„Tautas” partija: tikai un vienmēr pati par sevi
Apskatīt komentārus (0)


16.06.2010

Kārlis Streips

"Tautas" partija: tikai un vienmēr pati par sevi

Laikam jau kādu laiciņu tas bija briedis briedumā, bet 17. martā kādreiz visvarenā „Tautas” partija (TP) paziņoja, ka Ministru prezidenta Valža Dombrovska (Jaunais laiks, JL) smilšukastē tā vairs nevēlas spēlēties, paņēma savu lāpstiņu un spainīti un ar lielu blīkšķi no valdības aizgāja. Vārdu „Tautas” rakstu pēdiņās tāpēc, ka tautas intereses partijai un tās bosiem, kā jau allaž, bijušas pilnīgi pie vienas kājas. Un smilšukaste tāpēc, ka notikušais nudien vairāk atgādina bērnu ķīviņus nekā pieaugušu cilvēku lēmumus.

Lasītāji, iespējams, fabulu šim stāstam zina. Vispirms TP dibinātājs Andris Šķēle paziņoja, ka viņš vienīgais zina, kā valstij būtu jāattīstās tālāk. Ar visai lielu pompu tika prezentēts A. Šķēles izstrādātais ekonomikas attīstības plāns. Tajā paustie priekšlikumi ļoti lielā mērā bija par to, ar ko valdība nodarbojusies jau sen. Taču četrus noteikumus Šķēle izvirzīja par „neatliekamiem” – apsolīt, ka nākamo divu gadu laikā nodokļi netiks palielināti; samazināt ministriju un valsts aģentūru skaitu, kā arī nodot atsevišķas valsts funkcijas privātajam sektoram, tā ietaupot 100 miljonus latu; 2011. gada budžeta projektu Saeimā iesniegt līdz 1. septembrim un noslēgt sabiedrisku līgumu ar valdības tā dēvētajiem sociālajiem partneŗiem (darba ņēmēji, darba devēji u.tml.). Piedevām TP pieprasīja V. Dombrovskim ar to noslēgt divpusēju vienošanos, kuŗā nepiedalītos citas Saeimā pārstāvētās partijas.

Apzvērēt, ka nodokļi netiks palielināti, Latvija nevar. Patlaban joprojām liela teikšana mūsu valstī ir starptautiskiem aizdevējiem, nākamo divu gadu laikā valsts budžets vēl būs „jāoptimizē” par teju vai miljardu latu. Pati „Tautas partija” pirms demarša brēca, ka nodokļu slogs jāpārnes no darba ņēmējiem uz patēriņu. Darba ņēmēji priecāsies, bet kā slogs tiks pārcelts uz patēriņu, ja ar patēriņu saistītie nodokļi netiks palielināti? Tālāk - 100 miljonu ietaupīšanu partija izzīda no pirksta. Viss valsts aparāts valstij patlaban maksā 45 miljonus latu. Budžeta projektu līdz 1. septembrim iesniegt var, nelaime vienīgi ir likumā noteiktais, ka Saeimas vēlēšanu gadā projekts sagatavojams pēc tam, kad ievēlēta jauna Saeima un iecelts jauns Ministru kabinets. Un, pēdīgi, sabiedrisku līgumu diez vai kāds vairs vēlētos slēgt ar partiju, kuŗa atkal un atkal ir pierādījusi, pirmkārt, ka tā valsti uzskata par savu privātīpašumu, un, otrkārt, ka tai nevar uzticēties absolūti nemaz un nevienā jautājumā. Piedevām kāpēc gadu pēc tam, kad valdība stājusies amatos, Ministru prezidentam piepeši būtu jāparaksta atsevišķa vienošanās ar vienu gražīgu partiju? Atbilde – nav neviena iemesla, kāpēc viņam tas būtu jādara.

