Kā un kāpēc Latvijas valsts atbalsta medijus?
Apskatīt komentārus (0)


14.05.2019

Kādi ir jūsu vadītās nodaļas darbības galvenie virzieni?

Pirmām kārtām darbs pie li­­kumu un to rēgulējuma izstrādes attiecībā uz mediju vidi Latvijā, dažādu, gluži praktisku iniciātī­vu iedzīvināšana, lai medijus stip­rinātu. Tas attiecas gan uz vietē­jiem, gan diasporas medijiem. Otrs virziens ir darbs ar sabied­rību – kopā ar Izglītības minis­t­riju un tās iestādēm, kā arī ar nevalsts organizācijām veicināt un spēcināt medijpratību. Šis mo­­dernais, aktuālais jēdziens savu­kārt ietver divus virzienus – pēt­niecisko un izglītojošo, kur galvenais akcents ir darbs ar bēr­niem un pusaudžiem.

Tā 2017. gadā veikto pētījumu rezultāti rāda, ka 40% jauniešu dalās ar informāciju internetā, to nepār­baudot, un tikai 40% iedzīvotāju apgalvo, ka prot atšķirt uzticamu informāciju no tendenciozas un safabricētas. Gandrīz piektā daļa (19%) aptaujāto Latvijas jauniešu atzinuši, ka vairāk nekā piecas stundas pavada YouTube. Tas ir skaidrs signāls, ka valstī nopietni jāstrādā gan ar drukātās preses, gan digitālās platformas saturu, padarot to saturiski nozīmīgu un pievilcīgu. Un tas ir liels izaici­nā­jums – ņemot vērā, ka katra pa­­audze izmanto medijus citādi, un katra mediju lietotāju grupa ir jāuzrunā viņiem atbilstīgā veidā.

Pētījumi parāda arī to, ka lie­totāju vidū notiek satura frag­men­tācija, proti, vairs nav tā, ka cilvēks lasa, klausās vai skatās visu pēc kārtas – viņš no kopējā ziņu klāsta izraugās to, kas in­­te­resē. Piemēram, ziņas par ho­­keja jaunumiem pēta visos viņam pie­ejamos un interesējošajos me­­dijos.

Ņemot vērā visai ierobežoto mediju tirgu Latvijā, bez valsts atbalsta droši vien nav iespē­jama augstākās raudzes satura veidošana pat lielākajos medijos, kur nu vēl reģionālajos un diasporas. 

Un valsts ir paredzējusi finan­ču līdzekļus šī “augstas raudzes” jeb sabiedriski nozīmīga satura veidošanā, ko piešķir konkursu kārtā. Arī jūsu vadītie mediji – Laiks un  Brīvā Latvija ir saņē­muši financiālo atbalstu caur Sabiedrības integrācijas fondu (SIF), kas naudas līdzekļu izlie­tojumu administrē. Es uzsveru – naudas izlietojumu, ko savukārt stingri uzrauga Valsts kontrole un Finanču ministrija. Par kon­kursa projektā paredzētā satura atbilstību konkursa kritērijiem lemj SIF Padome un konkursa komisija, kuŗas sastāvā ir neat­ka­rīgi eksperti, kas dara visu ie­­spē­jamo, lai izslēgtu kādas ietekmes iespēju. Šie eksperti neiejaucas saturā un īstenībā pasargā medijus no iejaukšanās.

Mūsu lasītāji ir pauduši neiz­pratni par SIF logo jeb “rāmī­šiem”, kas parādījušies pie pub­likācijām un kuŗos teikts: “Šī publikācija sagatavota ar Sa­­bied­­rības integrācijas fonda financiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.” Ir pat izskanējušas bažas, vai tas nav pasūtījuma vai reklāmraksts.

Izmantošu iespēju ar pilnu atbildību pateikt – tas nekādā ziņā nav ne pasūtījuma, ne cen­zēts teksts, ne reklāmraksts – tas ir apliecinājums tam, ka valsts ir sapratusi nepieciešamību atbal­stīt sabiedriski nozīmīga satura publikāciju un to izdarījusi.* Un valsts finanču uzraudzības iestā­dēm ir jāgūst apliecinājums, ka publikācija ir tikusi sagatavota un tiražēta. Vēl piebildīšu, ka SIF Padomē un konkursa komisijā nav ne profesionālo žurnālistu un mediju organizāciju pārstāv­ju, ne arī cilvēku, kam varētu būt interešu konflikts. Turklāt ne SIF Padome, ne konkursa komi­sija nav “slēgts process” valsts pārvaldes ietvaros – ikviena or­­ga­­­nizācija vai ar mediju darbību saistīts vai ieinteresēts indivīds var sūtīt savus ieteikumus, kan­didātūras.

Vai citur Eiropā ir līdzīga mediju atbalsta sistēma?

Interesanti, ka vislielāko valsts atbalstu medijiem sniedz Zie­meļ­valstis, kas vienmēr lepojušās ar augstiem vārda brīvības standartiem. Īstenībā visās Eiropas val­stīs visdažādākajos veidos tiek no valsts atbalstīti privātie me­­diji. Piemēram, Francijā šis at­­balsts ir ļoti nozīmīga apmēra. Mediju tirgus šodien nekur ne­­funkcionē tā, lai patstāvīgi no­-pel­nītu, turklāt vēl investīcijām satura kvalitātē, dizainā utt. Vi­­siem ir  jāmeklē veidi, kā palīdzēt pastāvēt. Šai sakarā jāmin divi galvenie veidi: netiešais atbalsts, kas paredz pazeminātu nodokļu likmi, abonētās preses piegādes kompensācijas u. c., un tiešais atbalsts, kas notiek caur mediju atbalsta fondiem. Arī šo pieredzi mēs esam pētījuši. Lietuvā, pie­mēram, ir līdzīga sistēma un at­­balsta apjoms kā mums, tāpēc pieredzē apmaināmies.

