Lai pasaule saredz un uzklausa
Apskatīt komentārus (0)
15.05.2012
Lai
pasaule saredz un uzklausa
Fonds
Sibirijas bērni (dibināts 2000. gadā), kas apvieno vairāk nekā septiņsimt
1941. gada represijās izsūtītos cilvēkus un viņu pēctečus, un režisore Dzintra
Geka ir radījuši 10 filmas, ir izdotas grāmatas ar izsūtīto likteņstāstiem, ir
rīkotas konferences, piemiņas koncerti 14. jūnijā, organizēti braucieni pa
Sibiriju, atzīmējot izsūtījuma vietas ar piemiņas plāksnēm, intervēti tālumā
vēl dzīvi palikušie latvieši, neļaujot atmiņai aizaugt ar zāli.
Pirmizrādi
nesen piedzīvoja jaunākā filma Maršruts
Ķekava Omskas apgabals 1949. Tas ir turpinājums 1941. gadā izsūtīto
stāstiem. Iecerētas vēl vairākas filmas.
Izdota arī apjomīga grāmata divos sējumos Sibirijas
bērni. Tajā ietvertas 740 intervijas ar 1941. gadā uz Sibiriju aizvestajiem
bērniem. Angļu valodā pirmo sējumu tulkojuši Margita Gailītis, Amanda Jātniece
un Kārlis Streips. Šobrīd tiek tulkots grāmatas otrais sējums. Stāsti ir
emocionāli sāpīgi. Salauzti bērnu likteņi. Traģēdijas. Un fotografijas, kas
uzrunā lasītāju un neatstāj to
vienaldzīgu.
Gan Latvijā, gan citviet pasaulē dzīvojošie latvieši
ar Dzintras Gekas veidoto filmu starpniecību ir uzzinājuši šos skaudros
likteņstāstus. Taču tie jāzina ne tikai latviešu sabiedrībā. Kā stāsta ELJA 50
(Eiropas Latviešu jauniešu apvienība) valdes locekle, tulkotāja Margita Gailītis, gandrīz katrs
latvietis, lai kur viņš dzīvo, ir
saticis cilvēkus, kas par Sibirijas bērnu likteņiem neko nezina. Un viņiem ir
jāstāsta, jāskaidro. Margita atceras: Ar
Zviedrijas stipendiju strādāju Rakstnieku namā Visbijā. Kādu vakaru, kad mēs,
rakstnieki un tulkotāji, sarunājāmies, kāds sāka stāstīt nepatiesību par
latviešiem. Bijām tur divi latvieši un, protams, metāmies aizstāvēt savējos,
centāmies izstāstīt mūsu stāstu. Tas bija Zviedrijā. Bet kā tad ir citur
Kanadā, Amerikā?!.. Kad mēs, latvieši, pirms gadiem stāvējām roku rokā Baltijas ceļā, daudzi cittautieši pat nezināja, kas tā
Latvija ir, kur tā atrodas.
Pasaulei par mums ir jāzina. Un tādēļ iecerēts kāds
ļoti nozīmīgs un gluži nepieciešams projekts ceļojoša izstāde par Sibirijas
bērniem.
ELJA 50 priekšsēde Ilze Tērmane stāsta, ka šī ideja izveidot izstādi par Sibirijas
bērnu likteņiem radusies Margitai Gailītis. Un izstādei noteikti jābūt
ceļojošai, Ilze saka. Mums pasaulei
jāstāsta par sevi. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Gluži pretēji - tie, kas
ir nelabvēlīgi Latvijai, aktīvi darbosies, jūtot, ka mēs neko nedarām. Viņi joprojām
stāstīs par mums nepatiesību.
Margita: Jau tulkojot grāmatu par Sibirijas
bērniem, ievēroju, cik ļoti bērnu fotografijas uzrunā to skatītāju. Vai tad šie bērni varēja būt noziedznieki un tāpēc
izsūtīti uz Sibiriju?! Mazs bērniņš
noziedznieks, tautas ienaidnieks?!.. Bet tāds zīmogs viņam bija uzlikts.
