Pazaudētā un atrastā identitāte
Apskatīt komentārus (0)
06.07.2011
Pazaudētā un atrastā identitāte
Laikraksta Laiks 2006. gada 14 - 20. janvāŗa numurā bija ievietota mana vēstule
,,Meklēju savu identitāti. Diemžēl neviens neatsaucās.
Visa mana dzīve pagriezās par simt
astoņdesmit gradiem 2010. gada 20. maijā, kad no Starptautiskās meklēšanas
dienesta Vācijā saņēmu vēstuli ar dokumentu kopijām un fotokopijām, un
atklājās, kas ar mani noticis. Mani pārņēma šoks, pārsteigums, dusmas un naids.
Naids pret cilvēkiem, kuŗi pastrādāja un palīdzēja veikt noziegumu. Es tiku
nozagts savai mātei, ģimenei Beļģijā, man atņēma visu, ko vien var atņemt
vārdu, uzvārdu, māti, māsu, vecmāmiņu un citus ģimenes locekļus. Pret savu
gribu (man bija tikai nepilni četri gadi) tiku burtiski vazāts pa latviešu
bēgļu nometnēm Lībekā, Minchenē, līdz Anna Jaunzeme, sieviete, kas mani bija
nolaupījusi, no Minchenes emigrēja uz Jaunzēlandi. Viņai palīdzēja Vēsma Ira,
kas 1947. gadā kopā ar mazu bērnu, meitu Enidu, emigrēja uz Angliju, un Irina
Šatta (dz. 1919. gadā Rīgā), kas 1949. gadā emigrēja uz ASV. Viņas abas iestāžu
darbiniekiem, kuŗi bija sākuši manu meklēšanu, apgalvoja, ka Anna Jaunzeme esot
mani adoptējusi, bet dokumenti esot Briselē Beļģijā.
Nav iespējams sīki aprakstīt visu
notikušo, jo Starptautiskā meklēšanas dienesta atbildes dokumenti ir uz apmēram
uz 150 lappusēm.
Annai Jaunzemei tikt ar mani uz
Jaunzēlandi palīdzēja Antons Silkalns, apgalvojot, ka 1893. gadā dzimusī Anna Jaunzeme
ir viņa audžumāte!
Es uzaugu un jaunību līdz aiziešanai
pensijā nodzīvoju Jaunzēlandē.
Pateicos liktenim un Vijai no
Latvijas, kas man palīdzēja daudz uzzināt. Latviešu sabiedrība Jaunzēlandē mani
nepieņēma (slikti runāju latviski).
Jaunzēlandē 1998. gadā ciemojās Vija
no Latvijas. Viņa runāja ar latviešiem Ainu Apsi, Martu un Vili Gavariem,
mācītāju Reinfeldu, bet visi klusēja, lai gan tagad, pēc publikācijām
laikrakstos, sākuši runāt, ka zinājuši par mani. Vai atkal jauni meli? Kāpēc viņi klusēja, ja zināja, ka Anna
Jaunzeme nav mana īstā māte, ka neesmu adoptēts, ka mana īstā māte ir Beļģijā
un prasa, lai mani sūta atpakaļ. Vismaz būtu palīdzējuši ar Ženēvas bērnu
meklēšanas komitejas starpniecību man kontaktēties ar māti. Šāda iespēja man
netika dota. Neviens darbinieks Jaunzēlandes iestādē nav ar mani runājis. Tagad
saprotu, ka esmu audzis tādā kā dvēseļu cietumā. Man trūka ģimenes siltuma,
mātes mīlestības, ko Anna Jaunzeme nespēja man dot. Nekad nesvinēja manu
dzimšanas atceres dienu, man nekad nav bijuši Ziemsvētki. Biju viens, izsalcis,
trūcīgi ģērbts. Vairākkārt biju ievietots bērnu namā, bet Annai Jaunzemei
vienmēr izdevās mani izņemt no bērnu nama.
No 1952. līdz 1957. gadam faktiski
atrados Sociālā dienesta aprūpē. Kāpēc? Kāpēc netiku atdots saviem vecākiem?
Kāpēc no agras bērnības man bija jādzīvo pie svešas, neizglītotas sievietes?
Kas ir atbildīgs par man atņemtajām
bērna un pieaugša cilvēka tiesībām? Par morālām un fiziskām ciešanām?
Apsveŗu iespēju pieprasīt kompensāciju
par morālo kaitējumu no Jaunzēlandes valdības. Ceru, ka atradīšu zinīgu
advokātu cilvēktiesību jautājumos, jo šim nodarījumam nav noilguma.
2000. gadā repatriējos uz Latviju un
apprecējos ar Viju. Mēs kopā astoņus gadus meklējām pa archīviem, baznīcu
grāmatā ziņas par Annu Jaunzemi un mani. Paldies manai sievai Vijai par milzīgo
neatlaidību, atbalstu un lielo pacietību brīžos, kad cerības zuda, ka izdosies
kaut ko atrast.
Liels paldies kundzei no Vācijas
par manu dokumentu meklēšanu Vācijā.
Paldies Starptautiskam meklēšanas dienestam par milzīgo darbu un par manu
sirsnīgo uzņemšanu.
Ar Viju ieradāmies Berlīnē 14. maijā,
un tā mums bija liela diena. Satiku savas māsas dēlu, vēlāk Magdeburgā citus
radus, kuŗi mani sagaidīja ar mīlestību un lielu sirsnību.
Diemžēl nekad nesatikšu savu mīļo māsu
Gerdu, kas bija par mani trīs gadus vecāka un visu savu dzīvi veltīja manis
meklēšanai, bet nevarēja mani atrast, jo man taču tika mainīts vārds. Māsa
nomira 2007. gadā. Mana māte nomira 2009. gadā.
Vēl daudz kas jānoskaidro. Esmu
laimīgs, ka man ir liela, skaista, draudzīga ģimene. Man ir mīļa sieva un viņas
bērni, kuŗi mani sen jau pieņēmuši.
Esmu dzimis Vācijā, Magdeburgā, un
mans vārds piedzimstot bija Pēter Thomass.
Georgs Jaunzemis