Dejotāji pošas "lielajam uznācienam"
28.06.2022

Ko tas nozīmē – būt diasporas deju kopu virsvadītājam?

Pirmām kārtām – lielu atbildību! Ir jāņem vērā, ka latviešu deja diasporā ir attīstījusies dažādi, attīstības gaita Ziemeļamerikā, piemēram, ir bijusi atšķirīga no Austrālijas vai Vācijas. Man savā radošajā darbībā ir bijusi iespēja satikt un vērot dejotājus gan Kanadā, gan Austrālijā, arī strādāt ar Zviedrijas dejotājiem, līdz ar to mana izpratne un kopaina ir veidojusies daudzu gadu gaŗumā. Runājot no organizatoriskā viedokļa, jāatzīst, ka Latvijā jau ilgāku laiku pastāv kārtība, saskaņā ar kuŗu vadītajiem sniedz metodisku palīdzību, palīdz arī gluži praktiski, ja rodas jautājumi, kā, piemēram, veidot dejas rakstu, kā ģērbties utt. Un to dara virsvadītājs, kas ir profesionālis. Es esmu Dienvidkurzemes kopu virsvadītājs, tātad palīdzu tām gatavoties lielajiem svētkiem. Laika gaitā ir bijuši rajonu, apriņķu virsvadītāji, tagad – novadu. Aizvadītajā rudenī tika nolemts šādas „profesionālās vienības” ieviest arī attiecībā uz diasporu. Koŗu virsdiriģenta gods tika Ivaram Cinkusam (interviju ar viņu lasiet mūsu laikraksta ...nr. – LK), bet deju virsvadītāja – nav. 

Gara acīm iedomāju pasaules karti – jūsu vadības reģioni taču sniedzas vai pa visiem kontinentiem, ieskaitot Latīņameriku, kur spēcīgas deju kopas ir Brazīlijā. Kā iespējams to visu savākt kopā?!

Redzat, mans mērķis nekādā ziņā nav visiem dejotājiem pateikt – lūk, šādi ir pareizi! Nē! Mērķis ir palīdzēt sagatavoties lielajiem deju svētkiem. Un man palīdz mana pieredze, tās gaitā iegūtā izpratne, ka latviešu dejošana Kanadā vai Austrālijā nav tikai dejošana – tā ir latviskā vide, tradicijas, jā, varbūt vienīgā saikne ar latvisko identitāti. Es nedrīkstu šai vidē un tradicijās iejaukties – man tās ir jāņem vērā. 

Kā iespējams „savākt kopā”? Vairākkārt esam tikušies zoom  formātā, un patīk tas vai ne, šis zoom mums devis iespēju pandēmijas laikā turpināt strādāt, turklāt dažādās laika joslās. Bijušas sarunas par repertuāru, par tautastērpiem, kādus izvēlēties, turpina notikt meistarklases.Tagad radusies iespēja tikties, un mēs pulcējam deju kopas par reģioniem, piemēram, Zviedrijā ieradās dejotāji no visām Skandinavijas valstīm. Galvenais, ka joprojām ir dejotāju interese un pašam spars arī. 

Runājot  par tērpiem – iedvesmojoties mūsu sarunai, papētīju trimdas Dziesmu un deju svētku „Vadoņus”. Lūk, 1963. gados Klīvlande. Katram dejotājam mugurā citāds tautastērps. Latvijā ierasts redzēt visus vienādos. 

To esam pārrunājuši un nolēmuši, ka tērpi nu nebūs prioritāte, arī Latvijā no šīs „vienādības” sākam atkāpties. Manis vadītajam deju ansamblim „Līgo”, ar ko strādāju kopš 1995. gada, ir izveidota šobrīd Latvijā lielākā tautastērpu kollekcija, kuŗā ir vairāk nekā 40 dažādi veidi. Protams, ir arī priekšnesumi, ka izejam uz skatuves viena novada tērpā, bet, uzstājoties ārzemēs, parasti velkam dažādus, lai parādītu visu to lielo krāšņumu un dažādību. Īstenībā taču katram cilvēkam viņa tautastērps ir ļoti privāts, personisks, līdz ar ko personisks ir arī viņa dejojums. 

Taču – ir  jēdziens latviešu skatuviskā deja, kas ir skatuves priekšnesums un kas atšķiras no dančiem, kuŗus dejojam sava prieka pēc. Skatuves priekšnesums uzliek savu pienākumu – uz mums skatās kā uz izveidotu priekšnesumu, kas saistās ar skatuves ētiku un kopējo dejas tēlu padara spēcīgāku. Katrā ziņā tāda diskusija – vai visiem būt vienādiem, vai ģērbties dažādi, nav aktuāla. 

Trimdas Dziesmu svētkos visapmeklētākie  koncerti bez gala,jeb lielkoncerti allaž ir deju, īpaši jaundeju koncerti. Vai tie ir skatuviskās dejas priekšnesumi vai danči?

