1941. gads
Apskatīt komentārus (1)


12.06.2012

1941. gads

Mēs bērni, pusaudži toreiz laikam bijām diezgan polītizēti. Par kaŗiem mums bija jāinteresējas gribot negribot, jo ar tiem bija pilnas visas avīzes. Japāņi nemitīgi kaŗoja ar ķīniešiem, tad Pilsoņu kaŗš Spānijā. Gandrīz katrā laikraksta Jaunākās Ziņas numurā bija karte par kaŗadarbībām Spānijā. Italija uzbruka Abesīnijai. Albāņu jaunais kaŗaļpāris, bēgdami no italiešiem, rada patvērumu Rīgā. Arī vairāki tūkstoši žīdu, bēgdami no Hitlera, rada patvērumu Latvijā. Mēs bijām neitrāla valsts. Bet cik ilgi vēl?

Krievija uzbruka Somijai, pēc tam arī Polijai, kad vācieši, toreizējie krievu draugi, to jau bija sakāvuši. Sākās Otrais pasaules kaŗš.

Nacisti, fašisti, komūnisti, lielinieki – ko mēs par tiem zinājām? Vācieši, krievi – tos mēs zinājām, tie bija mūsu ienaidnieki no mūžseniem laikiem. Pret tiem arī mūsu tēvi bija kaŗojuši. Bet laikam jau tādai mazai valstij kā Latvija par savu ienaidnieku atklāti deklarēt kādu lielu valsti nebija prātīgi. “Ja sēdi stikla būdā, ar akmeņiem nemētājies.” Pēc tāda principa krievi 1940. gadā okupēja Latviju. Padomju Savienība, ne krievi? Tā tikai vārdu spēle. Tā pati krievu armija taču vien bija. Tagad var gudri spriedelēt par tiem laikiem, nezinot toreizējos apstākļus. Ja jau kaŗot, tad vajadzēja agrāk iet somiem palīgā, turklāt visām Baltijas valstīm kopā, bet notika taču pretējais.

Var uzskatīt filmu “Baiga vasara” par naīvu, bet manuprāt tā ir vērtīga, pirmkārt, ar Masļenku traģēdijas parādīšanu, otrkārt, ar pēdējās Latvijas Ministru kabineta sēdes parādīšanu, kuŗā bija redzams toreizējais Latvijas bezizejas stāvoklis.

Tāds bija fons, un pat mēs, puikas, ne tik vien 1941., bet jau 1940. gadā labi zinājām, ka kaŗš starp krieviem un vāciešiem vairs ir tikai mēnešu, ne gadu jautājums, bet mums nebija ne jausmas par tuvojošos deportāciju. Tā bija negaidīta. Ko mēs toreiz zinājām par deportācijām 1919. gadā, par 6000 nobendētiem latviešiem sarkanā Pēteŗa Stučkas valdīšanas laikā?

Mēs, krietns bariņš puiku, gribēdami nopelnīt  “reneŗiem” – sporta velosipēdiem, strādājām Daugavas krastā, labu gabalu no Jēkabpils,  egļu baļķu mizošanā. Pusdienlaikā mēs, salīduši būdās, kas bija celtas no žāvēšanai saslietiem mizu tīteņiem, ēzdami sviestmaizes un dzerdami limonādi, spriedelējām par “tekošiem notikumiem”. Spriedām par drīzo kaŗu un par to, ko tad darīsim mēs. Un mums nebija šaubu - ja jau kaŗot, tad vāciešu pusē (un tagad daudzi vēl brīnās par leģionu tapšanu). Nepilna gada krievu okupācijas jau pietika, lai savus mūžsenos ienaidniekus vāciešus mēs nu jau gaidītu kā atbrīvotājus. Mēs vēl bijām tālu no salīdzināšanas, ko simtgadu laikos mums bija nodarījuši vācieši un ko bija nodarījuši krievi. Vēl mēs bijām tālu no domām par simtiem parku, vāciešu iestādītu (tepat Jēkabpilī zaļoja Kena un Hikšteina parki). Un pilis, vācu baronu celtas un dažādos laikos krievu izdemolētas (mums par kaunu, arī latviešu postītas). No tādām pārdomām mēs vēl bijām tālu. Mums pietika ar Baigo gadu. Mums pietika ar visa mums līdz šim svētā nonievāšanu. Mēs bijām uzvarētāju bērni, noskaņoti nacionālā garā.

Ģimnazijā darbojās pagrīdes organizācija. Viņiem - Viesturiešiem ir uzstādīts piemiņas akmens Ģimnazijas dārzā. Apcietināja skolotāju Pūpolu, skolniekus, Tarzieri, Knāviņu un vēl dažus. Tad notika lielā deportācija 14. jūnijā un Padomju Savienībā sākās kaŗš ar draugiem vāciešiem. Izsūtīja arī mūsu ģimeni. Ko bija darīt mana tēva brālim? Viņš pieteicās vāciešu dienestā. Izveda Kārļa Ozoliņa ģimeni. Vecākais dēls atbrauca no Rīgas un pieteicās vācu dienestā. Izveda Teodora Ermansona ģimeni, dēls atbrauca no Rīgas un arī pieteicās vācu dienestā. Tas pats notika ar Pāvuliņu ģimeni – mans draugs Aivars Pāvuliņš aizgāja dienēt pie vāciešiem. Un vēl un vēl – simti un tūkstoši! Un ko būtu darījis es, ja būtu izbēdzis? Un tagad kāds varētu apšaubīt manu izvēli? Vienalga ar ko kopā, kaut ar pašu velnu, ka tikai pret krieviem! Vienīgi tāds zināt negribētāks cilvēks kā žurnālists Streips un viņam līdzīgie var tagad viebties, skatoties uz vecajiem leģionāriem un arī uz vienu otru kādreiz izsūtīto, kas kopā ar leģionāriem iet pie Pieminekļa.

Atceroties 14. jūnija deportāciju, pieminot krievu nāves nometnēs nobendētos, tundrā un taigā bojā gājušos izsūtītos, atceroties arī no krieviem uz rietumiem bēgošos, nevar nepieminēt arī tos, kuŗi krita kaŗā pret krieviem, nevar nepieminēt arī tos, vēl dzīvus palikušos, kuŗi kaŗoja pret krieviem. Tas viss, kas notika Baigajā gadā, tās muļķības, nodevības, aresti, visbeidzot deportācija bija taču iemesls tam, kas notika vācu laikā, arī Latviešu leģiona organizēšana. Vēl un vēl jāatkārto, ka ar šodienas prātošanu nevar spriest par to laiku notikumiem. Vai šodienas paaudzes var iejusties toreizējās jaunatnes ādā? Lai Dievs nedod vēl kādai latviešu paaudzei izjust to izmisumu, to bezizeju, to naidu, ko nācās izjust manai paaudzei, gan GULAGā, gan tundrā un taigā, gan tranšejās, granātu bedrēs un purvos bojā gājušos un tagad savam galam tuvu esošos.

Vai pienāks reiz laiks, kad kopā ies gan kaŗotāji, gan upuŗi? Kad mūsu tauta pasaulē tiks cienīta ne ciešanu, bet gan pretošanās, kaŗošanas dēļ, kā tas bija 1918. gadā? Bet tas viss taču ir mūsu pašu rokās. Katrai tautai ir sava vēsture un savi varoņi. Ar ziediem mums būtu pie Pieminekļa jāiet 14. jūnijā un 25. martā. Ar karogiem jāiet, atceroties kaŗavīrus, kas cīnījās arī izsūtīto dēļ.

 I. Knaģis,

 polītiski represēts 1941. un 1949.gadā