Četri rakstnieki laivā un suns krastā
Apskatīt komentārus (0)
14.09.2011
Biruta Magone
Četri rakstnieki laivā un suns krastā
Nesen Laikā bija ievietots mans raksts Provinciālisma rūgtās vērmeles un
vienlaikus četru pastāvīgo laikraksta korespondentu komentāri par to. Uz komentāriem
tieši neatbildēju, lai neizraisītu neauglīgu polemiku, bet gatavoju dziļāka
ieskata rakstu problēmās, kuŗas grūti analizēt viedokļu sadursmē. Tomēr vēlāk
sapratu, ka blakus dziļākām problēmām, kuŗas vērts pārrunāt, ir arī daži
elementāri jautājumi, kas patiesībā bija iemesls rakstam par vērmelēm. Tā
vedināja domāt divi teikumi Franka Gordona komentārā: Birutai Magonei ir
tiesības paust savu viedokli. Man
arī.
Tieši tā, Gordona kungs, un manas
iebildes par Jūsu rakstiem bija par šo tematu: Neatkarīgās Rīta Avīzes
žurnālistiem Paideram, Veidemanei, Avotiņam, Latkovskim arī ir tiesības paust
savu viedokli laikrakstā, kas atbilst viņu domāšanas profilam. Gordona kungs
raksta, ka NRA ir neparasta parādība Latvijas preses ainavā: tā ir Lemberga kabatas
lapa. Var piekrist, ka NRA ir neparasta parādība Latvijā, bet, pretēji Gordona
kungam, es un daudzi citi domā, ka tas ir apsveicami. Līdzīgi kā starp polītiskām
partijām Latvijā ir neiespējami atrast kaut vienu konservātīva,
prokapitālistiska virziena partiju, tāpat ir neiespējami atrast konservātīva
virziena preses izdevumu. NRA profils būtu vērtējams kā tuvākais
konservātīvismam, kāds Latvijas polītiskajā klimatā vispār iespējams. Tas
nenozīmē, ka katram šajā laikrakstā paustam viedoklim var piekrist, to
karsti atbalstot. Tomēr NRA ir kā svaigs strautiņš vispārējos liberāli/,,progresīvo
eirosociālistu propagandas plūdos Latvijas masu saziņas līdzekļos. Sevišķi
izceļas Latvijas valsts sponsorētā televīzija un radio. Vai tāpēc, ka Franks
Gordons raksta laikrakstam Laiks, būtu
jāizdara secinājums, ka viņš atrodas izdevējas kabatā? Protams, jāatzīst, ka
kopš zināma laika laikraksts ir manījis savu profilu, kļūstot par monolīti
pārstāvētu liberālo viedokļu paudēju. Tas ir laikraksta izdevēju un redakcijas
ziņā, taču tas vēl jo vairāk rada izbrīnu par nemitīgiem uzbrukumiem laikrakstam,
kuŗā pausts citāds viedoklis. Zinot, kāda ir latviešu sabiedrības polītiskā pārliecība ASV,
var droši teikt, ka pēdējo divdesmit gadu laikā tā no diezgan stabila centra
manāmi pasvērusies uz kreiso pusi. Sabiedrības polītiskajās aktīvitātēs ienākot
vidējai un jaunākai paaudzei, kas ieguvuši izglītību skolās, liberāla virziena
idejiskā apstrādē, nav jābrīnās, ka šis pavērsiens noticis. Kaut arī redakcija
ignorē faktu, ka vēl ir konservātīvi noskaņoti lasītāji, Republikāņu partijai
piederīgie, kuŗi atbalsta tās ideālus un
viedokļus, šī apzinātā rīcība reālitāti nemaina. Līdzīgi, kādi ir mūsu uzskati
par polītisko un ekonomisko dzīvi ASV, tādi arī ir mūsu nākotnes redzējumi par
Latviju.
(Birutas Magones rakstu pilnībā varat
lasīt Laika mājaslapā)
Konservātīvo rīcībā ir informācija par
Sorosa postošo darbību Austrumeiropas ekonomikā, kā arī par šīs darbības sekām
Latvijā. Un neviens no viņiem nav Sorosa bijušais vai arī tagadējais
stipendiāts. Tāpēc lasīt laikrakstā Laiks
par Sorosu kā par Latvijas un Austrumeiropas labdari ir vairāk nekā satraucoši,
lai neteiktu, ka tā ir bīstama dezinformācija.
Saprotams, Frankam Gordonam, dzīvojot Izraelā, ko gandrīz
varētu saukt par Izraelas Tautas Republiku, zināmā mērā postboļševiku un daļēji
arabu, daļēji Austrumeiropas crony kapitālisma sistēmu ar nomenklātūras
birokratiem un oligarchiem, varbūt šķiet, ka visai presei jāatgādina laikraksts
Pravda. Tiesa, līdzīgs stāvoklis ir arī
Latvijā, bet pēc ASV standartiem, tāds grūti raksturojams par normālu. Nebūtu
iebildumi, ka Kārlis Streips katrā rakstā pauž izteikti kreisi liberālo
viedokli, jo viņa uzskati jau sen zināmi. Tāpēc jāpieņem, tieši tas arī ir
iemesls, kāpēc redakcija uzskata viņa viedokļus par apsveicamu ieguldījumu. Šo
pašu līniju turpina arī katrs Sallijas
Benfeldes raksts, nemaz nerunājot par Astrīdas (bez uzvārda) iesūtītajām
vēstulēm. Amizanti, ka Astrīdas pirmā doma, lasot manu rakstu, bijusi: Vai
Biruta Magone ir viena no Aivara Lemberga dzīvojošām radiniecēm? Nē,
Astrīda, neesmu ne tuva, ne arī attāla
Lemberga radiniece. Vēlos atgādināt Astrīdai, ka esmu latviete, tātad rietumu kultūras pārstāve. Ja es būtu dzimusi
Afgānistānā, tad mana domāšanas kultūra būtu saskaņā ar cilts un ģints piederību,
un tāds jautājums varbūt būtu vietā. Bet rietumu domāšanā viedokļi veidojas
nevis uz radniecības, bet gan uz principu un filozofijas pamata. Man nav zināmi
Lemberga kunga uzskati dziļākā līmenī par ekonomiku un polītiku. Par viņu
spriežu tikai pēc viņa padarītā darba, kā arī pēc tā, ko viņš rakstījis, vai
arī kas dzirdēts/redzēts kādā videopārraidē. Tāpat arī, es vienmēr ievēroju, ko dara un kā
spriež opozicijā. Vērojot opoziciju, Lemberga un Šleseru kungu pozicija man
rada vēl jo lielāku cieņu un simpatijas.
Varētu uzzīmēt šādu ainu četri rakstnieki sēž vienā laivā, kas omulīgi
peld lejup pa straumi. Viņu omulību netraucē neviens neparedzēts akmentiņš un
olītis, kas tiktu iemests liberāli sarkanajos ūdeņos. Krastā, visu to vērojot,
stāv suns un ierējies ziņo, ka ūdens straume viņam šķiet pārāk sarkani
duļķaina.