Atkal viena vilšanās
Apskatīt komentārus (0)


03.11.2010

Atkal viena vilšanās

Desmitās Saeimas vēlēšanas ir iegājušas vēsturē kā kaut kas interesants, bet tagad ar koalicijas un valdības veidošanu notiek teātris, kas pārspēj jebkuŗu iespējamu Meksikas, Kolumbijas un Krievijas seriālu kombināciju. Nabaga Dombrovskis tiek raustīts un dancināts kā ampelmanis diedziņā. Kad diedziņu parausta SCP, viņam paceļas labā roka, kad parausta SC, viņam paceļas kreisā roka, kad diedziņu parauj PS, viņš jau lēkā augšup lejup, bet, kad pie šņorēm tiek JL, tad nabaga Dombrovskis griežas kā vilciņš. Nu viņa diedziņu jau sāk raustīt līdz šim „uzticamākie” biedri un kompanjoni ZZS, un viņš ne vairs tikai palēkdamies griežas kā vilciņš , bet jau met arī kūleņus. Vienu dienu lēmumi ir tādi, nākamā dienā tie ir citādi, un dienu vēlāk tie jau ir tā samudžināti, ka nevienam tur vairs nekas nav saprotams. Tā vien šķiet, ka šo danci neviens vairs nevar īsti iesākt, jo kāds nepārtraukti pārbīda ierasto krāsns stūri, no kuŗa dancis vienmēr ir sākts.

Diemžēl tas vairs nav nekāds „tūdaliņ, tagadiņ”, nu tā ir cīņa par pozicijām, cīņa par krēsliem ministrijās, un aizmirsti ir visi patriotiskie solījumi, aizmirsta valsts, aizmirsts it grūtais budžets un aizmirsta tautas labklājība. Nav vairs neviena, kas domā, ka amatos jāliek iespējamie labākie kandidāti, neviens vairs nedomā, ka amatos būtu jāatstāj tie, kas tur kādu laiku jau ir iestrādājušies, bet tagad jāspēlē spēle, ko Amerikā sauc par mūzikāliem krēsliem. Tikko apklust mūzika, katrs ķeŗ ko māk, ka tikai krēsls, un tagad izskatās tā, ka te kāds grib apsēsties uz diviem vai pat trim krēsliem, bet trīs citi cīnās ap vienu.

Šonedēļ  jāapstiprina valdība, bet šodien mēs vēl neesam pavisam droši, kas būs koalicijā, kur nu vēl - kuŗš būs kuŗā valdības krēslā. Par amatiem te  nav iespējams vispār runāt, jo nevar taču būt tā, ka viens cilvēks ir apveltīts ar tik daudziem talantiem, ka spēj strādāt jebkuŗā amatā. Prātā nāk kāds Latvijas kādreizējais LC lai varētu teikt, ka tas bijis Latvijas interesēs. Tāpēc arī LC vispirms dabūja iebraukt cita polītiskā spēka vadoņa kabatā un pēc tam galīgā grāvī. Ja mums līdz šim būtu bijuši ministri, kas domā par Latvijas interesēm, tad mēs nebūtu iebrukuši tādā bedrē, kādā esam šodien Ministru prezidents, kuŗš televīzijā par sevi apgalvoja, ka ir tik pieredzējis polītiķis, ka spēj veikt jebkuŗa ministra pienākumus. Diemžēl līdz tam laikam nebija veicis pat ne vienu vienīgu tā, lai varētu teikt, ka tas bijis Latvijas interesēs. Tāpēc arī LC vispirms dabūja iebraukt cita polītiskā spēka vadoņa kabatā un pēc tam galīgā grāvī. Ja mums līdz šim būtu bijuši ministri, kas domā par Latvijas interesēm, tad mēs nebūtu iebrukuši tādā bedrē, kādā esam šodien.

...Un atkal man gribas jautāt: „Kā tas nāk, ka Latvija un latvieši var tik daudz ko pat labāk nekā citas tautas, bet nevar atrast valstsvīrus, kam svarīgākais ir valsts un tautas labklājība, bet vienmēr ievēlē tikai polītikāņus, kuŗiem vienīgais iemesls iesaistīties polītikā ir pašu un savējo intereses. Diemžēl arī Vienotība savus vēlētājus ir pievīlusi, un šī Saeima nez vai būs labāka par iepriekšējām. Kur palikuši  kandidāti, kam svarīgāka par visu citu ir valsts un tautas labklājība. Liekas, tādu vairs nav. Žēl, ļoti žēl. Pašlaik cerības, ka kaut kas var mainīties, ir ļoti, ļoti mazas. Ja Vienotības saraksts bija labākais no visiem (un tā tas tiešām likās), tad jāatzīst, ka situācija Latvijā ir diezgan traģiska.

Astrīda