Pa grumbuļainu ceļu līdz gludai dejas grīdai
01.08.2024

“Rotaļa” pēc Lieluzveduma // Foto: Artūrs Skuja 

Aija Auziņa

Otavas “Rotaļas” ceļš uz Toronto Dziesmu un deju svētkiem 2024

Liels bija to dejotāju prieks un gandarījums, kas mēroja ceļu no mazās Otavas sabiedrības līdz lielajam svētku tautasdeju lieluzveduma laukumam Toronto. Nodejojām godam, kā bijām solījuši svētku rīkotājiem, lai arī ar citu deju grupu palīdzību. Kāpēc tad ceļš grumbuļains?

Pēc “Rotaļas” uzstāšanās 2023. gadā Jāņos Tērvetē, Kvebekas provincē, pienāca klāt pieredzējuši dejotāji un pieteicās ar mums dejot nākamās vasaras svētkos Toronto. Saskaitījām, ka sanāks astoņi pāri, un līdz ar to iespēja nodejot ļoti interesantas dejas.  Parastais sastāvs ir četri vai pieci pāri. Pēdējos svētkos bija līdzīgi un veiksmīgi, tāpēc jau ziemā pieteicāmies svētkos nodejot vairākas astoņu pāru dejas, kā arī sešu un četru pāru dejas.

Bet gluži kā ar mīļoto cimdu pāri, kam raksti tik skaisti, ka to diendienā gribas nēsāt, un ir reizēm jāmeklē skapī dzīpari ar ko izdilušo adījumu aizlāpīt, tā arī “Rotaļai” pavasaŗa pusē sāka parādīties lieli robi dejotāju aprindās.

“Lāpījāmies” kopā ar palīgvadītāju Sarmu Merdian, pēdējā mirklī sameklējām dejotājus – vienam tikai maijā mācīju polkas soli, jo, lai arī liela vēlēšanās bija Paulam mums izpalīdzēt, dejošanas  pieredzes nebija. Vēl pēdējā brīdī palīdzēja viens puisis no Montreālas un arī vienas dejotājas brālis, kas dzīvo Toronto. “Aizņēmāmies” divas meitenes no Toronto “Diždanča”, aizdevām viņiem divus ziemā solītos puišus uz divām dejām, lai |”Diždancim” sanāktu četru pāru dejas un vietā “Rotaļai” no Losandželosas pievienojās divi lieliski dejotāji.

Sanāca mums kopā ar Rietumeiropas JTK “Ausmu“ “Sudmaliņas” dejot, un man personīgi vislielāko prieku darīja “Svētku sētas” nodejošana ar Losandželosas “Pērkonīti”. Viņiem trūka divu pāŗu, un mēs četri no “Rotaļas” tik ļoti to vēlējāmies dejot, ka Otavā iemācījāmies četru pāru variantu, bet tikai svētku piektdienas rītā, viesnīcas tālākā nostūrī, to kopā iestudējām kā  astoņu pāru deju ar tautiešiem no Kalifornijas. Milzīgs paldies Ilzei Mattson, Oskaram Pouken un Viktorijai Raževskai  Hill, kas vada Losandželosas “Pērkonīti”!

Izsaku lielu paldies svētku rīkotājiem, vadītājiem, dejotājiem! Lieluzvedums izdevās lieliski, tas arī noritēja visumā labi no dejotāju viedokļa. Jaundeju skatē, manuprāt, komiteja kļūdaini pieņēma dejas, kuŗas nekādi nevar skaitīt pie tautasdejām, drīzāk pie raksturdejām. Tā arī skatītāju balvu saņēma A. Daņiļeviča “Meitas mani melli sauca” , ko izpildīja izcili sagatavoti dejotāji no “Dzirnām”. Tas mums, citiem tautas deju choreografiem apliecina, ka publika mīl izklaidi un šovu, bet ne latvisku tautasdeju. Te nu ir plaisa, kas skaidri parāda, ka nav tautasdejas būtība domāta skatītājiem, bet gan pašiem dejotājiem. Diemžēl.

Dejošana latviešiem Otavā, kā arī citās pilsētās, ir ne tikai kultūras mantojuma kopšana un prieks, bet arī saite, kas pietur pie latviešu sabiedrības, valodas un vērtībām. Tāpēc nenoraidām nevienu, kam ir vēlme dejot. Savā pulkā pieņēmām dejotāju, kas tautasdejas dejo pirmo reizi; Aija Plūme, piemēram, mēroja 300 km uz mēģinājumiem. 