Izstādei katrā ziņā jānonāk ārzemju
auditorijās, ne tikai pie latviešiem. Sibirijas bērnu liktenis jāzina pēc iespējas
vairāk cilvēkiem pasaulē.
Iecerei atbalstu izteikusi Latvijas institūta
direktore Kārina Pētersone, arī Ārlietu ministrijā piedāvāts izstādi reklāmēt
visām vēstniecībām, kā arī palīdzēt organizātoriskos darbos. Ar savām idejām un
budžeta sastādīšanu aktīvi palīdz Pēteris Tērmanis. Pirmo izstādi iecerēts
sarīkot Briselē Eiropas sirdī. Lai šī iecere aizdegtos, apgalvo ceļojošās
izstādes iniciātori.
Iecerēts
sagatavot arī izstādes katalogu vairākās valodās. Arī krievu valodā, piebilst
Ilze. Pēteris Tērmanis atgādina, kā jāveic daudz it kā nemanāmu darbu, kam arī
nepieciešams financējums, piemēram, jāpalielina fotografijas, un tām jābūt
kvalitātīvām, nepieciešams statīvs.
Turklāt visam jābūt izturīgam, lai ceļojums pa pasauli izstādei nekaitētu.
Derētu arī izveidot karti, lai cilvēki pasaulē varētu izsekot ceļam, ko nācies
mērot Sibirijas bērniem. Lai izstāde taptu un būtu spējīga bez problēmām ceļot,
ir jāiegulda liels darbs, arī tulkošanā.
Un, protams, jāgādā nauda transporta izdevumiem.
Dzintra
Geka:
Gada sākumā Rīgā, Kino mūzejā, demonstrēju fragmentus no filmām par Sibiriju
un stāstīju par 11 gados piedzīvoto un pārdzīvoto, par braucieniem uz mūžīgā
sasaluma zemi, uz Tālajiem ziemeļiem, par Sibirijā palikušajiem. Tikšanās
dalībniekiem acīs bija asaras, arī mūsu grāmatas tulkotājai Margitai Gailītis.
Vakara turpinājumā pārrunājām, ka unikālās fotografijas, ko ievietojām grāmatā
Sibirijas bērni, varētu palielināt, pievienot izvilkumus no grāmatas un
mēģināt par to stāstīt pasaulei.
Esmu ilgus gadus sadarbojusies ar mākslinieci Lindu
Lūsi, kas veidojusi grāmatu vizuālo ietērpu, DVD filmu vāciņu dizainu, viņa
strādā ar izstādes koncepciju. Linda arī
mēģinājusi fotografijas atjaunot un retušēt, lai varētu skaidri redzēt, kā
jaukie, rūpīgi sapostie bērni Sibirijā izvārguši, kā skaistās latviešu ģimenes
izpostītas... Fotografijas un fragmenti no intervijām runā un apsūdz.
Esmu pateicīga ELJA 50 biedriem, kuŗi ar lielu
dedzību ķērušies pie ceļojošās izstādes projekta īstenošanas. Mana darba mērķis būs
sasniegts, ja par Sibirijas bērnu likteņiem uzzinās Eiropā un pasaulē.
Izstādes autori aicina projekta tapšanā iesaistīties
ārzemēs mītošiem tautiešiem. Piemēram, viņi varētu sarunāt telpas izstādei
savās mītnes zemēs. Varbūt arī sniegt palīdzīgu roku izstādes iekārtošanā un
financēšanā.
Izstādi iecerēts atklāt šogad Rīgā 18. novembrī.
Lai izdodas!
Armīda
Priedīte
Ja
nolemjat ziedot
Nodibinājums
Fonds
Sibirijas bērni
Rīgā,
Graudu ielā 41a, LV 1058
Reģ.
Nr. 40008057169
SEB
banka, kods: UNLALV2X
Konta
Nr.
LV47UNLA0002058469357
Ziedojumu čekus ASV var sūtīt Aivaram Jerumanim
1600 EL.Rito Ave, Glendale, CA 91208, USA. Koordinācijas tālrunis Dzintra
Geka -+371 29273016