Tas brīdis ir klāt
Apskatīt komentārus (0)


02.10.2018

13. Saeimas vēlēšanu diena klāt.. Kā zināms, šogad sevi apskatīšanai izlikušas 16 partijas un partiju apvienības, par trim vairāk nekā pirms četriem gadiem 12. Saeimas vēlēšanās, bet krietni mazāk nekā bija, piemēram, piektajās Saeimas vēlēšanās, kad bija 23 saraksti,  no kuŗiem ar četru procentu barjēru Saeimā mandātus ieguva astoņi, un ļoti daudz mazāk nekā pirmskaŗa Latvijā, kad vēlēšanās rēgulāri piedalījās 30 un vairāk sarakstu, turklāt bez jebkādas barjēras, mandātus arī ieguva liels skaits deputātu, tostarp vairākos gadījumos ar tikai vienu mandātu. Lieki teikt, ka tas parlamentā radīja lielu chaosu, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc toreizējais valsts premjērministrs Kārlis Ulmanis nolēma veikt apvērsumu un parlamentāro iekārtu likvidēt kā šķiru.

Šoreiz rādās, ka cerības uz ievēlēšanu pilnīgi noteikti ir trim partijām, kuŗas Saeimā ir pārstāvētas patlaban, tātad – Saskaņai, Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS) un Nacionālajai apvienībai, sabiedrības aptaujās tās saņem vairāk nekā piecus procentus atbalsta. Jaunākajā aptaujā pāri pieciem procentiem tikusi arī  ekscentriskā kādreizējā aktieŗa Artusa Kaimiņa dibinātā KPV LV (Kam pieder valsts?) partija, Jaunā konservātīvā partija (JKP) un partiju apvienība Attīstībai/Par. Savukārt Jaunā Vienotība, kas patlaban ir pārstāvēta Saeimā kā Vienotība, aptaujā ir ar 3,8 procentu atbalstu. Visai ievērojams skaits vēlētāju joprojām nav izlēmuši, par ko tie domā balsot, ja to balsis tiek proporcionāli pārdalītas visu partiju starpā, tad visas septiņas minētās partijas varētu iegūt mandātus parlamentā, taču tā pagaidām ir tikai prognoze. Aptaujām Latvijā (un ne tikai) ne vienmēr var uzticēties. Pērnajās pašvaldību vēlēšanās minētā JKP aptaujās kotējās ne īpaši augstā vietā, taču vēlēšanu dienā tā Rīgā ieguva 13,42 procentus balsu un deviņus mandātus Rīgas domē. Arī sestdien paredzētajās Saeimas vēlēšanās var sanākt visādi.

Attiecībā uz tiem, kas vēl nav izlēmuši, teikšu tā –, ja man aptaujas ietvaros  jautātu par atbalstu kādai partijai, arī es būtu teicis, ka neesmu vēl īsti izlēmis. Jebšu esmu liberāli noskaņots cilvēks, un ir trīs partijas – Attīstībai/Par, Jaunā vienotība un partija Progresīvie, kuŗas visumā atbilst manai domāšanai, it īpaši sociālās polītikas jomā. Esmu gaužām skumjš, ka tās nav spējušas atrast kopsaucēju un nav  izveidojušas vienu vairāk vai mazāk liberāli noskaņotu polītisko spēku. Visticamāk sestdien es došos uz iecirkni un ilgi un dikti aplūkošu visus trīs biļetenus pirms nonākšu pie secinājuma, un man būs žēl, ka neesmu varējis balsot par atlikušajiem diviem, jo visās trīs partijās un apvienībās ir cilvēki, kuŗus uzskatu par nudien spējīgiem Latvijā veidot pozitīvu polītiku.

Atminos, ka aizvadītajās pašvaldību vēlēšanas brīdī, kad ierados iecirknī, man nebija skaidras izpratnes, par ko balsot. Minstinājos, minstinājos, un tad beidzot izvēlējos sarakstu, kuŗā bija viens man tuvs draugs. Pieliku viņam krustiņu, visus pārējos kandidātus izsvītroju, un biļetenu ieliku kastē. Nākamajā rītā izrādījās, ka partija bija ieguvusi vietas Rīgas domē, bet draugs bija palicis pirmais aiz svītras. Gadās arī tā.

