Astrīda errojas: Kur palikusi latviešu loģika?
Apskatīt komentārus (0)
01.06.2011
Astrīda errojas : Kur palikusi latviešu loģika?
Mēs taču nevaram un
nevaram savā valstī neko kārtot tā, kā tas šķiet loģiski domājošam cilvēkam.
Vismaz es līdz šim esmu sevi uzskatījusi par samērā loģiski domājošu, bet nupat
sāku šaubīties. Ja valstī pie teikšanas
līdz šim bijuši labi izglītoti, inteliģenti, godīgi, valstiski un loģiski
domājoši cilvēki, tad man jānāk pie slēdziena, ka mana loģika vairs nav nekāda
loģika. Liekas, jau 20 gadu gaŗumā
latviešiem ar vienkāršu loģiku neveicas visai labi.
Loģiski domājoši cilvēki
nedrīkstēja ieviest likumus, kas jau pašos atjaunotās neatkarības sākumos ļāva
iznīcināt, izvazāt un privātizēt fabrikas, kolchozus, slimnīcas, sanatorijas,
viesnīcas un visu citu, kas piederēja valstij un bija vēl kaut kam derīgs.
Nedrīkstēja ieviest privātizācijas sertifikātus un palaist brīvā tirgū, lai tos par smiekla naudu
iegādātos spekulanti, kuŗri tad par to pašu smiekla naudu iegādājās valsts
uzņēmumus un tos izsaimniekoja vai pārdeva ar lielu peļņu. Vēl mazāk loģiski
man liekas tas, ka tie paši cilvēki atkal un atkal tika ievēlēti Saeimā un tie
paši vai viņu sponsori tagad nosaka Latvijas polītikas virzienu. Tas, ka viens
no viņiem tagad arī tautas acīs ir viens no visvairāk piemērotajiem kandidātiem
prezidenta amatam, man jau liekas pilnīgs ārprāts, ne jau vairs tikai loģikas
trūkums. Vēl nesaprotamāks kļūst tas, ka mēs šo lēmumu pieņēmējus ievēlējam
augstos amatos atkal un atkal.
Man liktos loģiski, ja tie cilvēki, kas Latvijā
strādājot nopelna daudz vairāk nekā citi, arī nodokļos maksātu daudz vairāk.
Tas ir, maksātu tā saukto progresīvo nodokli. Ja Latvijas valstī viņiem ir
iespējas labāk pelnīt, tad viņiem būtu valstij arī vairāk jāatmaksā. It sevišķi
tas būtu sakāms par tiem, kas strādā valsts uzņēmumos vai valsts iestādēs.
Nepavisam loģiski man
neizklausās tas, ka bērna pabalstu 45 tūkstošu latu apmērā vienā gadā saņem
tētiņš, kas valsts iestādē ir jau gadā nopelnījis vairāk nekā 100 tūkstošus. Loģiski
domājot, bērna pabalstu nevajadzētu saņemt cilvēkam, kuŗa alga gadā pārsniedz
100 tūkstošus latu. Kāpēc Latvijā bērnu pabalstus saņem cilvēki, kam tas nav
nepieciešams, manai loģikai nav un nebūs saprotams. Manā loģikā pabalsts ir
kaut kas tāds, kas nepieciešams trūcīgiem, sliktos financiālos apstākļos
nonākušiem cilvēkiem, nevis cilvēkiem, kuŗi ar saviem ienākumiem bez rūpēm
varētu uzturēt daudz vairāk nekā tikai savus bērnus.
Neloģiski man liekas arī
tas, ka vairāku mūsu deputātu ieskatā darbs parlamentā nav pilna laika darbs,
un viņi nodarbojas vēl ar kādu darbu un
saņem vēl vienu algu. Loģiski domājot, ja darbs parlamentā ir tikai puslaika
darbs, tad mēs varētu valstij ietaupīt pusi Saeimas gada izdevumu un iztikt tikai ar 50 deputātiem.
Vairāk stulbības nekā loģiskas rīcības radīti šķiet
likumi vai noteikumi, kas tagad tiesu izpildītājiem dod iespēju mēnesī nopelnīt
60 tūkstošus latu vai vairāk uz to cilvēku rēķina, kuŗi krizes apstākļos nonākuši financiālās grūtībās. Turklāt šo
iespēju tiesu izpildītājiem nodrošinājis
Ministru kabinets ar noteikumu, ka viņi no atgūtās mantas var paturēt 3 -15
procentus, un tas viņus padara ne tikai par centīgiem, bet pat par diezgan
nežēlīgiem sava darba darītājiem.
Vēl neloģiskāks liekas
fakts, ka par iekšlietu ministru kļūst cilvēks, ko tauta vēlēšanu zīmē
izsvītro, bet valdības vadītājs stūrgalvīgi atstāj amatā un, kad ministre pati demisionē, piespiež viņu palikt amatā vēl gandrīz
pusgadu. Un nu viņai vēl pietiek
pašapziņas, lai ieteiktu savu pēcnācēju ministra amatā.
Viena no lielākajām stulbībām
tikko parādījās tīmekļa ziņās, ka Latvijā
kāds pensionārs saņem pensiju 4500 latu mēnesī. Interesanti būtu zināt, kā to
varēja panākt, jo gadā tas sanāk 54 tūkstoši latu, bet desmit gados vairāk nekā
pusmiljons. Vēl interesantāk būtu zināt, kuŗam vai kuŗiem mūsu polītiķiem šis pensionārs par to var
pateikties, cik viņš sociālajā budžetā ir iemaksājis un cik no tā šajā fantastiskajā pensijā jau saņēmis.
Pavisam neloģiski ir tas,
ka pašvaldību amatpersonas var uzņemties piecus, sešus pienākumus un amatus un vēl vairāk, turklāt
tie visi nāk ar lielāku vai mazāku algu. Ja vienas pilsētas galvam ar pilsētas
vadības darbu nepietiek, tad varbūt vajadzētu divām pilsētām vienu galvu, bet pārējos viņa
darbus varētu uzņemties kāds bezdarbnieks. Tad tik daudziem Latvijas iedzīvotājiem darbs
nebūtu jāmeklē ārzemēs.
Nekāds loģiskais darbs
nav arī tas, ka valsts ļauj izcirst Latvijas mežus un eksportēt kokus
nepārstrādātus. Nu jau runā, ka likvidēs mežniecības, un tas var
nozīmēt tikai vienu, ka izciršana notiks neierobežoti un bez kontroles. Tikpat
neloģiski liekas tas, ka daudz lauksaimniecības zemes tiek aizlaista atmatā
un tur jau tagad parādījušās nekoptas priežu un krūmāju jaunaudzes.
Neloģiski bija arī tas,
ka tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas netika
atjaunota ar valsts naudu samaksātā pamatizglītība tikai valsts valodā.
Tagad nebūtu jāuztraucas par divvalodības ieviešanu.
Diemžēl tā varētu
uzrakstīt veselu grāmatu par neloģiskiem lēmumiem un notikumiem, ko Latvijā pieļauj valdošās aprindas, taču jautājums,
kur palikusi latviešu loģiskā domāšana, paliek neatbildēts.
Astrīda