Interesanta pieredze
Apskatīt komentārus (0)
31.01.2012
Dr. Kārlis I. Āboliņš
Interesanta pieredze
Par Ķīnas organizāciju un
ķīniešu, krievu, latviešu valodu
Tas notika nu jau tālajā 2001.
vai 2002. gadā. Toreiz vadīju konsultantu grupu Šanhajā, Ķīnas Tautas Republikā
(ĶTR). ĶTR bija spiedīga vajadzība iestāties Pasaules tirdzniecības
organizācijā (PTO), lai būtu pēc iespējas mazāki šķēršļi eksportam. Taču viens no šķēršļiem, lai iestātos PTO, bija ĶTR valstij piederošo
banku organizācija, jo tā kropļoja konkurenci ar ārzemju bankām. Biju priecīgs,
ka man piedāvāja vadīt to konsultantu grupu, kuŗa veidos garantiju institūtu,
kas toreiz vēl nebija ne Šanhajā, ne ĶTR vispār. Priecīgs biju tāpēc, ka
skaidrs: vispirms jāpārorganizē bankas un tad attiecīgi jāveido garantiju
likums un garantiju institūts.
Lai uz šī fona man Šanhajā būtu lustīga dzīvošana, par savu pārinieku
uzaicināju kollēgu no Italijas izskatīgu, šarmantu, labu dziedātāju. Nu tāds
īsts Berluskoni tips tikai daudz jaunāks.
Šanhajā mani pārsteidza, ka garantiju grupai ir vairāk ķīniešu
līdzstrādnieku nekā banku grupai. Vajadzēja taču būt otrādi. Izskaidrojums un
pamatojums tam nāca drīz. Problēma ar ĶTR valsts bankām bija ne tikai
konkurences kropļošana, bet arī tas, ka, financējot valsts uzņēmumus, tie
neatmaksāja - kā jau agrāk arī Padomju Savienībā - saņemtos kreditus. Bankas
bija techniski bankrotas un tāpēc nevarēja financēt mazos un vidējos privātos
uzņēmumus ĶTR. Tā kā it sevišķi jau toreiz mazo un vidējo uzņēmumu plaukšana un
attīstība bija ļoti svarīga tieši Šanhajai, tad projektu, lai uzlabotu mazo un
vidējo uzņēmumu financēšanu, īstenoja Šanhajā visas ĶTR vajadzībām.
Tur tad arī veidojās innovātīvais piegājiens mazo un vidējo uzņēmumu
financēšanai. Parasti uzņēmējs ar savu ideju, projektu iet vispirms uz banku, tur
izklāsta savu projektu, un banka pieprasa garantiju, ja projektam nav pietiekamas
ķīlas. Šanhajā un šodien visā ĶTR uzņēmējs vispirms iet uz garantijas
institūtu, tur saņem garantiju un tad izvēlas banku, kuŗa ir izdevīgākā vai zinīgākā
attiecīgu projektu financēšanā. Lai iegūtu projekta financēšanai vajadzīgo
naudu, banka var emitēt obligācijas, kuŗas toreiz garantēja Šanhajas pilsēta. Tā
arī plaši atvēra vārtus produktu un dizaina plaģiātismam ĶTR, kas tur vēl mīt
šo baltu dienu. Ar vai bez plaģiātisma šis financēšanas veids ir piemērots
autoritātīvai, ātrai ekonomikas attīstībai.
Saprotams, ka man toreiz Šanhajā
sanāca nevis kāda lustīga dzīvošana, bet gan pamatīga nostrādāšanās par diviem.
Mans italiešu kollēga domāja, ka es viņu esmu atvilinājis uz Šanhaju smagam
darbam, kas viņam nebija vajadzīgs. Viņš daudz slimoja un, kad ieradās kantorī:
Karrrlisse, ver iz ze progresse?
Mani izglāba mana ķīniešu līdzstrādnieku grupa ar apbrīnojamām darba spējām
24 stundas diennaktī - vienīgi šad tad pa stundai guļot ar galvu uz galda.
Grupas vadītājs un mans asistents bija Nandžingas universitātes makroekonomikas
profesors, ar kuŗu man vēl šodien ir labs kontakts. Uz to, ka viņš nav vienkārši
ķīnietis, norādīja arī kollēgas ģimene - viņam bija divi bērni: puisītis un
meitenīte.
Kādu dienu nostājies mana galda priekšā, viņš noprasīja: Bos no Baltijas,
kādās valodās tad tur, tanīs Baltijas valstīs, runā?
Pavisam vienkārši, atbildēju, Igaunijā runā igauniski, Latvijā runā
latviski un Lietuvā runā lietuviski. Izstiepies visos savos 155 centimetros,
viņš paceltu galvu atmeta: Bos no
Baltijas, es un pat mani studenti zina, ka Igaunijā un arī Latvijā ir daudz
cilvēku, kuŗi runā vienīgi krieviski. Vai tad nebūtu pareizi, ja krievu valodai
Igaunijā vai Latvijā būtu oficiālas valodas statuss?
Es savukārt izstiepos krēslā, pacēlu
galvu un mazliet pikti atcirtu: Klausies, man te augu dienu jāstrādā Ķīnas labā!
Man nav ne laika, ne gribas ar tevi vai jums vēl diskutēt par valodām Baltijas
valstīs! Saki - ko tev vai jums vajaga!?
Sašļucis savā krēslā, viņš stāstīja: Zini, bos no Baltijas, Krievijas
austrumos legāli vai nelegāli dzīvo kādi piecdesmit miljoni ķīniešu. Ja kāda no
Baltijas valstīm dotu krievu valodai oficiālas valodas statusu, tad nākamā
dienā ĶTR pieprasītu Krievijai, lai Ķīnas mandarīna valoda ir oficiāla valoda Krievijā.
Un skatījās manī lielām, šķībām, lūdzošām acīm. Pielēcu kājās, divos lēcienos
biju pie viņa krēsla, aiz padusēm izstiepu viņu gaŗumā un sacīju: Klausies,
katrs īstens igaunis vai latvietis novēl jums, lai mandarīna valoda būtu
oficiāla valoda Krievijā. Tikai, lūdzu, Baltijas valstis ir par mazām, lai
varētu jums palīdzēt, kā panākt mandarīna valodas oficiālu statusu Krievijā. Bet
dariet taču tā: noorganizējiet Ķīnu līdz Urālu kalniem. Līdz Urāliem ķīniešu
valoda oficiāla. Tur jums nevajaga palīdzību ne no vienas citas valsts.
Tagad tikai jākonstatē, vai mans asistents Ķīnā nav atmetis domu, ka ar
kādas Baltijas valsts palīdzību var panākt ķīniešu valodas oficiālu statusu
Krievijā. Lai viņam pierādītu, ka manis toreiz teiktais bijis pareizi teikts, visiem
jāiet 18. februārī balsot pret.