1941. gads
Apskatīt komentārus (1)
12.06.2012
1941. gads
Mēs bērni, pusaudži toreiz laikam bijām diezgan polītizēti. Par kaŗiem
mums bija jāinteresējas gribot negribot, jo ar tiem bija pilnas visas avīzes. Japāņi nemitīgi kaŗoja ar ķīniešiem,
tad Pilsoņu kaŗš Spānijā. Gandrīz katrā laikraksta Jaunākās Ziņas numurā bija karte par kaŗadarbībām Spānijā. Italija
uzbruka Abesīnijai. Albāņu jaunais kaŗaļpāris, bēgdami no italiešiem, rada
patvērumu Rīgā. Arī vairāki tūkstoši žīdu, bēgdami no Hitlera, rada patvērumu
Latvijā. Mēs bijām neitrāla valsts. Bet cik ilgi vēl?
Krievija uzbruka Somijai, pēc tam arī Polijai,
kad vācieši, toreizējie krievu draugi, to jau bija sakāvuši. Sākās Otrais pasaules
kaŗš.
Nacisti, fašisti, komūnisti, lielinieki ko
mēs par tiem zinājām? Vācieši, krievi tos mēs zinājām, tie bija mūsu
ienaidnieki no mūžseniem laikiem. Pret tiem arī mūsu tēvi bija kaŗojuši. Bet
laikam jau tādai mazai valstij kā Latvija par savu ienaidnieku atklāti deklarēt
kādu lielu valsti nebija prātīgi. Ja sēdi stikla būdā, ar akmeņiem nemētājies.
Pēc tāda principa krievi 1940. gadā okupēja Latviju. Padomju Savienība, ne
krievi? Tā tikai vārdu spēle. Tā pati krievu armija taču vien bija. Tagad var
gudri spriedelēt par tiem laikiem, nezinot toreizējos apstākļus. Ja jau kaŗot,
tad vajadzēja agrāk iet somiem palīgā, turklāt visām Baltijas valstīm kopā, bet
notika taču pretējais.
Var uzskatīt filmu Baiga vasara par naīvu, bet manuprāt tā ir vērtīga, pirmkārt, ar
Masļenku traģēdijas parādīšanu, otrkārt, ar pēdējās Latvijas Ministru kabineta
sēdes parādīšanu, kuŗā bija redzams toreizējais Latvijas bezizejas stāvoklis.
Tāds bija fons, un pat mēs, puikas, ne tik
vien 1941., bet jau 1940. gadā labi zinājām, ka kaŗš starp krieviem un
vāciešiem vairs ir tikai mēnešu, ne gadu jautājums, bet mums nebija ne jausmas
par tuvojošos deportāciju. Tā bija negaidīta. Ko mēs toreiz zinājām par
deportācijām 1919. gadā, par 6000 nobendētiem latviešiem sarkanā Pēteŗa Stučkas
valdīšanas laikā?
Mēs, krietns bariņš puiku, gribēdami
nopelnīt reneŗiem sporta
velosipēdiem, strādājām Daugavas krastā, labu gabalu no Jēkabpils, egļu baļķu mizošanā. Pusdienlaikā mēs,
salīduši būdās, kas bija celtas no žāvēšanai saslietiem mizu tīteņiem, ēzdami
sviestmaizes un dzerdami limonādi, spriedelējām par tekošiem notikumiem.
Spriedām par drīzo kaŗu un par to, ko tad darīsim mēs. Un mums nebija šaubu -
ja jau kaŗot, tad vāciešu pusē (un tagad daudzi vēl brīnās par leģionu
tapšanu). Nepilna gada krievu okupācijas jau pietika, lai savus mūžsenos
ienaidniekus vāciešus mēs nu jau gaidītu kā atbrīvotājus. Mēs vēl bijām tālu no
salīdzināšanas, ko simtgadu laikos mums bija nodarījuši vācieši un ko bija
nodarījuši krievi. Vēl mēs bijām tālu no domām par simtiem parku, vāciešu
iestādītu (tepat Jēkabpilī zaļoja Kena un Hikšteina parki). Un pilis, vācu
baronu celtas un dažādos laikos krievu izdemolētas (mums par kaunu, arī
latviešu postītas). No tādām pārdomām mēs vēl bijām tālu. Mums pietika ar Baigo
gadu. Mums pietika ar visa mums līdz šim svētā nonievāšanu. Mēs bijām
uzvarētāju bērni, noskaņoti nacionālā garā.
