Sezona sākusies
Apskatīt komentārus (0)


06.10.2010

Attēlā: Skats no Dailes teātŗa izrādes "Marija Stjuarte", priekšplānā no kreisās Rēzija Kalniņa Elizabetes lomā, Vita Vārpiņa - Marija

Sezona sākusies

Gaidot priekškara atvēršanos

Viss paiet, viss… Arī vasara. Pavisam nesen rakstīju par stārķiem un dzeguzēm, nu jau dārza raža novākta. Dārzs lai nu paliek, nupat vērsies priekškarts jaunās sezonas izrādēm. Esmu jau minējis valmieriešu viesizrādes Rīgā. Bet ne jau tas vien: nu jau vairākus mēnešus polītiķi sarīko īstas izrādes: izkarina plakātus, uzstājas televīzijā, rīko mītiņus un koncertus, sola dažādus labumus un visādi noķengā opozicijas partiju kandidātus. Presē parādījās dažādas apkaunojošas ziņas, dažs kandidāts televīzijas kameru priekšā pat apraudājās. Taču tā jau laikam tajā pasaulē iet. Krievu tautības režisore Gaļina Poļiščuka savai „Teātŗa observatorijai” ieguva telpas un prāvu pabalstu, jo iestājās izdevīgā partijā un tagad apgalvo, ka viņu balstījis Ainārs Šlesers. Tik klaju mākslas pārstāvju iesaistīšanos polītiķu spēlēs nekad vēl nebiju manījis. Tā nelāgi ap dūšu. Bet ne jau visi ir tādi.

Pirms pāris dienām saņēmu ielūgumu uz Zigurda Vidiņa filmas – „Lidija Lasmane-Doroņina – sapnņa par brīvu Latviju nesēja padomju okupācijas laikā” pirmizrādi. Lidija Lasmane četrpadsmit sava mūža gadus okupācijas laikā pavadīja izsūtījumā Sibirijā. Vidiņš iemūžinājis viņas dzīves pavedienus: filmā atdzīvojas dokumentāli pagātnes skati, un L. Lasmane atceras savas dzīves bargās lappuses, taču pāri visam staro viņas garīgais gaišums. Lasmane stāsta par gluži paradoksālu situāciju: dienas un mēnešus nācies vadīt aiz dzeloņstiepļu žoga, taču polītieslodzīto vidū viņa jutusies brīva, jo tur varēja brīvi runāt un paust savus uzskatus, – viņa bija starp savējiem. Filmā Lidija mudina ne tikai nosodīt un nīst, bet arī saprast cilvēkus un reizēm varbūt pat piedot. Taču kompromisā viņa nekad nav ielaidusies. L. Lasmanei tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, to viņa saņēma ar gandarījuma apziņu, taču drīz atklājās, ka ar šādu ordeni apbalvoti arī divi cilvēki, kas darbojušies čekas aparātā. Und Lidija no piešķirtā apbalvojuma atteicās, atdeva to atpakaļ. Filmā viņa par visu stāsta vienkārši, brīvi, ne mirkli sevi neizceldama. Ir prieks tikties ar cilvēkiem, kas iet taisnu ceļu un nekad nevienam nav klanījušies. Tad atgūstam ticību labajam, ticību patiesajām garīgajām vērtībām. Un labi, ka Vidiņš šādu cilvēku iemūžinājis filmā.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 38, 13. lpp.)