Savukārt attiecībā uz tām partijām, kuŗām ir izredzes iekļūt Saeimā, acīmredzams jautājums ir par to, kuŗas no tām pēcāk veidos valdošo koaliciju. Var gadīties, ka vairākumu saņems Saskaņa, ZZS un KPV LV, un tādā gadījumā ir iespējams, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē Saskaņa tiks uzņemta koalīcijā. KPV LV cilvēki ir teikuši, ka tiem šajā ziņā nekādu „sarkano līniju” neesot. ZZS vadītāji ir teikuši, ka koaliciju ar Saskaņu tie nekādā gadījumā neveidotu, bet, pirmkārt, atsevišķi partijas pārstāvji to ir pieļāvuši un, otrkārt, tā kā tas būtu vienīgais veids, kā ZZS var atgriezties koalicijā, jo matēmatiski citi varianti nesanāk, kārdinājums varētu būt pārāk liels.

Kā zināms, Saskaņa joprojām ir tā partija, kuŗa uztur visciešākās attiecības ar kaimiņvalsti Krieviju vai vismaz tās domāšanu. Jā, no oficiāla līguma ar Krievijas diktātora partiju  Vienotā Krievija Saskaņa pirms kāda laika atteicās, taču tā joprojām atsakās atzīt, ka Latvija pēc Otrā pasaules kaŗa bija okupēta valsts, tā arī uzskata, ka Krimas nelikumīgā  aneksija  bija pamatota, un par visu vairāk tā iebilst pret  jau  apstiprinātajām reformām Latvijas izglītības sistēmā, kuŗas paredz arvien lielāku latviešu valodas lomu mācību procesā. Man gan  nekādi nav saprotams, kāpēc šādas reformas netika veiktas jau tūlīt  pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Saskaņai noteikti nedrīkst uzticēt Izglītības ministrijas vadīšanu, nedz arī Ārlietu ministriju, ņemot vērā tās uzskatus par ārpolītiku (tās kampaņas programmā solīts "veidot labas, savstarpējā cieņā balstītas attiecības ar Krieviju" laikā, kad kaimiņvalsts nekādu cieņu nav pelnījusi). Tiesa, man vienmēr licies, ka nebūtu nekādas vainas Saskaņai uzticēt, piemēram, Veselības ministriju vai Labklājības ministriju, jo par to pārraudzītajiem jautājumiem partija allaž ir sūdzējusies, un tādā gadījumā, lai pamēģina kāds no tās cilvēkiem kaut ko uzlabot. Taču, ņemot vērā minētos partijas principus, labāk tomēr būtu Saskaņu no valdības veidošanas turēt attālāk. Taču, ja ne Saskaņu, tad ko tās vietā? KPV LV ir kliedzoši demagoģiska partija,  Jaunajai konservātīvajai partijai noteikti ir diametrāli pretēji uzskati par dažādiem jautājumiem attiecībā uz Jauno Vienotību un it īpaši Attīstībai/Par. Negribas ticēt, ka situācija nonāks tik tālu, ka sestdien ievēlētās partijas vispār nespēs sastādīt koaliciju un tāpēc būs vajadzīgas ārkārtas vēlēšanas, jo kas gan liktu ticēt, ka pēc pāris mēnešiem balsu sadalījums varētu būt krietni citādāks, taču jautājums  man tomēr liek drusku nervozēt. Dzīvosim, redzēsim.

Attiecībā uz ārzemēs dzīvojošiem Latvijas pavalstniekiem Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) šonedēļ paziņoja, ka vēlētāju skaits šogad varētu būt rekordliels kaut vai tāpēc, ka šogad ārvalstīs iecirkņu būs par 23 vairāk nekā pirms četriem gadiem, Amerikā vien 21. 

Taču ārpus infrastruktūras jautājumiem man par ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu piedalīšanos vēlēšanās allaž bijušas dalītas jūtas. Domās kavējos pie jautājuma, vai latvietis Amerikā, Vācijā vai Japānā zina pietiekami daudz par Latvijas polītiskajiem jautājumiem, lai izvēle būtu Pamatota? Piemēram, cik ārvalstīs dzīvojošu latviešu zina, kas ir obligātā iepirkuma komponente (OIK), par kuŗu Latvijas  polītikā lauzti ļoti lieli šķēpi? Ar to vēlos aicināt ārvalstīs dzīvojošos balsotājus vispirms ļoti rūpīgi izpētīt partiju programmas (tās visas var atrast CVK mājaslapā), kā arī atminēties vai pārlasīt visu to informāciju, komentārus un intervijas, kas rūpīgi gatavotas un publicētas mūsu Laikā un Brīvā Latvijā!  Lai Latvijas simtgades gadā izdodas ievēlēt tādu Saeimu, kuŗa ir šīs jubilejas cienīga!