Atklāta vēstule
Apskatīt komentārus (0)
01.12.2010
Atklāta vēstule
Latvijas Republikas Valsts
prezidentam
Latvijas Republikas Saeimas
priekšsēdei
Latvijas Republikas Ministru
prezidentam
Latvijas Republikas kultūras
ministrei
Augsti godātās amatpersonas!
Ir aizvadīta valsts 92. gadskārta.
Šogad 18. novembri daudzi gaidīja īpašā cerību noskaņā ievēlēta
jauna Saeima, izveidota jauna valdība, jaušama tautas vēlme pašapliecināties un
atjaunot valstiskās vērtības. Rīga staroja, ļaudis svinēja. Un tomēr kaut kas
svarīgs joprojām palika novārtā.
Svētku priekšvakarā Nacionālais
simfoniskais orķestris aicināja uz svētku koncertu ar programmu, kas veltīta
kopīgi valsts 92. gadadienai un galvenā diriģenta desmit gadu amata svētkiem.
(Kāds nesalīdzināmu lielumu salikums!) 16. novembŗa koncerta sākumā kultūras
ministre Sarmīte Ēlerte uzrunā atgādināja, ka, dibinoties mūsu valstij, viens
no svarīgajiem argumentiem tās starptautiskai atzīšanai ir bijusi Latvijas
tautas patstāvīgā un savdabīgā kultūra, valoda, māksla.
Diemžēl krasā pretrunā ar šo valsts
svētkiem piedienīgo domu aizritēja koncerta programma. Tā sākās ar trim spāņu
dejām, kuŗas, kā lasījām programmas anotācijā, saistītas ar vēršu cīņām, kā arī
ir ļoti iecienītas amerikāņu beisbola
spēlēs. Kad spāņu mūzikas zīmē pagāja koncerta visa pirmā daļa, bija jādomā,
kas notiktu ar spāņu publiku, ja Spānijas valsts svētku koncertu Madridē
atklātu, teiksim, ar Andreja Jurjāna Latvju
dejām. Līdz 16. novembŗa koncerta beigām neatskanēja neviena latviešu
mūzikas nots. Piedalījās septiņi solisti no dažādām valstīm, to vidū tikai divi
no Latvijas, kuŗi nodziedāja dažas replikas Verdi operas Aīda fragmenta solistu
ansamblī. Vai latviešu skaņu māksliniekus, kas plūc viskrāšņākos laurus citās
zemēs, uz savas valsts svētku koncertiem neuzaicina? Vai visi atsakās
piedalīties?
Kad 1940. gada rudenī, pirmajā
sovjetiskās okupācijas gadā, 18. novembŗa svētkus nedrīkstēja pat pieminēt,
Milda Brechmane-Štengele un Herta Lūse ar Lūciju Garūtu pie klavierēm,
cīnīdamās ar cenzūru, sarīkoja latviešu solodziesmu koncertu dienu iepriekš,
17. novembrī. Publika saprata, un LU aula bija pārpildīta. Tāpat viņas rīkojās arī kaŗalaika Rīgā, kad līdzīgā kārtā
Latvijas valstiskumu nicināja nacistiskās Vācijas okupanti. Un atkal LU aula
bija pārpildīta. Toreiz teātŗi, ja citādi nedrīkstēja, 18. novembrī ieplānoja
latviešu autora izrādi. Tagad dzīvojam brīvā, neatkarīgā valstī, bet rodas
iespaids, ka daudzi joprojām nav izveidojuši viedokli par savu valstiskumu.
