubiedrs, kuŗa mūziku – tāpat kā pašu komponistu Vaska un Ešenvalda daiļradi – uzskatām par augstākās raudzes standartu un rādām visai pasaulei.

Pēteris Vasks un Ēriks Ešenvalds jau ir labi pazīstami arī aizokeāna mūzikālajās aprindās, bet jūsu programmā ir arī kāds varbūt mazāk zināms vārds – Santa Ratniece.

Viņa ir starp tiem komponistiem, ko programmā iekļāvām lielā vienprātībā. Santas daiļrades rokraksts ir tik savpats, tik ļoti atšķirīgs no kopējā mainstream, šīs komponistes rokraksts ir tik svaigs – viņa „lido” pāri vispārpieņemtajam. Šī mūzika tiek komponēta kā skaņu valoda, nevis nošu raksts uz klavieru taustiņiem – Santas mūziku veido daba, putni, vējš… Viņa ir pētījusi gan delfīnu „valodu”, gan seno civilizāciju fonētiku, un tas viss iekļaujas viņas skaņu rakstā. Ar Santu vienmēr ir interesanti veidot jaundarbus, jo vienmēr sagaidāms kaut kas neparasts, negaidīts un smalks. Viņa tiešām ir viena no spožākajām šābrīža latviešu mūzikas pērlēm. Cita lieta – pie viņas mūzikālās domāšanas ir jānonāk un jāpierod.

Man ir svarīga arī tā mūzikālā telpa, kādā komponists šobrīd dzīvo, arī viņa „dzīvesveids”. Santa visu laiku ir kustībā, ceļā, dažādās pasaules vietās, meistarklasēs, apgūst arvien jaunas pieredzes. Viņas patība ir ļoti individuāla, un, liekas, jo mazāk viņā „ieliks” kādus standartus, jo skaistāka un neatkārtojamāka būs viņas izpausme.

Vai varbūt jums ir vēl kāds „jaunatradums”?

Santa Ratniece pārstāv to jaudīgo paaudzi 40+, pie kuŗas pieder arī, piemēram, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds, Jānis Petraškevičs, Gundega Šmite – apmēram vienlaikus dzimuši ļoti spēcīgi, talantīgi komponisti. Īstenībā jau visa mūzikas vēsture liecina, ka šādi talanti „nebirst” pa vienam, pa dažiem, bet nāk paaudzēm, viļņiem, un, iespējams, ka šie viļņi ir saistīti ar to, kas vispār notiek pasaules kultūras telpā. Tas pats attiecas arī uz izpildītājmākslu. Turklāt – komponists taču aug kopā ar izpildītāju un arī ar klausītāju. Tas, ka mūzikālā kultūrtelpa šobrīd ir uz tik augsta viļņa, skaidrojams ar to, ka šīs trīs sastāvdaļas – komponists, izpildītājs, klausītājs – cits citu „stutē” un „baro”, bez viena no viņiem nav iespējams kopīgs attīstības cikls. Par to esmu pārliecinājies, arī sarunājoties ar kollēgām, kas braukā pa pasauli un uzstājas lielās koncertauditorijās. Klausītājs ir ļoti izglītots, arī prasīgs, katrā ziņā tāds, kam ir vērts veltīt savu radošo spēku.

Man bieži vien nācies diskutēt par to, ka simfoniskā mūzika, opermūzika ir „aizejošas vērtības”, kam klausītāja vidējais vecums ir ļoti cienījams. Tai pašā laikā ar prieku vēroju, ka koncertzālēs tomēr ir tik daudz jaunu ļaužu.

Pirms gadiem 25 mērķtiecīgi sākām veidot sava koŗa repertuāra polītiku, kā arī īstenot savus sapņus par to, kādai jābūt mūzikālās dzīves attīstībai, kādam jābūt jaunā mūziķa profesionālajam standartam. Tobrīd aina bija tāda, kādu jūs sākumā raksturojāt. Tāpēc varu gan piekrist, gan nepiekrist jūsu oponentiem – ja tā situācija tiešām ir tāda, pie vainas ir visas trīs manis iepriekš nosauktās sastāvdaļas, respektīvi, vai komponists ar savu mākslu spējis uzrunāt, vai izpildītājs spējis piedāvāt jaunas iespējas un vai klausītājs sagaida tikai kaut ko jau labi pazīstamu un „ieciklējies” uz - „man nepatīk mūsdienu mūzika, jo man tā nepatīk”… Mūsdienu mūzika spēj būt ļoti interesanta, un to ir jāspēj parādīt un saklausīt. Turklāt – ļoti bieži spēcīgi „strādā” programmas, kuŗās, piemēram, senie, gregoriskie dziedājumi apvienoti ar mūsdienu mūzikas tendencēm. Kāpēc to neizmantot? Galu galā daudz kas atkarīgs arī no tā, cik talantīgi ir veidota mūzikālā programma. Cilvēkam nepatīk tas, ko viņš nesaprot, un, ja to zinām, kāpēc gan doties uz mazu Latvijas miestiņu, kur gadiem nav noticis neviens nopietnās mūzikas koncerts, un atskaņot kādu sarežģītu stīgu kvartetu… Cilvēki vairs nekad neies uz šādiem „nopietniem” koncertiem. Bet ir bezgala daudz skaistas klasiskās mūzikas piemēru, ko cilvēki labprāt un ar prieku klausīsies. Turklāt – ir taču arī svarīgi kopt to dārziņu, no kuŗa mēs joprojām barojamies.