Ģimnazijā darbojās pagrīdes organizācija.
Viņiem - Viesturiešiem ir uzstādīts piemiņas akmens Ģimnazijas dārzā.
Apcietināja skolotāju Pūpolu, skolniekus, Tarzieri, Knāviņu un vēl dažus. Tad notika
lielā deportācija 14. jūnijā un Padomju Savienībā sākās kaŗš ar draugiem vāciešiem.
Izsūtīja arī mūsu ģimeni. Ko bija darīt mana tēva brālim? Viņš pieteicās
vāciešu dienestā. Izveda Kārļa Ozoliņa ģimeni. Vecākais dēls atbrauca no Rīgas
un pieteicās vācu dienestā. Izveda Teodora Ermansona ģimeni, dēls atbrauca no
Rīgas un arī pieteicās vācu dienestā. Tas pats notika ar Pāvuliņu ģimeni mans
draugs Aivars Pāvuliņš aizgāja dienēt pie vāciešiem. Un vēl un vēl simti un
tūkstoši! Un ko būtu darījis es, ja būtu izbēdzis? Un tagad kāds varētu
apšaubīt manu izvēli? Vienalga ar ko kopā, kaut ar pašu velnu, ka tikai pret
krieviem! Vienīgi tāds zināt negribētāks cilvēks kā žurnālists Streips un viņam
līdzīgie var tagad viebties, skatoties uz vecajiem leģionāriem un arī uz vienu
otru kādreiz izsūtīto, kas kopā ar leģionāriem iet pie Pieminekļa.
Atceroties 14. jūnija deportāciju, pieminot
krievu nāves nometnēs nobendētos, tundrā un taigā bojā gājušos izsūtītos,
atceroties arī no krieviem uz rietumiem bēgošos, nevar nepieminēt arī tos, kuŗi
krita kaŗā pret krieviem, nevar nepieminēt arī tos, vēl dzīvus palikušos, kuŗi
kaŗoja pret krieviem. Tas viss, kas notika Baigajā gadā, tās muļķības,
nodevības, aresti, visbeidzot deportācija bija taču iemesls tam, kas notika
vācu laikā, arī Latviešu leģiona organizēšana. Vēl un vēl jāatkārto, ka ar
šodienas prātošanu nevar spriest par to laiku notikumiem. Vai šodienas paaudzes
var iejusties toreizējās jaunatnes ādā? Lai Dievs nedod vēl kādai latviešu
paaudzei izjust to izmisumu, to bezizeju, to naidu, ko nācās izjust manai
paaudzei, gan GULAGā, gan tundrā un taigā, gan tranšejās, granātu bedrēs un
purvos bojā gājušos un tagad savam galam tuvu esošos.
Vai pienāks reiz laiks, kad kopā ies gan
kaŗotāji, gan upuŗi? Kad mūsu tauta pasaulē tiks cienīta ne ciešanu, bet gan
pretošanās, kaŗošanas dēļ, kā tas bija 1918. gadā? Bet tas viss taču ir mūsu
pašu rokās. Katrai tautai ir sava vēsture un savi varoņi. Ar ziediem mums būtu
pie Pieminekļa jāiet 14. jūnijā un 25. martā. Ar karogiem jāiet, atceroties
kaŗavīrus, kas cīnījās arī izsūtīto dēļ.
I. Knaģis,
polītiski represēts 1941. un 1949.gadā