Kopš partijas aiziešanas no valdības TP ļaudis ir centušies to paskaidrot, kā nu kuŗš mācēdams. Kādreizējais „stabilitātes garants” un patiesībā valsts tautsaimniecības sagrāvējs Aigars Kalvītis iznira no aizmirstības, lai paziņotu, ka ļaunprātīgais Valdis Dombrovskis viņa partijai nav uzticējis nevienu nozīmīgu amatu. Taču, tā kā Dombrovska valdībā „Tautas” partijai piederēja ārlietu, veselības, pašvaldību, kultūras un tieslietu portfelis, tā nu gluži vis nevarētu teikt. Tas, ko Kalvītis patiesībā gribēja pateikt, - Dombrovskis partiju no naudas kloķiem turēja pa lielu gabalu, un prātīgi vien tas bija darīts. Galu galā Kalvītis bija pie teikšanas tad, kad valsts ekonomikas polītikas centrālais princips bija „gāzi grīdā” Sekas visiem ir acīm redzamas.

Piedevām arī tajās ministrijās, kuŗās TP ļaudis ir saimniekojuši, bez nebūšanām nav iztikts. Skaļākais piemērs ir Veselības ministrija, ko jau kādu brīdi pārrauga ministre Baiba Rozentāle. Tūlīt pēc tam, kad „Tautas” partija no valdības aizgāja, Ministru prezidents paziņoja, ka viņam nāksies apturēt ātrās palīdzības pakalpojumu iepirkumu, jo Iepirkumu uzraudzības birojs attiecīgajā konkursā konstatējis ievērojamus trūkumus. Stāsts pie mums ierastais – sākotnējā cena nezin kā paguvusi „uzlēkt” par veseliem 10 miljoniem latu. Apturēts arī skolēnu autobusu iepirkuma konkurss. Varētu domāt, ka valsts aparātā neviens vairs neprot lasīt. Likums par konkursiem ir pietiekami konkrēts, taču mūsu valsts „gudrajām galvām” problēmas ar to ir bijušas vienmēr. Ja likums par iepirkumiem ir stingrs, tad, protams, ir daudz sarežģītāk pasūtinājumus atdot „savējiem”, kā tas Latvijā (tostarp un pat īpaši veselības aizsardzības jomā) allaž bijis ierasts.

B. Rozentāles lauciņā ir arī visnotaļ briesmīgais skandals ar negodīgiem ļaudīm Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS), kur Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojam nācās apcietināt divus slimnīcas darbiniekus (viens, starp citu, ir „Tautas” partijas biedrs un 2006. gadā tai ziedojis apaļus deviņus tūkstošus latu). Apsūdzība: ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana un krāpnieciska darbība. Vainīgi? Nezinu, tiesa spriedīs, taču BKUS ir slimnīca, kuŗai sabiedrība jau ļoti sen ir vākusi ziedojumus, un šis process nu ir krietni apsīcis – ja jau saziedotie līdzekļi ir aizgājuši pavisam citus ceļus.

Joprojām neapvaldīts ir godīguma un tiesiskuma trūkums daudzviet mūsu valstī un sabiedrībā. Nupat apsūdzības uzrādītas vairākiem Rīgas pilsētas policistiem, kuŗi it kā pieprasījuši 10 tūkstošu latu kukuli, lai mainītu drošības līdzekli cilvēkam, kas aizturēts par narkotiku tirgošanu. Mistiskā persona „Neo,” kas no Valsts ieņēmumu dienesta datubazes nozaga milzīgu kaudzi informācijas, kuŗu viņš (viņa/viņi) tagad pa pilītei izliek publiskai apskatei, norāda, ka daudzos valsts uzņēmumos joprojām ļaudis saņem pašreizējai finanču krizei neadekvātas algas. Piemēram, valsts uzņēmums Valsts autoceļu uzturētājs pērn vairāk nekā diviem tūkstošiem darbinieku (!) katru mēnesi maksāja vairāk nekā 1600 latu. Roka šo cilvēku kabatās man nebūt neslidinās, katram ir ģimene, katrs grib sev labu dzīvi. Taču, ka tādas lietas nāk gaismā tikai tāpēc, ka kāds nozadzis datus, – tas tomēr rāda, cik ļoti Latvijā joprojām roka roku mazgā.