Cik liela konkurence jāiztur, lai kļūtu par Latvijas Radio koŗa mākslinieku?

Nu, nav jau gaŗš tas mūsu „rezervistu soliņš”, jo – jauni cilvēki vairs tik daudz kā senāk neizvēlas būt par profesionāliem mūziķiem. Un vēl – latviešos vairs „nedzimst” zemie basi un zemās altu balsis. Ne velti Eiropas profesionālie kori galvenokārt ir internacionāli. Mēs vēl turamies pretim „starptautiskai rekrutēšanai”, jo uzskatām, ka svarīgi ir dziedāšanā ievērot latvisko mentalitāti, valodas niances, mūsu kultūras klātbūtni – to, kas mūs padara atpazīstamus un citādus. 

Latvijas Radio koris ir elitārs, ar to domājot tā profesionālās iespējas. Vai varbūt komponisti „stāv rindā”, lai tiktu pie savu darbu ieskaņojumiem tieši pie jums?

Komponista un izpildītāja satuvināšanās tomēr ir ilgāka laika posma rezultāts, pāris skaņdarbu izpildījums nebūt nenozīmē kādu radošu tuvību. Kad skaņradis, izpildītājs un diriģents ir patiešām „atraduši” cits citu, tad gan notiek tāda īpaša „salapošana” un „uzziedēšana”. Gadās, ka komponists, jau sacerot darbu, „dzird” savu izpildītāju.

Kā jums ar Pēteri Vasku, piemēram?

Pēteŗa mūzikā patiešām smeļos spēku un pārdzīvojumu, visu to, ko mūzika cilvēkam var dot. Bet mēdz būt arī citādi – ne vienmēr cilvēciskā draudzība rezultējas spožā profesionālajā sniegumā.

Vai šajā turnejā būs kāds jūsu „ideālais skaņdarbs”, kad apvienojies viss – personiskais, profesionālais?

Tas nav viens speciāls, konkrēts skaņdarbs. Bet šai turnejā var notikt kaut kas tāds, kas mēdz atgadīties, esot tālu prom no mājām – kāds darbs rod savu īpašu, personisku „pirmatskaņojumu”. Domāju, ka tas būs Juŗa Karlsona „Oremus”, skaņdarbs, kuŗā varēsim parādīt savas izpildītājmākslas iespējas, kā arī to, kas tieši šobrīd dzimis tieši Latvijā. ASV tam būs pasaules pirmatskaņojums, tā tālāko gaitu rādīs laiks.

Runājot par Juŗa Karlsona „Oremus”, man ir sajūta, ka autors šobrīd piedzīvo kādu radošās dzīves būtisku posmu. Ir tāda sajūta, ka komponists dodas kādā izteiktā vertikālē, piešķirot tai savdabīgu skaņutelpu. Varu sajust, ka autors komponējot ir domājis par Latvijas Radio kori kā par savu radošo draugu, iedomājoties īpaši šim korim raksturīgās krāsas un iespējas. Dažkārt sajūta, ka mūzika atveras lēnām, bet nepārtraukti, mūzika ar izteiktu tieksmi pēc gaismas un apskaidrības…

Komponists Juris Karlsons: „Studējot Svētos Rakstus un atverot dvēseli mūzikai, ir iespēja vēl dziļāk izprast Dievišķās Atklāsmes būtību. Kā rakstīja pāvests Jānis Pāvils II, „mūsu lūgšana būs līdzīga simfonijai, tā būs lūgšana, pateicoties, slavējot un visbeidzot – izlūdzot.” 

Koŗa partitūrā „Oremus” izmantoti teksti un Vatikāna Otrā Koncila Dogmatiskās Konstitūcijas „DEI VERBUM”. Kompozīcija veltīta Latvijas Radio korim un tā diriģentam Sigvardam Kļavam” – Red.

Latvijas Radio koŗa (LRK) turneja ASV un Kanadā

Latvijas Radio koris vairākās programmās atskaņos Latvijas un Ziemeļvalstu koŗa mūziku. Skanēs mūsdienu latviešu mūzikas spožākie skaņdarbi, redzamāko komponistu mūzika. LRK parādīs savas vokālās kvalitātes un iespējas, kas ietekmējušas un veicinājušas šo kompozīciju tapšanu, kuŗās izpaužas koŗa savdabība, tam raksturīgā skanējuma krāsa un tembrs, traktējot pasaules koŗmūzikas šedevrus. Latvijas Radio koris talantīgi savieno seno ar laikmetīgo, latvisko ar pasaulīgo.

Koncerti notiks:

13. novembrī Linkolna centrā, Ņujorkā

15. novembrī Duke University, Ņujorkā

16. novembrī Vašingtonā, D. C., Kongresa bibliotēkā

21. novembrī Souondstreams Festival, Toronto