Par maz ir noņemt cepuri Lielbritanijas latviešu priekšā!
Apskatīt komentārus (3)
07.02.2012
Par maz ir noņemt cepuri
Lielbritanijas latviešu priekšā!
Janīna
Kursīte stāsta Gundegai Saulītei
Pēc atgriešanās
no Lielbritanijas, kur Saeimas deputāte, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte piedalījās vairākos Draudzīgā
aicinājuma sarīkojumos, viņa atzīstas: Šī pirmā reize pagāja tādā kā reibonī,
ar iemīlēšanās sajūtu. Katrā vietā bija kaut kas savs, bet cilvēki, ko satiku,
visur gaiši un darbīgi. Jautāta par spilgtākajiem iespaidiem, viņa aizgūtnēm
stāstīja piedzīvoto.
Biju
pie latviešiem Bradfordā, Notighamā, Straumēnos un Londonā, pirmo reizi pie
Lielbritanijas latviešiem. Tagad man ir drusciņ kauns par savu līdzšinējo
tuvredzību, jo esmu bijusi ASV, Kanadā, Vācijā, kur sastapu latviešu
aktīvitātes, un man bija priekšstats, ka viss notiek tikai tur. Redzot, ko dara
Anglijas tautieši, kā viņi samērā veiksmīgi mēģina latviskā sabiedrībā integrēt
latviešu jauniebraucējus, par maz ir noņemt cepuri viņu priekšā, drīzāk šī
darbošanās jāapsveic ar skaļiem aplausiem.
Šie aplausi ir veltīti latviešu
kultūras centieniem?
Nu
kaut vai manā pēdējā pieturas punktā Londonā. Latviešu koris Lilijas Zobenas
vadībā dziedāja ekselenti! Tādu kori izveidot, sagatavot programmu ir patiesa
meistarība, to klausoties, man acīs sariesās aizkustinājuma asaras. Londonā ir
lieliska latviešu deju kopa, ko vada Viktors Grigulis. Daļa dalībnieku ir
nesenie atbraucēji no Latvijas, tad vēl Austrālijas latvieši un pat vairāki
angļi. Tik aizrautīgi dejoja, skatoties mana sirds līksmoja. Pavisam nesen
nodibināta folkloras kopa Austrumkalns, tās iniciātores ir Lilijas Zobenas
meitas Andra un Karlīne. Pēc manas uzstāšanās bija neliels kopas koncertiņš. Ja
vien es nebūtu tik pārgurusi, visu nakti varētu palikt kopā ar šiem jauniešiem.
Grupiņā bija arī viena angliete, kas arī dūšīgi ņēmās latviešu ritmos un
apliecināja, ka latvieši nav nekādi gaudulīgie, bet ir dzīvi un sparīgi.
Dziedāja visu novadu dziesmas, bet man, latgalietei, bija patīkami, ka skanēja
arī Latgales dziesmas. Man blakus cienījamā dzejniece Velta Sniķere aplaudēja
no sirds. Zālē bija vecākās paaudzes pārstāvji, vidējās paaudzes un pavisam
jauni latvieši, es pat krievu valodu tur dzirdēju, tātad bija atnākuši arī
Latvijas krievi. Vai nav lieliski, ka, Daugavas Vanagu organizētas, pulcējas
visas paaudzes unn tieksme pēc latvietības ir dzīva.
Cits
piedīvojums Bradfordā. Tur luterāņu mācītāja Gita Putce nodarbojas ne tikai ar
latviešu garīgo skološanu, bet izvērš savu darbību plašāk. Kopā ar palīgiem
organizē dziedāšanu, folkloru, runāšanu. Es biju aizvedusi pagājušās vasaras
ekspedīcijā uzņemtu filmu par rucavniecēm. Kurzemes sievas filmā dzied. Tiklīdz
filma bija beigusies, Bradfordā publika pēkšņi, bez rosinājuma sāka dziedāt, es
arī sen nebiju tik sirsnīgi dziedājusi līdzi. Bija tāda sajūta Latvijas
dziesma saplūst ar turienes latviešu dziesmu un dod spēku.