Ne visi „Tautas” partijas ļaudis par aiziešanu no valdības bija sajūsmā. Kultūras ministrs Ints Dālderis, kas partijā iestājās tāpēc, ka citādi tā nebūtu ļāvusi viņam kļūt par ministru, no partijas atkal izstājās, bet ministrs būs joprojām. No partijas frakcijas Saeimā izstājās deputāte Aija Barča, kuŗa sevi uzskata nevis par TP, bet gan par Liepājas partijas pārstāvi (tai ar „Tautas” partiju ir sadarbības līgums, bet par demaršu no valdības „lielais brālis” mazajam neatrada par vajadzīgu neko bilst). Ir radies arī jautājums, vai I. Dāldeŗa paraugam varētu sekot ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, taču tas ir maz ticams, jo Riekstiņš tomēr ir TP vecbiedrs.

Redzēsim, kā TP rīkosies opozicijā. Ja destruktīvi, ja pēc principa „jo valdībai sliktāk, jo labāk”, tad kārtējo reizi pārliecināsimies, ka Šķēlem un viņa līdzgaitniekiem intereses ir tikai privāti vērstas. Augstprātība, nerēķināšanās ne ar ko, vienīgi ar sevi pašu, – tas TP bijis raksturīgi jau kopš Kalvīša laikiem. Nekur nav zudusi Kalvīša reiz paustā pārliecība, ka Latvijas sabiedrība ir „vaukšķi,” kuŗus vajag ignorēt. No partijas aizgājuši (vai izmesti) pietiekami gaiši tēli – Vaira Paegle, Dzintars Ābiķis, Artis Pabriks… nu arī Ints Dālderis. Tās nav žurkas, lai arī kuģis acīmredzot grimst.

Pēdējo pāris nedēļu laikā „Tautas” partija sākusi lakstoties ap Latvijas pirmo partiju/Latvijas ceļu (LPP/LC), runāts pat par kopēja saraksta veidošanu oktobŗa Saeimas vēlēšanām. Grūti ticēt. LPP/LC lielais boss ir Ainārs Šlesers, kas nekad nav slēpis pārliecību, ka tikai viņš ir piemērots valdības vadītāja amatam un diez vai viņam klapēs ar Šķēli, kam polītika ārpus spējas vienpersoniski diktēt noteikumus nekad nav šķitusi īpaši interesanta. LPP/LC patlaban vispār ir interesantā pozicijā – ar tās atbalstu Dombrovska valdība var rīkoties tālāk; tūlīt pēc TP demarša pat sākās runas, ka Dombrovskis to varētu pieaicināt valdībā. Neesmu nekāds LPP/LC karsējs, partijas liekulīgā „kristīgo vērtību” aizstāvēšana ir visnotaļ pretīga. „Tautas” partiju es labprāt vēlētos redzēt izolētu, ja jau tā ir tik ļoti pārliecināta, ka vienīgi tai nav neviena grēka. 1998. gadā ar līdzīgu pašpārliecību no valdības aizgāja Demokratiskā partija Saimnieks un tūlīt pēc tam Saeimas vēlēšanās zaudēja visus mandātus. Līdzīgi augstprātīgs 2002. gadā bija Latvijas ceļš, un notika tieši tas pats.Saimnieks pazuda nebūtībā, LC izglāba vienīgi apkampšanās ar Šleseru un viņa „kristiešiem”. „Tautas” partija glābiņu nav pelnījusi. Tikai nožēlojami, ka Latvijai grūtos laikos tā tik ļoti ērmojas un niķojas. Pieauguši cilvēki tomēr tā nerīkojas.