Pats esmu bijis svētkos Indianapolē un Toronto, arī Kultūras dienās Austrālijā. Man gribētos teikt, ka šie koncerti ir ieskaitāmi skatuviskās dejas katēgorijā. Danču uzbūves pamatā ir ātra uztveramība, danči ir vienkārši, un tajos varam no sirds izlēkāties. Jaundeju skates un koncertus vērojot, jāsecina, ka te parādās kustības un kombinācijas, kas nebūt nav vienkārši sagrupētas viena aiz otras; mainās dejas zīmējumi, un tos vajag cītīgi iemācīties. Tātad – tā tomēr ir skatuves māksla. 

Tas taču saistās arī ar zināmu dejas teoriju, ko sauc par aprakstu. Lai atminamies leģendāro Johannu Rinku u.c. Vai un kā ir mainījušies viņu apraksti?

Par šo varētu runāt ilgi un dikti – esmu docētājs mūsu Mūzikas akadēmijā un pašreiz doktorantūras ietvaros veicu pētījumu par dejas laukuma zīmējumiem kopš 1937. gada. Pirmkārt vēlos uzsvērt, ka Johanna Rinka nekādā ziņā nav tāla pagātne –labi, tā ir vēsture, kas ir aktuāla vēl joprojām. Rinka līdz ar Jāni Ošu un Jēkabu Stumbru ir tie cilvēki,  kas aizvadītā gadsimta 30. un 40. gados pierakstīja dejas, aprakstos nosaucot soļu nosaukumus, satvērienus, dodot zīmējumus 40. gados, kad visi, kāds nu kuŗam bija liktenis, izklīda pasaulē vai palika Latvijā, ar savu bagāžu ieradās mītnes zemē, kur latviešu deja turpināja savu attīstības gaitu, kā jau sākumā minēju, ─ atšķirīgu. Skaidrīte Dārziņa Austrālijā man savulaik stāstīja, kā tapa tās zemes latviešu deju kopas un to programmas – „Rinkas un Stumbra laiku” dejotāji nemaz nepieļāva kaut kādas atkāpes, kurpretim Ziemeļamerikā tas noritēja vieglāk un ļāva uzplaukt, piemēram, Zigurda Miezīša „lidojošajām” jaundejām. Tāds interesants fakts – neviens man nevar atbildēt uz jautājumu, kuŗā mirklī Rinkas un Oša aprakstu zīmējumos pieņemtais vīrieša attēlojums pārmainīts otrādi?! Turklāt – visā pasaulē. 

Pēc jūsu aplēsēm, cik diasporas dejotāju vai deju kopu pošas uz mūsu lielajiem svētkiem nākamvasar Rīgā? 

Kopu skaits ir ap 40 –, dejotāju skaitu gan nevaru aplēst. Un vēl varu paziņot – ir paredzēts atsevišķs iznāciens tieši diasporas deju kopām. Līdzīgi kā tas mums izdevās 2018. gadā, kad turklāt šajā iznācienā „Daugavas” stadionā tika iznests Latvijas karogs, kas 1945. gadā tika aizvests līdzi, to sargājot. Tagad šis karogs atrodas Latvijas Nacionālajā Vēstures mūzejā.

Šo svētku iznāciens notiks ar „Līderiešu tūru kadriļu” – deju, kam arī ir sava vēsture. Izvēles pamatā bija doma, ka šai dejai jānāk no diasporas jaundeju krājuma, un Toronto „Daugaviņas” vadītāja Selga Apse palīdzēja sagādāt materiālus. Interesanti, ka šī deja tikusi dejota latviešu saietos kopš aizvadītā gadsimta 30. gadiem, dejotāji paši šuvuši tērpus, dejojuši bez kāda vienota apraksta. Tagad apraksts,  aptaujājot vecos dejotājus un pētot fotografijas, ir restaurēts, un šāda vēsturiska deja ar savu stāstu tiks dejota Rīgā, ”Daugavas” stadionā 2023. gada vasarā...

... kad atkal apbrīnosim neticami skaistos un sarežģītos deju rakstus! Kā tie top? Vai tos „zīmē” dators?

Nē, nē, dators neko – cilvēks ar savu intuīciju, fantāziju, sirdi un prātu! Pats  šai jomā darbojos kopš1998. gada, kad kļuvu par deju svētku virsvadītāju. (Kopš 2003. gada Jānis Purviņš bijis arī visu dju svētku mākslinieciskais vadītājs – L.K. ). Atļaujos uzskatīt, ka šie deju raksti laukumā ir Latvijas fenomens. Turklāt tas ir attīstījies, tas sen vairs nav tikai grafisks – tas arī „kustas”. Katrs raksts ir vismaz pusgada darbs, katrai dejai  jāizrēķina, piemēram, ar cik soļiem var aiziet no viena punkta uz citu, kad vienai diagonālītei pievienot vēl vienu un vēl vienu, līdz izveidojas Māras krusts utt. Vai „apļojot” izveidot Zalkša zīmi, piemēram!

Un vai „Daugavas” stadiona laukumā ir zīmes, pēc kuŗām dejotāji zin kustēties? 

Zīmes nu nav, bet ir  cipari, pēc kuŗiem dejotāji orientējas. Arī to palīdz apgūt vadītāji, kuŗu kvalifikāciju visnotaļ augstu vērtēju. Ar gandarījumu varu teikt, ka mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība.