Diaspora un remigrācija: atziņas, pētījumi, secinājumi

Diaspora un remigrācija: atziņas, pētījumi, secinājumi
Apskatīt komentārus (1)

21.07.2020

Sallija Benfelde

Turpinām stāstu par tautiešiem, kuŗi atgriežas Latvijā pēc dzīves kādā citā valstī, par to, kas nosaka viņu izvēli gan atgriezties Latvijā, gan pilsētu vai novadu, kuŗā dzīvot un strādāt.

Kā zināms, Diasporas likums tika izstrādāts un pieņemts arī tādēļ, lai tautiešiem atvieglotu atgriešanos un vairākus jautājumus padarītu skaidrākus un saprotamākus. Visciešāk ar tautiešiem, kuŗi vēlas atgriezties un atgriežas, saskaras remigrācijas koordinatori, tāpēc arī viņi tika lūgti atbildēt uz vairākiem ar remigrāciju saistītiem jautājumiem.

Kā oficiāli deklarēt dzīvesvietu Latvijā?

Viens no tādiem jautājumiem ir saistīts ar dzīvesvietas deklarēšanu – Diasporas likums paredz, ka diasporas locekļiem tiek nodrošināta iespēja papildus dzīvesvietas adresei ārvalstī norādīt arī vienu adresi Latvijā. Līdz šim tas tomēr nebija izdarīts, lai gan ar deklarēto adresi saistītas gan iespējas strādāt, gan saņemt veselības aprūpes, izglītības un sociālos pakalpojumus. Varētu pat sacīt, ka ministrijas savā starpā nekādi nevarēja vienoties, kāds ir pirmais atļautais solis atgriežoties, lai varētu notikt arī viss pārējais – piemēram, bērnu reģistrēšana bērnudārzā vai skolā. Šogad 17. jūnijā galīgajā lasījumā beidzot tika pieņemti grozījumi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, kas stāsies spēkā nākamā gada 1. jūlijā. Acīmredzot, tik ilgs laiks līdz grozījumi sāks reāli darboties, ir vajadzīgs, lai ministrijas beidzot visus jautājumus savā starpā sakārtotu.

Remigrācijas koordinatori šos grozījumus vērtē ļoti pozitīvi. Daina Šulca no Rīgas reģiona norāda, ka remigrantam iespēja deklarēt dzīvesvietu Latvijā līdzās deklarētajai dzīvesvietai mītnes zemē ļoti atvieglos savlaicīgu iestāšanos, piemēram, bērnudārzu rindās un skolās, izvēlēties ģimenes ārstu u.c. Šiem likuma grozījumiem ir arī emocionāls spēks – deklarēta dzīvesvieta Latvijā apliecina piederību šai valstij, un saite ar Latviju kļūst tikai stiprāka. Arī Anete Spalviņa (Zemgale), Agnese Berģe (Kurzeme) apliecina, ka tas atvieglos un paātrinās remigrantu iekļaušanos Latvijas darba tirgū, sabiedrībā un piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, tai skaitā savlaicīgi bērnus reģistrēt bērnudārzā vai skolā jau pirms remigrācijas. Savukārt Astrīda Leščinska (Latgale) teic, ka Diasporas likumā paredzētās aktīvitātes nevarēja ieviest uzreiz līdz ar tā stāšanos spēkā, jo daudzām ministrijām bija jāveic vesela virkne izmaiņu, kas prasa ilgāku laiku. “Domāju, jau pavisam drīz redzēsim būtiskas izmaiņas, kas atvieglos Latvijas iedzīvotāju atgriešanos dzimtenē,” viņa saka. Arī Vidzemes remigrācijas koordinatore Ija Groza teic, ka ļoti cer – ministrijas beidzot spēs atrast kopīgu izpratni un spēs vienoties. Līdz šim dzīvesvietas deklarēšana bijis viens no tiem jautājumiem, kas brīžam atgriešanos Latvijā padarījis ļoti sarežģītu, pat neiespējamu, ja vien nav vecāku vai radinieku mājas vai dzīvokļa vai sava īpašuma, kuŗā var reģistrēt savu dzīvesvietu.

Par ko remigranti interesējas visvairāk?

Kā vienu no galvenajiem jautājumiem remigrācijas koordinatori min bērnu iekārtošanu bērnudārzā un skolā, darba atrašanu un – latviešu valodu. Ģimenēm nereti ir ļoti būtiski saprast, kāda ir izglītības sistēma Latvijā, kā bērnu tai pieteikt, kā bērna izglītība tiks pielīdzināta, salīdzinot ar iepriekšējo mītnes zemē iegūto, latviešu valodas apguves apmācības, vai bērns integrēsies savu vienaudžu vidū, psicholoģiskais atbalsts bērnam. Tātad kā visbūtiskākais izaicinājums jāmin remigrantu bērnu un jauniešu integrēšanās Latvijas skolu izglītības sistēmā. Šie bērni nereti ir dzimuši un lielāko savas dzīves daļu pavadījuši savā mītnes zemē un iekļāvušies tās vides apstākļos. Nereti šie bērni nerunā latviski vai runā ļoti slikti. Arī cita mācību viela un kultūra ir liels izaicinājums adaptācijā. Tad skola kopā ar remigrantu ģimeni mēģina meklēt risinājumus, kā palīdzēt.

“Katru gadu Latvijas skolās mācības uzsāk aptuveni 800 skolēnu, kuŗi atgriezušies uz dzīvi Latvijā. Bērni ļoti bieži sastopas ar grūtībām, iekļaujoties skolas vidē un mācību procesā, kā arī saziņā ar citiem skolēniem, skolotājiem, jo izglītības sistēma atšķiras no tās, kas bija mītnes zemē. Remigrantu atvasēm ir jāpārvar ne tikai latviešu valodas “izaicinājumi”, bet arī iekļaušanās jaunā vidē un kultūrā. Kā risinājumu skolās varētu ieviest jaunu interešu izglītības pulciņu, vasaras nometnes remigrantu atvasēm ar mērķi veicināt latviešu valodas apguvi, Latvijas kultūras, tradiciju iepazīšanu, integrēt remigrantu bērnus Latvijas vidē, stiprināt nacionālo identitāti un piederības apziņu latviskajai kultūrtelpai,” uzsver Astrīda Leščinska.

Tikpat svarīgi ir jautājumi, kas saistīti ar sociālām problēmām – dzīvesvietas nodrošinājums, jo bieži vien tie, kas atgriežas, vēlas iekārtoties uz pagaidu dzīvi pašvaldību dzīvokļos, taču pārsvarā pašvaldībām dzīvokļu trūkst. Turklāt bieži vien personas, kuŗas vēlas atgriezties, nespēj ar Latvijā piedāvāto atalgojumu nodrošināt savu ģimeni.

Daina Šulca skaidro, ka, atgriežoties Latvijā, remigranti saskaras ar vairākiem izaicināju-miem. “Domāju, jebkuŗš remigrants sastopas ar izaicinājumiem, un viens no raksturīgākajiem – Latvijas sabiedrību īpaši neinteresē, ka kāds ir bijis remigrants: viena taisnība, viens likums visiem! Remigranti, atgriežoties Latvijā, ne vienmēr psicholoģiski ir tam gatavi. Liels izaicinājums ir arī Latvijas sabiedrības domāšanas veids, kas atšķiras no tā, kāds tas ir mītnes valstu (Lielbritanijas, Skandināvijas, Vācijas, ASV, Austrālijas) sabiedrībā. Remigranti gaida tādas sabiedrības kopīpašības kā, piemēram, lielāku savstarpējo izpalīdzību, smaidošākas sejas, pieklājību publiskās vietās un sabiedriskajā transportā, sava vārda turēšanu u.c. – kā savās bijušajās mītnes zemēs. Arī šis jautājums ir saistīts ar vispārējo Latvijas attīstību, ne tikai remigrāciju,” viņa saka.

Anete Spalviņa atgādina, ka tiem, kuŗi vēlas atgriezties, noteikti, jāsaprot, ka pirms atgriešanās jāsakārto dokumenti attiecīgajā mītnes zemē (U1, U2, S1, EVAK karte, bērnu pabalsts, bērna iegūtā izglītība, IIN pārmaksa utt.). Jāsazinās ar attiecīgo pašvaldību, draugiem, radiem, jālūdz palīdzība remigrācijas koordinatoram neskaidru jautājumu risināšanā. Atgriešanās noteikti nav vieglprātīgi pieņemts lēmums, daudzi savu atgriešanos veic pārdomāti un plānveidīgi. Parasti ģimenes ar bērniem savā dzimtajā pusē atgriežas, jo vēlas, lai viņu bērns mācās latviešu skolā un iemācās latviešu valodu. Viņa arī ir pārliecināta, ka jārīko integrējošie un tīklošanās pasākumi remigrantu ģimenēm. Ir nepieciešami atbalsta pasākumi, tikšanās ar domubiedriem, aktīvitātes kopā ar līdzīgi domājošajiem. Šādu pasākumu ietvaros remigrantu ģimenes izveidos savstarpējus kontaktus, jutīsies vienotas, varēs dalīties savā pieredzē un apmainīties ar noderīgu informāciju. Pasākumā varētu piedalīties arī vietējās ģimenes.

Vietas, kuŗās tautieši atgriežas visbiežāk

Aptaujājot remigrācijas koordinatorus, viens no jautājumiem bija, kurās pilsētās vai apdzīvotās vietās remigranti atgriežas visbiežāk un kāpēc tā notiek.

Rīgas reģiona remigrācijas koordinatore Daina Šulca atbild, ka vispopulārākās vietas ir Rīga, Jūrmala un Tukums. “Interesi nosaka vispārējā pilsētas un novada attīstība, vietas īpašais gars un noskaņojums,” viņa skaidro.

Zemgalē vispopulārākās vietas ir Jelgava, Jēkabpils un Dobele, saka Anete Spalviņa un papildina: “Noteikti izvēli nosaka, tas, kur dzīvo draugi, radi un arī pieejamo pakalpojumu daudzums. Izglītības iestāžu pieejamība pirmsskolas un skolas vecuma bērniem, izglītības iespēju un interešu izglītības nodrošināšanu. Veselības pakalpojumu nodrošināšana, sabiedriskā transporta pieejamība, kā arī kultūras un brīvā laika pavadīšanas iespējas.”

Savukārt Kurzemes remigrācijas koordinatore Agnese Berģe stāsta, ka visvairāk Kurzemes reģionā cilvēki atgriežas Liepājā, Ventspilī un Kuldīgā. “Cilvēku stāsti un likteņi ir ļoti dažādi, tāpēc nav viennozīmīgas atbildes, kas un kā tieši ietekmē šo cilvēku vēlmi atgriezties dzimtenē. Darbā ar remigrantiem esmu secinājusi, ka visbiežāk cilvēki atgriežas, patriotisma vadīti, – mīlestībā pret savu zemi, novadu. Citiem svešumā neveidojas piederības izjūta mītnes zemei, un viņi joprojām Latviju redz kā savas mājas, kur latviskā vidē audzināt savus bērnus. Dažkārt nozīmīga loma ir sadzīviskiem jautājumiem – skolu un pirmsskolas izglītības pieejamībai, latviešu valodas apguves iespējām, dažādiem ar dzīvesvietu saistītiem jautājumiem, darba iespējām un uzņēmējdarbībai u.c.

Latgalē vislielākais remigrācijas process notiek Daugavpils un Rēzeknes pilsētās, kas cilvēkus un ģimenes piesaista ar savām iespējām, sakārtoto infrastruktūru, mobilitāti un nodarbinātības iespējām, saka Astrīda Leščinska. “Ģimenēm draudzī-ga vide ir arī Balvu novadā, uz kuŗu ir liela tendence atgriezties. Darba praksē bija gadījums, kad tieši Balvu iedzīvotājas vīrs, Lielbritanijas pilsonis, bija tas, kuŗš ierosināja ģimenei ar trīs bērniem pārcelties uz Balvu novadu, lai dzīvotu tīrā un zaļā vidē. Balvu novads atbalsta remigrantus, rīko pasākumus un godina šīs ģimenes. Remigran-tus interesē arī Krāslava, Preiļi, Līvāni, Kārsava, Daugavpils un Ludzas novads, Aglonas, Dagdas, Riebiņu, Vārkavas, Viļakas, Viļānu un Zilupes novads. Pirms atgriešanās bieži vien remigranti salīdzina pašvaldību sniegtos pakalpojumus interneta vietnē www.vietagimenei.lv vai arī izvēlas pēc iepriekšējās dzīvesvietas pieraksta iedzīvotāju reģistrā,” pastāsta Leščinska.

Vidzemes remigrācijas koordinatore Ija Groza teic, ka Latvijā kopumā Latvijas lielās pilsētas ir kā magnēts. Vidzemē tā ir vienīgi Valmiera, tāpēc arī likumskarīgi, ka tā ir vieta nr. 1 Vidzemē, uz kuŗu atgriežas cilvēki, un ne tikai valmierieši. Nākamās vietas šai “topā” ir Vidzemē – Valkas novads, Gulbenes, Alūksnes, Madonas novadi. Par Vidzemes pērli dēvētajās Cēsīs salīdzinoši atgriežas mazāk. “Cilvēki atzīst, ka Cēsis ir skaista un lieliska vieta atpūtai, dzīvei vasarā, bet darba iespēju nav daudz,” viņa skaidro. Ija Groza arī piebilst, ka pēdējā laikā jaunās ģimenes sāk izvēlēties novadus, kur iegādājas kādu vecu lauku īpašumu, sāk to sakopt un atrod sev kādu interesantu, nelielu biznesa veidu, jo grib dzīvot zaļā vidē.

Apkopojot atbildes par vietu, kuŗā remigranti vēlas dzīvot, redzams arī, ka Latvijas iedzīvotājus piesaista dabas pieejamība un interesanti vides objekti. Atgriešanos sekmē arī daudzveidīga interešu pulciņu izvēle bērniem.

Kā aicinājums un atgādinājums skan Dainas Šulcas teiktais: “Latvijā remigranti vairs nav emigranti ar ierobežotām tiesībām, te viņi ir pilntiesīgi pilsoņi. Brīvu darba vietu Latvijā ir tūkstošiem, dzīves vietas īre ārpus Rīgas, tuvu Rīgai – reāli samaksājama ar Latvijas algām. Tiem kas atgriežas Latvijā, es novēlu būt reāliem un saredzēt tās iespējas savai un savas ģimenes individuālajai un emocionālajai dzīvei un attīstībai, ko var iegūt tikai un vienīgi savā zemē. Sāc ar sevi!”

Atpakaļ