Runājot par drukātās preses un digitālo mediju vidi, vai to­­mēr, samazinoties drukātās pre­ses tirgum, pabērna lomā nenonāk žurnālistikas “zelta fonds”, kas saistās ar pētniecis­ko un analītisko žurnālistiku, diskusijām, debati, kas, grozi kā gribi, arī prasa visvairāk fi­­nanciālā ieguldījuma?

Pirmām kārtām arī digitālajā vidē ir jānotur augsti žurnālisti­kas standarti, žurnālistu atbildī­bas latiņai ir jābūt augstai. No otras puses, medijiem jābūt gata­viem, ka daļa sabiedrības negri­bēs ilgi kavēties pie drukāta tek­s­ta, bet vēlēsies informāciju iegūt pēc iespējas ātri, arī atraktīvi, jā, pat humoršovu veidā, kur nopietnas lietas tiek pasniegtas un skaidrotas ar zināmu vieglumu. To es sauktu par satura pielāgo­šanu. Te atkal jāatgriežas pie me­­dijpratības – ir liela nozīme tam, kā mēs pratīsim mediju lietoša­nai sagatavot un piesaistīt jauno paaudzi, kuŗai ir citi paradumi, un kā spēsim caur mediju vidi rosināt viņu pilsonisko aktīvitāti.

Protams, pētnieciskā žurnālis­tika saistās ar lielu laika, darba un profesionālitātes ieguldīju­mu, kas attiecīgi maksā. Tieši šai nozarei arī novirzīta nozīmīga finanču daļa. Bet, piemēram, Re:Baltica jau ieguvusi arī starptautisku financējumu un ir ceļā uz ārpusvalsts robežu sadarbības programmām. 

Kāda, jūsuprāt, ir žurnālis­­ti­kas kvalitāte Latvijas un dia­s­po­ras medijos? 

Vienmēr jāvēlas pēc iespējas augstāka kvalitāte, tāpēc mūsu Pamatnostādnēs paredzēti arī iz­­glītības aspekti. Mediju vadītāji – darba devēji diemžēl nav īsti ap­­mierināti, bet tā ir arī viņu at­­bil­dība – nepieciešams vairāk sadarbības, nepietiek tikai ar to, ka žurnālists ir ieguvis pamatzinā­šanas. Katram medijam – avīzei, TV, radio u. c. ir sava specifika, ko var iegūt,  tikai praktiski strā­dājot. Savukārt žurnālistiem šo­­dien ir īpaši jāpievēršas pasaules pieredzes izzināšanai. Bet galvenais – žurnālists ir un paliek vārt­sargs, kas sargā dezinformā­cijas vārtus. Mūsdienās tam ir vislielākā nozīme. Ir jāprot strā­dāt ar datiem, ir jāapgūst  infor­mācijas ieguves ceļi un veidi, jābūt augstai vispārējai izglītībai. Tas arī notiek – sekmīgi darbojas Baltijas mediju izcilības centrs ar starptautisku financējumu.

Vai pati ticat drukāto mediju nākotnei?

Pilnīgi noteikti ticu un arī tos lasu! Neredzu iemesla, lai dru­kāta formāta avīze, žurnāls, grā­mata izzustu, tiem tomēr ir sava īpaša “garša”. Cita lieta – ir jā­­domā, kā tos padarīt “lasāmākus”, ņemot vērā mūsdienu lasītāju dažādos lasīšanas paradumus. 

* Ar valsts atbalstu laikā no 2018. gada 1. augusta līdz 2019. gada 1. februārim laikrakstos Laiks un Brīvā Latvija publicēti 55 materiāli projekta “Latvijas valsts piederības pamatu stipri­nā­šana diasporas laikrakstos” ietvaros. Bez iepriekš ar augš­mi­nēto atzīmi jeb “rāmīti” atzīmē­tajām publikācijām arī: 

Svēts mantojums paliek Lat­vijā, nr. 3, 2019. g. 

Mūsu Laikam šogad – 70!, nr. 2, 2019. g.

Ligita Kovtuna. Sākas barikāžu atceres laiks, nr. 2, 2019.g.  

Sallija Benfelde. “Čekas maisi” un preses brīvības nīcināšana jeb Gada nogale bez pārsteigumiem, nr. 1, 2019. g.  

Sallija Benfelde. Svētki un po­­lītika, nr. 48

Ligita Kovtuna. Ziemassvētku saruna par vienkāršām un sva­rīgām lietām, nr. 48

Ligita Kovtuna.  Latvija ir mana dvēseliskā māja, nr. 47  

Rīgā pogo Imanta Ramiņa “Lak­stīgala”, nr. 47

Ligita Kovtuna. Latvijas Simt­ga­des svinības Luksemburgā, nr. 45 

Diasporas eksperti palīdz Lat­vijai, nr. 45

Sallija Benfelde.  Kā taps Latvi­jas otrās Simtgades pirmā valdī­ba?, nr. 44

Ligita Kovtuna. Saules mūžu Latvijai!, nr. 44

Sallija Benfelde. Diasporas li­­kums – saliedējošs un iekļaujošs, nr. 42 

Sallija Benfelde. Mums ir va­­jadzīga saprāta elite, nr. 41

Ligita Kovtuna. Latviju viņš sauc par savu sapņu zemi, nr. 41

Ligita Kovtuna. Vai un kāpēc varas partijām jāturpina darbs?, nr. 36