Katrā zemē tās valsts svētkos goda
vietā tiek celti nacionālie simboli un vērtības, - Latvijas pilsētas taču tiek
greznotas nevis vienkārši ar raibiem karodziņiem, bet ar nacionālajiem
karogiem. Tas būtu jāatceras ikvienā reprezentātīvā valsts svētku sarīkojumā,
tostarp koncertā. Nacionālais simfoniskais orķestris nav privāts uzņēmums. Ja
tas neizprot vienkāršus goda un cieņas jautājumus, tad tam ir jādod noteikts t.s. nacionālais pasūtinājums,
kā tas tiek darīts, piemēram, ar valsts financētiem plašsaziņas līdzekļiem. Kad
Rīgā pirms vairākiem gadiem uzstājās BBCSkotijas filiāles orķestris un mūsu mūziķi izteica gandarījumu par dzirdēto
skotu komponistu mūziku, atbilde bija vienkārša atvēlēt programmās noteiktu
procentu skotu mūzikai ir paredzēts valsts līgumā ar orķestŗa diriģentu,
māksliniecisko vadību.
Pēc ievērojamā somu diriģenta Juha
Kangasa vārdiem, Somijas valsts svētkos visi 29 Somijas simfoniskie orķestŗri
spēlē somu mūzikas programmas. Neatkarīgi no tā, vai kāds no mums to spēj vai
nespēj saprast, Nacionālais simfoniskais orķestris ir viena no Latvijas
reprezentācijas institūcijām. Šī orķestŗa
rīkots valsts svētku koncerts ir aicināts būt par valsts pašcieņas un kultūras
līmeņa simbolu un mēru. Tieši to no šāda koncerta sagaida mūsu valsts
rezidenti, viesi, diplomātiskais korpuss.
Bet ne mazāk svarīga ir pašcieņas
audzināšana mūsu pašu pilsoņos. Bēdīgo faktu, ka pagājušā gada 18. novembri
orķestris svinēja ar valšu vakaru, dažs žurnālists jau sācis uzslavēt kā
sevišķas brīvības un progresa soli. Pie aplamībām ātri pierod un no tām lēni
atradinās. Neadekvātas valsts svētku programmas esam sagaidījuši gadu no gada,
un par to, ka arī šogad rīkotāji ir bijuši bez noteiktas stājas latviešu
mūzikas piesaistē, liecina svārstīgās pārmaiņas 16. novembŗa programmas
atkārtojumos 17. novembrī koncerta piedevu vidū skanēt bija izpelnījies Emīla
Dārziņa Melancholiskais valsis, 18. novembrī
tas jau bija iekļauts pašā programmā un vēl arī Ērika Ešenvalda nesen
pirmatskaņotā kompozicija Fanfaras. Tātad
katru nākamo programmas atkārtojumu rīkotāji atzīmēja ar jaunu mazu ķeksīti.
Liekas, viegli būtu saprast, ka
Latvijas dibināšanas svētkos goda vietā būtu liekama latviešu mūzika un
latviešu skaņu mākslinieki. Ja vēlamies aicināt arī viesus, lūgsim mūsu valsts
svētkos uzstāties ar savas zemes pienesumu pa kādam no tām valstīm, ar kuŗām
mums ir kopīgs liktenis vai līdzīga mentālitāte. Tā stiprināsim Baltijas
vienotību un Ziemeļvalstu kopību.
Šīs vēstules parakstītāji ir nemierā
ar valsts reprezentācijas koncertu rīkošanas praksi beidzamajos gados.
Saprotam, ka tas ir tikai viens no daudzajiem jautājumiem, kuŗu risināšana
prasītu stingrāku valstisku stāju un pašcieņu. Tomēr šis jautājums mums šķiet
ļoti svarīgs, tāpēc lūdzam ikvienu darīt visu iespējamo, lai valsts
reprezentācijas koncertiem atdotu to patieso misiju un līmeni. Un lai nevienam
šajos koncertos par savu valsti nebūtu jāsarkst.
2010. gada 19. novembrī
Pēteris Vasks,
komponists
Arnolds Klotiņš,
mūzikas vēsturnieks
Māra Zālīte,
dzejniece
Gundega Šmite,
komponiste, Latvijas Komponistu savienības
priekšsēde
Jānis Stradiņš,
akadēmiķis
Artis Sīmanis,
mūziķis, JVLMA rektors
Tālivaldis Deksnis, mūziķis
Uģis Prauliņš,
komponists, Radošo savienību padomes priekšsēdis
Edgars Račevskis, diriģents