Viedoklis. Patriotiskā nedēļa...
Apskatīt komentārus (0)


01.12.2010

Viedoklis

Patriotiskā nedēļa...

Šogad Latvijā tā sākās ar 11. novembri – Lāčplēša dienu, un varu teikt, ka tāda diena mums tiešām ir ļoti nepieciešama. Arī man pašai, jo pēdējie pāris mēneši ir bijuši tik pilni negātīvas informācijas un negātīvu izjūtu, ka bieži vien esmu gatava pirkt vienvirziena biļeti uz nekurieni. Uz Latviju taču pārcēlos pārliecībā, ka te viss ies augšup vien, jo latviešu godīgumam, darba tikumam un tēvzemes mīlestībai ticēju bez jebkādām šaubām. Biju arī pārliecībā, ka latvieši dzimtenē latviešus no ārzemēm gaida atgriežamies. Diemžēl tas tā nav, un, jo ilgāk te dzīvoju, jo skaidrāk saprotu, ka diezgan liela tautas daļa uz mums te skatās ne tikai ar aizdomām vien, bet pat ar nicināšanu. Vairāk nekā desmit gadus Latvijā nodzīvotajā laikā neesmu tam varējusi rast saprotamu iemeslu, un tas man ļoti, ļoti sāp. Es vairs nebrīnos, ka daudzi man pazīstami latvieši, kuŗi te bija pārcēlušies no Amerikas, tagad ir atgriezušies mītnes zemē. Labi, ka patriotiskajā nedēļā tomēr redzēju un dzirdēju daudz, ko tādu, par ko varu tikai priecāties.

11. novembris ir piemiņas diena mūsu kaŗavīriem, kas cīņās ar Bermonta pārspēku 1919. gadā zaudēja dzīvību. Kritušo kaŗavīru piemiņai cilvēki liek svecītes pie Rīgas pils mūŗa. Nāk veci un jauni, nāk cilvēki pa vienam, nāk ģimenēm, reizēm pat trīs paaudzēs. Gandrīz visiem pie krūtīm Latvijas karoga lentītes. Kāds jaunietis, tikko svecīti iededzinājis, reportierim stāsta, ka ikviena iedegtā svecīte ir kāda krituša kaŗavīra sirds vai dvēsele, un drīz vien visa piekraste mirdz vienās uguntiņās. Arī manā logā vējo divas liesmiņas, un es jūtos kā daļa no visa tā, kas notiek pie pils.

Tajā pašā laikā Rātslaukumā pie Okupācijas mūzeja jaunieši dzied patriotiskas dziesmas. Viņi mērojuši tālu ceļu no Brāļu kapiem. Un man ir žēl, ka balss vairs man neskan, kā gribētos... Tik labprāt būtu viņu vidū un dziedātu līdzi. Par šo vakaru no Vītolu fonda meitenēm līdz ar skaistu fotografiju saņemu burvīgu apsveikumu Valsts svētkos ar šiem patriotiskai nedēļai tik ļoti piemērotiem vārdiem:

Mēs mīlam šo zemi, kuŗas dzimšanas diena apliecina, ka arī vistumšākajā laikā var dzimt gaisma – gan no svecītēm krastmalā, gan no mūsu siržu siltuma. Arī šobrīd katra laba doma un darbs ir apliecinājums tam, ka spēsim palīdzēt savai Latvijai uzziedēt spēkā un lepnumā.

Patriotiskās nedēļas kulminācija ir 18. novembrī, dienā un vakarā. Pa dienu varam skatīties, kā Valsts prezidents, ministri, deputāti un citi Latvijai svarīgi vīri un sievas noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, vēlāk dzirdam, kā koŗi kopā ar tautu dzied skaistas, patriotiskas dziesmas. Gandrīz visiem kā publikā, tā koristiem pie krūtīm ir sarkanbaltsarkanas lentītes un rokās mazi karodziņi, un, kad deviņos vakarā pēc Latvijas laika latvieši visā pasaulē dzied „Dievs, svētī Latviju!”, dziedu arī es. Asaras man birst kā pupas, balss arī vairs neskan kā reiz ģimnazijas meiteņu dubultkvartetā, bet es dziedu, jo saprotu, ka dzied visa latviešu tauta. Televīzijā redzu, ka pie Brīvības pieminekļa ir daudz jaunu cilvēku un jaunas ģimenes ar dažāda vecuma bērniņiem. Redzu, ka daudz ziedu ir arī pie Ulmaņa un Kalpaka pieminekļa. Dzirdu patriotiskās uzrunas Saeimā, diemžēl tās mani vairs neaizkustina, jo polītiķu vārdiem ticu maz. Par daudz un pārāk ilgi esmu dzirdējusi līdzīgus vārdus, kas ar darbiem nesaskan. Un vēl arvien svarīgos amatos cilvēki tie iecelti nevis pēc pieredzes, bet gan pēc partijas piederības. Nereti tie ir cilvēki, kas savu personisko izaugsmi vērtē augstāk par to, kas ir svarīgs Latvijas valstij un tautai. Diemžēl!

Daudz vairāk varu ticēt vārdiem, kas dzirdami bērnu un jauniešu teiktajā, ko viņiem nozīmē Latvija. Kad bērni un jaunieši atzīstas, ka viņiem ļoti sāp tas, kas notiek Latvijā, un ka cieņa un mīlestība pret Latviju viņiem ieaudzināta jau ģimenē, tam es ticu. Daudziem nav saprotams, kā, Latvijā dzīvojot, Latviju var nemīlēt. Illustrācijai tikai daži teikumi no esejām, kas iesniegtas jauniešu domrakstu konkursā: Latviju nepametīšu, jo „Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”; „Mani audzināja par Latvijas patrioti”; „Esmu pārliecināta, ka Latvijai vajag tādu kā es – cilvēku ar sirdi, kas mīl savu zemi”; „Tikai manos spēkos ir Latviju darīt kaut mazliet labāku vai tomēr dvēseliski brīnumskaistu. Un es ziedēšu Latvijai.

Latvijas patriotiskā nedēļa beidzās ar brīnišķīgu dejas izrādi, ko rīkotāji nosaukuši ļoti skaisti un atbildīgi - „No zobena saule lēca”. Izrādē piedalās 18 deju kopas vairāk nekā ar 800 dejotājiem. Bungu un dūdu mūzikas grupa ”Auļi”, vīru koris „Gaudeamus”, vairāki solisti, un četrās izrādēs Ķīpsalas izstāžu zāle ir stāvgrūdām pilna. Vienmēr esmu bijusi sajūsmā par Agra Daņiļeviča choreografijas uzvedumiem, bet šoreiz šķiet, ka viņš ir pārspējis pats sevi. Par programmu Agris pats teicis: Tā mēs mīlam Latviju, un mīliet ar mums kopā! Programmu skatoties, arī man jāatzīst, ka nevar Latviju nemīlēt. Tik skaisti un profesionāli dejot nevar iemācīties dažos vakaros, tas ir gaŗum gaŗu stundu darbs.

No sarīkojuma mājās eju daudz priecīgāka un cerīgāka, tā vienvirziena biļete netiks pirkta, jo, kamēr Latvijā vēl ir tādi jaunieši, varam cerēt, ka viss reiz būs labi.

(Tikko atklāju, ka vairākus video no projekta „No zobena saule lēca” var noskatīties portālā www.youtube.com )

Astrīda