Par spīti rudens vējiem
Apskatīt komentārus (0)
13.10.2010
Attēlā: Zentai Mauriņai rakstītās vēstules, kas tika atrastas Pārdaugavā būvdarbu laikā
Gundega Saulīte
Par spīti rudens vējiem
Latvijas Nacionālās
bibliotēkas celtne, mūsu Gaismas pils, aiz manas darba istabas loga aug jo
dienas jo lielāka, drīz tā būs jau sasniegusi iecerēto augstumu. Celtnieki diendienā
rosās kā čaklas skudras, un trīs milzīgie celtņi, šķiet, bezgala vērīgi
uzrauga, lai būvlaukumā valdītu kārtība. Un valda jau arī. Rīdzinieki,
braukdami pāri Akmens tiltam, jau pieraduši pavērties uz jaunās celtnes pusi,
domās novērtēt padarīto. Kaut arī bibliotēkas siluets jau iezīmējies
Pārdaugavas panorāmā, vēl ir grūti iztēloties gatavas celtnes kopskatu. Atliek
gaidīt un novēlēt celtniekiem veiksmi un izdošanos.
Kultūras dzīve rudenīgajā
Rīgā mutuļot mutuļo. Jau sen vairs neatradīsim nevienu neprātīgo, kas censtos
apmeklēt visus sarīkojumus, izstādes, festivālus, koncertus un izrādes. Nākas
izvēlēties, kas interesē visvairāk, ko nedrīkst palaist gaŗām nekādā ziņā.
***
Ar sparīgu uzrāvienu septembŗa sākumā noritēja
Dzejas dienas. Bez naudas piešķīrumiem, tik daudzkārt piesauktajos krizes
apstākļos izrādījās, ka iespējams sarīkot virkni literāru notikumu, ko ar
entuziasmu piepildīja gan dzejnieku klātbūtne, gan klausītāju alkas klausīties dzeju un tās sacerētājus. Vai
tiešām atkal tuvojas dzejas laiks? Vai varbūt tas nekad nav beidzies? Latvijā viesojās
cittautu dzejnieki, uz lasījumiem dažādās vietās aicināja pašmāju autori, ik
rītu dzeja skanēja kādā no Latvijas Radio programmām.
Tā kādu rītu radio
programmā Klasika autores Ingas
Gailes lasījumā skanēja dzejolis Aizbraucējiem. Tie bija ceļavārdi
līdzaudžiem, kas pamet Latviju un dodas pasaulē laimes un darba meklējumos.
Emocionāli, tēlaini un dziļi izsāpēti vārdi skanēja no spēcīgas dvēseles un
bagātas sirds pozicijām un apliecināja palicējas spītu, iekšējo spēku un
dzimtenes mīlestību. Pēc šī dzejoļa radās vēlēšanās sameklēt Ingas Gailes dzejoļu
grāmatas un lasīt, lasīt. Jācer, ka kaut ko līdzīgu izjuta arī citi klausītāji.
Itin kā atbildot uz šo
dzejas un literātūras deficītu ikdienā, tieši Dzejas dienu laikā klajā nācis
jauns literārs žurnāls Latvju Teksti.
Laikā, kad bezcerīgi nīkuļo tradicionālā žurnāla Karogs izdošana, kad laikrakstu un žurnālu redakcijas literāro
procesu vispār ignorē, bet televīzijā cenšas izlāpīties ar 100 gramiem kultūrasLatvju Teksti četrreiz nedēļā, jauna izdevuma radīšana ir
ārkārtīgi nozīmīgs un drosmīgs solis. Izdevēji sola iznākšot vismaz četras reizes gadā.
Tik trūcīgi ar
literārajiem izdevumiem Latvijā nav bijis pat kaŗa laikā. Ekonomiskā nabadzība
veicina intelektuālo nabadzību, tukšuma sajūtu, vienaldzību. Kāda autora
grāmatas iznākšana bieži vien paliek tikai noticis fakts, pat ja tā ir ļoti
labas un būtiskas grāmatas iznākšana. Dažas izkaisīti publicētas recenzijas
neraksturo literārā procesa kopainu, tas var izdoties tikai rēgulāri iznākošiem
vairākiem literāriem žurnāliem, kam ir katram sava niša, materiālu atlases
princips un stils, žurnāla ievadslejā raksta Latvju Tekstu galvenais redaktors Guntars Godiņš.
Latvju Tekstu pirmajā numurā lasāma Rudītes Kalpiņas eseja, Marta Pujāta
un Annas Auziņas dzeja, Ingas Ābeles un Gundara Ignata stāsti, Federiko
Garsijas Lorkas dzejoļi Arvja Vigula atdzejojumā, Gundegas Repšes saruna ar
Ingu Ābeli, Guntara Godiņa saruna ar iguņu rakstnieku Jānu Kaplinski,
recenzijas un anotācijas par jaunākajām dzejas un prozas grāmatām, pārskats par
PVN likmes ietekmi uz Latvijas grāmatniecību, ieskats mūsdienu franču literātūrā
un citi raksti.
Žurnāla
galvenais redaktors ir dzejnieks Guntars Godiņš, redkollēģija Liāna Langa,
Kārlis Vērdiņš, Jānis Ozoliņš. Māksliniece Zane Ernštreite. Izdevējs Latvijas
Literātūras centrs. Latvju Tekstu
pirmais numurs nāk klajā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un SIA Arctic Paper Baltic atbalstu. Žurnālu
var nopirkt grāmatnīcās un preses kioskos. Cena Ls 1,50.