Notinghamā
savukārt ļoti daudz deva sarunas ar Krišu un Astrīdu Ligeriem, ar Reini Vītolu.
Gan pašā sarīkojumā, gan pēc tā daudz runājām, ko darīt ar latviešu valodu. No
viņu puses bija jautājumi, piemēram, vai latviešu valodā Lielbritanijas vietu
nosaukumus nevajadzētu pietuvināt angļu rakstībai. Es atbildēju, ka tā varam
aiziet līdz zināmam absurdam, jo gandrīz nekad nevar citā valodā atdarināt
oriģinālās valodas skaņas. Tad, kad Londonas lidostā būs rakstīts nevis Riga, bet Rīga, tad mēs arī tuvināsimies angļu vietvārdu rakstībai. Pagaidām
ievērojam tradiciju. Bet, kad es izstāstīju savu valodniecisko interesi par
latviešu virtuvi (esmu sagatavojusi izdošanai grāmatu Virtuves vārdene),
Krišs Ligers mani aizveda ciemos, un es varēju intervēt gados cienījamu, bet
prātā izcilu kaucmindieti Līviju Krievs.
Mūsu
sadzīves un galda kultūra vēl arvien smeļ ierosmi tajādevumā, ko tautā radīja
un populārizēja kaucmindietes.
Es
apbrīnoju, kā šī rokdarbniece darina apsveikumus. Mēs daudzi, arī es, ļoti reti
ar roku rakstām apsveikumus, iztiekam ar datoru. Bet Līvijas kundze apsveikumus
izšuj ar skaistiem ornamentiem. Tā tik ir skola, kā darbiņā var ielikt sirdi! Man
tagad mājās uz rakstāmgalda stāv viņas izšūtais rakstītais apsveikums - kartīte.
Es esmu gribējusi nokļūt Anglijā
galvenokārt Straumēnu dēļ. Šī vieta par latviešiem liecina tikai visu to
labāko. Tautieši savulaik saņēmās, izveidoja vecu ļaužu mītni tiem, kas godam
kalpojuši latvietībai un vecumdienās grib būt kopā latviskā vidē un sabiedrībā.
Straumēni stāv, viņi ir atraduši veidu, kā arī krizes apstākļos saglabāt savu
mītni. Izdod telpas angļu kāzām un citādiem sarīkojumiem, un tas palīdz
saimniecību stabilizēt. Straumēnos bija interesantas sarunas par nu jau
bijušās trimdas latviešu garīgo mantojumu, kas savākts, - par grāmatām,
archīviem. Tur iepazinos ar Inesi Auziņu-Smith.
Viņa ir tik daudz svētīga darījusi, lai nosūtītu unikālus archīvus uz
Latviju. Un dara to vēl joprojām.
Gan
tagad Lielbritanijā, gan senāk, viesojoties Amerikā, Kanadā un citur, mani
iepriecina, ka latviešu sabiedriskajās un arī privātajās mītnēs ir domāts par
Latvijas vizuālo tēlu. Bradfordā ievēroju ļoti skaistu sienas paklāju ar
auseklīšiem, vismaz 4x5
metri, ko izšuvušas Līdsas latvietes. Otrā pusē visu
darinātāju vārdi. Tas, ka šajās vietās var redzēt Latvijas zīmes gleznas,
grafikas, izšuvumus, - dod garīgā komforta izjūtu. Un par to gādā arī latviešu
jaunākā paaudze.
Ar
sastaptajiem tautiešiem runājām arī par latviskiem ēdieniem, ko es uztveŗu par
kultūras sastāvdaļu. Ir labi ja Londonā ir iespēja ieiet ķīniešu, indiešu,
meksikāņu restorānos. Bet ir labi, ka anglim, atbraucot uz Latviju, ir iespēja
nobaudīt ne tikai sklandu raušus, bet arī kaņepju maizītes, spirgučus un daudz
ko citu. Savukārt Anglijā es bez meksikāņu ēdieniem kaut kā iztikšu, gribas
nobaudīt kārtīgu angļu virtuvi. Ēšanas paradumi nav tikai sekošana tradicijai,
tas ir arī tautas domāšanas paraugs.
Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 7)