Jelgavā restaurēts Sv. Trīsvienības baznīcas tornis
Apskatīt komentārus (0)


24.11.2010

Māris Brancis

Jelgavā restaurēts Sv. Trīsvienības baznīcas tornis

Īsi pirms Latvijas valsts dzimšanas dienas - 16. novembrī plkst.12 Jelgavā atklāja restaurēto Sv. Trīsvienības baznīcas torni, kuŗā tagad mājvietu radis Jelgavas reģionālais tūrisma centrs.

Šī dievnama vēsture ir ļoti gaŗa. Kā to izpētījis mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, kuŗa pētījuma saīsināto variantu tagad var izlasīt nelielā izdevumā („Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa stāsts”), - vienu no pirmajām luterāņu mūŗa baznīcām Ziemeļeiropā un vienu no pirmajām un lielākajām mūŗa celtnēm Jelgavā, agrāk par Mītavu sauktajā Kurzemes hercogistes galvaspilsētā, šo baznīcu, visticamāk, sākts sliet augšā 1573. gadā pēc holandiešu būvmeistara Jorisa Jorisona Frēzes (Joris Joriszn Frese) projekta. Pirmie dievkalpojumi jaunajā celtnē notika jau dažus gadus vēlāk – 1575. gadā. Tobrīd pacēla arī jauno zvanu un pulksteni. Taču baznīca tāpēc vēl nebija pabeigta, laiku pa laikam to pārbūvēja, piebūvēja, papildināja, ja to ļāva naudas resursi. Dievnamam daudz ziedoja Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera atraitne Meklenburgas Anna, par kuŗas dāldeŗiem tika veikta interjera izbūve un apdare. 1862. gadā Trīsvienības baznīca ieguva arī architekta Emīla Strausa (Strauss) projektēto torni, kas kļuva par zīmīgu detaļu Jelgavas siluetā.

1944. gada jūlijā, kad notika kaujas par Jelgavu, vairāki artilerijas šāviņi ķēra arī baznīcu, tā izdega. Palika tikai ārējās sienas un tornis, bet dievnams vēl bija atjaunojams. Neievērojot vairāku iespaidīgu personu iebildumus, 1954. gadā baznīcu tomēr nojauca, atstājot tikai torni. Padomju okupācijas varai tas bija kļuvis par ģeoloģisko uzmērījumu un kartografijas triangulācijas punktu. Tornis tādējādi tika paglābts no bojā ejas, kā tas bija noticis gan ar Nikolaja, gan Reformācijas baznīcu, arī ar Jelgavas Latviešu biedrības namu un citām ēkām, kuŗas bieži vien bija saglābjamas un atjaunojamas. Diemžēl komūnistiem vēsture sākās ar 1917. vai 1940. gadu, kad viņi nokļuva pie varas. Pagātne bija izdzēšama kā nevērtīga un ideoloģiski nepieņemama.

20. gadsimta 60. gados nostādnes šajā jautājumā gan palēnām mainījās. Bija cerības, ka torni tomēr atjaunos un iekļaus pilsētas kultūras dzīvē. Nodomi īstenojās tikai daļēji – torni vismaz saglāba no sabrukuma. Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, Trīsvienības baznīcas tornis kļuva par savdabīgu neatkarības simbolu. Jelgavas vadība iekļāva to veicamo darbu sarakstā, ieguldīja tajā līdzekļus, tika rīkotas akcijas „Mēs – tornim”, taču līdzekļu arvien pietrūka, līdz 2009. gadā tika iegūts līdzfinancējums.

Restaurācijas un atjaunošanas darbiem iztērēti 1,53 miljoni latu: no Eiropas reģionālās attīstības fonda piešķirti nepilni 910 tūkstoši latu, no valsts budžeta saņemti 48 tūkstoši, bet Jelgavas dome ieguldījusi 570 tūkstošus. Tagad tornis ir sadalīts deviņos stāvos, trijos apskatāmas trīs ekspozīcijas – „Tautastērps Zemgalē”, „Jelgavas un Sv. Trīsvienības baznīcas vēsture” un „Zemgale – Latvijas prezidentu šūpulis”. Augstāk ir iekārtots restorāns, ko patlaban vada francūzis Šaperons, un galerija, kuŗā pirmajā izstādē skatāmi Eduarda Jurķeļa, Gunāra Ezernieka, Ulža Rogas un citu Jelgavas mākslinieku darbi, kuŗos redzams šīs baznīcas tornis. Skatītāji varēs pacelties arī zem stikla piramidas, no kurienes varēs pavērties pilsētas ainavā.

Pagājušā gadsimta 90. gados, kad tika diskutēts par Sv. Trīsvienības baznīcu, ieskanēja ideja, ka tā būtu pilnīgi atjaunojama. Diemžēl tas vairs nav iespējams 60., 70.gados daļēji uz baznīcas korpusa uzcelta Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopmītne un mācību ēka. Tagad par šī dievnama aprisēm liecina sarkani iezīmēti kājceliņi, un to vidū paceļas tēlnieka Jāņa Karlova objekts „Svētā Trīsvienība”.

Vēl viens stūrītis kaŗa laikā nopostītajā Jelgavā tagad vēstī par pilsētas bijušo godību, vēl viens stūrītis nu ir sakārtots, un, nākot pie Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa, vairs nebūs kauns, ka aiz tā slejas šī slavenā dievnama nekoptais stāvs.