***
Iznākusi
jauna Imanta Ziedoņa dzejas grāmata Vēl ko. Apgāds Mansards izdevis agrāk
nepublicētu dzejoļu un aforismu krājumu, ko sastādītāja Liāna Langa
apakšvirsrakstā nodēvējusi par Īso mirkļu dzeju un gaŗo mirkļu pārdomām .
Grāmata tapusi, diviem dzejniekiem sadarbojoties varāk nekā gadu gaŗā posmā, jo
2009. gada pavasarī Liāna Langa gatavoja izdošanai Imanta Ziedoņa
klausāmgrāmatu Kukainīt, re, kā saule spīd. Tad arī, dzejnieka papīrus
pārcilājot, gaismā celti agrāk nepublicēti dzejoļi, uzmetumi, dzejoļu
fragmenti. No vairāk nekā 300 dzejoļiem Liāna Langa izvēlējusies aptuveni 100
tekstu, kuŗos izlasām Imanta Ziedoņa rotaļīgo darbošanos ar vārdu, viņa dziļi
latvisko dzīves filozofiju. Šī grāmata, tāpat kā viss, ko rakstījis Ziedonis,
apliecina viņa talantu un radošā gara spēku. Kaut arī, slimības kavēts, dzejnieks
vairs nevar radīt jaunus darbus, viņš kopā ar palīgiem kārto un pārskata savu
archīvu. Kā redzams, tajā atrodas vēl pa kādai pērļu virtenei. Izdevēji intriģē
sagatavošanā esot vēl viena Ziedoņa dzejas grāmata. Gaidīsim!
***
Plašu atbalsi
kultūras darbinieku sabiedrībā radīja pārsteigums, drīzāk sveiciens no
literātūrpētnieces un filozofes Zentas Mauriņas (1897-1978), ko saņēmām septembŗa
pirmajās dienās. Būvdarbu laikā Pārdaugavā, Gregora ielā 1, būvorganizācijas
PV pārvalde strādnieki Vjačeslavs Matulis un Oļegs Vološins uzdūrās zemē
ieraktai metalla kārbai. Kārba bija piepildīta ar dažādiem papīriem, tā bija
stipri bojāta, sarūsējusi, un, izceta no zemes, sadalījās. Trešais strādnieks
Aivars Lakstīgala, apskatot izņemtos papīrus, saprata, ka darīšana ir ar kaut
ko īpašu tie ir Zentas Mauriņas materiāli. Par to tika informēts mājas
saimnieks Andis Cinis un būvorganizācijas projektu vadītājs Jānis Bērze, kuŗi
savukārt sazinājās ar Rakstniecības un mūzikas mūzeju.
Kad nākamajā
dienā būvlaukumā ieradās mūzeja darbinieki, viņu skatienam pavērās satriecošs
skats no zemes izceltie materiāli bija stipri cietuši, tos bojājis mitrums,
arī rūsa un zeme, to saglabātības pakāpe ir dažāda. Pašlaik nav iespējams
konkrēti noteikt materiālu saturu un vērtību, bet pēc ārējās apskates var
teikt, ka galvenokārt tās ir vēstules, kas rakstītas Zentai Mauriņai, arī
atsevišķas rokrakstu burtnīcas un blociņi.
Materiāli
tika nogādāti mūzejā, tagad ar tiem nodarbojas restaurātoru grupa, gādājot par
turpmāko to saglabāšanu un konservēšanu. Protams, literātūrpētnieki deg
nepacietībā apzināt atraduma saturu, taču mūzeja galvenā krājuma glabātāja Anna
Egliena un viņas kollēgas apzinās vēl paveicams liels, rūpīgs un apzinīgs
darbs, lai šie materiāli kļūti pieejami pētniekiem. Saglabāšanas un
restaurēšanas vajadzībām būs nepieciešams arī papildu financējums, jo
sveiciens no Zentas Mauriņas ir ārkārtīgi apjomīgs jaunieguvums.
Dabiski,
rodas jautājums, kā metalla kārba ar Zentas Mauriņas materiāliem varēja
atrasties šajā vietā. Jāatceras, ka pavisam netālu no atraduma vietas, Kuldīgas
ielā 50, no 1938. līdz 1944. gadam dzīvoja Konstantīns Raudive un Zenta
Mauriņa. Ļoti iespējams, ka pirms došanās trimdā rakstnieki materiālus ierakuši
šajā zemē, kur bija iecerēts uzbūvēt pašiem savu māju, situāciju komentē Anna
Egliena.
Vai nav
zīmīgi, ka sveicienu no Zentas Mauriņas esam saņēmuši tieši šobrīd, kad
vispārējās krizes situācijā ik brīdi pat no visaugstākām tribīnēm tiek
apšaubīts un noniecināts darbs, ko ikdienā veic kultūras iestāžu, arī mūzeju
darbinieki. Turklāt viņi šobrīd strādā par stipri samazinātu atalgojumu. Brīžam
pat šķiet, ka valsts tīšām radījusi tādus apstākļus, lai pārbaudītu mūzeju
darbinieku entuziasmu, un arvien lielāku populāritāti iegūst teze, ka tautai mūzeji
esot lieka greznība.
Šis jaunais
atradums spēcīgi saviļņojis literātu, literātūrvēsturnieku, filozofu, studentu
prātus. Izrādās, šis sveiciens devis jaunus impulsus izzināt vēsturi un personības,
pētīt vecus papīrus, lai no tiem rastos jaunas atziņas, hipotezes, versijas. Tas
liek arī uzmanīties ik dienu mums apkārt iespējami jauni atradumi, jauni
atklājumi.