Ne visi, kas nāk dejot, prot runāt  latviski, tādēļ reizēm mēģinājumos. skan angļu valoda. Lai arī tiem, kas latviski nesaprot, ir grūtāk izsekot, atteikties no latviešu valodas vides, kas šeit tik liels retums, Otavas “Rotaļa” vēl netaisās. Lai gan nebūtu brīnums, ja tas tā ar laiku arī būtu.

Kāda tad perspektīva diasporas tautasdeju dejotājiem? Jo tālāk no Latvijas, gan ģeografiski, gan paaudžu ziņā (tikai divi dejotāji mūsu pulkā ir Latvijā dzimuši), jo grūtāk. Mazos centros vēl jo grūtāk, jo te nav no Latvijas pēdējos laikos izbraukušo tautiešu. Lūdz ar to Dziesmu svētki ir kā latvietības pote, kas uzmudrina, apmīļo un sirdi silda. Man ir liela vēlēšanās, lai ir tomēr vēl vismaz viena latviska četru pāru deja diasporas grupu pūrā. Un lai taču arī Latvijā to dejo, ja patīk!

Tā sanāca, ka šajos svētkos neparastā kārtā, piedalījāmies arī Jaundeju skatē ar manis choreogrāfēto deju “Nāc nākdamis, Metenīti”. Tā radās, kad meita iedrošināja mani vasaras brīvdienās, ko pavadīju ģimenes ezera mājā, uzrakstīt jaundeju. Bija līdzi paņemta Artūra Salaka grāmata "Latviešu dievestīgās dziesmas." Tur arī sameklēju tautasdziesmu virknējumu, un ausīs skanēja kokles pavadījums. Dienas laikā dejas uzmetums bija gatavs, ziemā mēģinājumos līdz sīkumam ar dejotājiem noslīpējām, un pavasarī ar Ritas Strautiņas aranžējumu un kokļu spēli mūzikas ierakstu studijā dejas mūziku dabūjām gatavu.

Vēl tikai bija jāpalūdz Jaundeju skates komitejai pagarinājumu, lai varētu paspēt ierakstīt un iesūtīt video, kas nepieciešams, lai piedalītos. Ar dejas apraksta laukuma zīmējumiem palīdzēja “Rotaļas” dejotājs Jānis Lielāmers. Lai arī pēdējā mirklī, tomēr kopīgiem spēkiem panācām nepieciešamo.

Deja domāta četriem  pāriem, bet var būt sešas meitas un divi puiši, īstenībā – jebkāds sastāvs. Deja  nav sarežģīta, ne arī grūta, bet cēla un meditātīva. Jo mērķis ir to dejot latviski – lai mēs katrs un visi kopā audzinām sevī latvieti. Man tā ir svēta lieta.

Gandarījums bija liels, kad piektdien  Jaundeju skatē to nodejojām, sestdien Lieluzveduma mēģinājumā, kad savs Otavas “Rotaļas” krekls mugurā, vairāki izteicās, ka deja ļoti patikusi, un ka vēlas to paši dejot.

“Rotaļa” turpinās gan dejot savam priekam, gan latviešu sabiedrības uzturēšanai. Turklāt Otavā atrodas Latvijas vēstniecība, kas katru gadu aicina mūs dejotājus pārstāvēt Latviju ES valstu vēstniecību festivālā. Šogad 13. jūlijā kopā ar ukraiņu dejotājiem uzstājāmies Solidaritātes deju grupā. Ar lielu lepnumu katrs savos tautastērpos nodejojām divas latviešu dejas un ukraiņi, kā mūsu viesi, parādīja arī savu dejas soli. Sadarbību un iestāšanos par ukraiņiem turpināsim. 

Lai arī Latvijas Dziesmu un deju svētkos Otavas “Rotaļa” nepiedalās, jo nevaram un varbūt arī nemaz netiecamies sasniegt tādu skatuves dejošanas līmeni, taču, iespējams, pēc diviem gadiem uz Grandrapidu svētkiem aizdejosim. Bet tik mazā sabiedrībā ir kā ar bitēm – nekad nevar zināt.