Jāpiebilst, ka vidējais deputātu kandidātu vecums Latvijā bija 47,4 gadi. Vecākajam deputāta kandidātam Latvijā bija 88, bet jaunākajam – 18 gadi. No visiem kandidātiem 70 procentiem bija augstākā, 27,4 procentiem vidējā, bet pamata izglītība 2,6 procentiem deputātu kandidātiem. Sieviešu kandidātu sarakstos bija 38,7 procenti, bet vīriešu – 61,3 procenti. 

Galvaspilsētai Rīgai, pateicoties vēlētājiem, ir izdevies nekļūt par pamatu Latvijas orbanizācijai pirms nākamā gada Saeimas vēlēšanām, un uz vēlēšanām aizgāja 52,30 procenti pilsoņu. T.s. latviskās partijas Rīgas domē ir ieguvušas 34 deputātu vietas no 60, tādēļ tikai šo partiju nespēja sadarboties un nolikt malā personīgās ambīcijas var traucēt galvaspilsētas attīstībai. Turklāt pirms vēlēšanām bija pamatotas bažas, ka vairākumu galvaspilsētas domē var iegūt Krievijas politikas atbalstītāji, bet tā tas nenotika, lai gan no visām partijām visvairāk balsu ieguva Šlesera partija „Latvija pirmajā vietā”, kura vienmēr ir simpatizējusi t.s. Austrumu politikai. Lai gan vēlēšanu laiks norisa bez nopietniem likumpārkāpumiem un provokācijām, lielas neskaidrības par vēlēšanu rezultātu apkopošanu radīja incidents ar elektronisko balsu skaitīšanas sistēmu, kas pārstāja darboties. Daudz­viet iecirkņu vēlēšanu komisijas sēdēja bezdarbībā līdz aptuveni vieniem naktī, jo atļaujas skaitīt biļetenus manuāli jeb ar rokām nebija, bet sistēma nedarbojās. Kad pēc vieniem naktī tika dota atļauja biļetenus skaitīt manuāli, cilvēki jau bija pārguruši, bet bija spiesti strādāt visu nakti. Lielos iecirkņos, kuros nobalsoja daudz vēlētāju, cilvēki bija spiesti strādāt vēl arī nākamajā dienā. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs vērtēja, ka Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) un Valsts digitālās attīstības aģentūra (VDAA) ir izgāzušās pašvaldību vēlēšanu organizēšanā: „Pal­dies visiem vēlēšanu komisiju locekļiem par izturību un pašaizliedzību, strādājot sarežģītos apstākļos. Diemžēl CVK un VDAA ir izgāzušās šī procesa organizācijā, Saeimai un valdībai ir jāizvērtē šo institūciju darbs un amatpersonu atbildība.”

Ar vārdu sakot, uztraukuma un spriedzes netrūka, un bažas par Rīgas nokļūšanu Aināra Šlesera un viņa sabiedroto rokās bija pamatotas. Tādēļ pēc vēlēšanām jāteic, ka viss tomēr beidzies vairāk vai mazāk labi un esam izlīduši kā caur adatas aci.

Pirms stāsta par vēlēšanu rezultātiem, ir vietā atgādināt un paskaidrot par dažiem apzīmējumiem, kas ieviesušies Latvijas ikdienas politikā. Runājot par partijām, tās tiek dēvētas par latviskām vai krieviskām, orientētām uz Rietumiem vai Austrumiem, vai arī tiek runāts par valstiskām un nevalstiskām partijām. Īsi sakot, partijas, kurām viens no viņu politikas pamatiem ne tikai vārdos ir Latvija un latviskums, tiek dēvētas vienkārši par latviskām, uz Rietumiem orientētām vai valstiskām. Tāpat arī jāatgādina, ka valstspilsēta ir Valsts pakļautības pilsēta, kas ir noteikta kā nacionālas nozīmes attīstības centrs; Latvijā (2023. g.) tādu ir desmit, no tām septiņas ar atsevišķu pašvaldību (Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga un Ventspils), bet Jēkabpils, Ogre un Valmiera ietilpst atbilstošajos novados. 

Tāpat droši vien jāpaskaidro, kādēļ šogad analizēt un saprast pašvaldību vēlēšanu rezultātus, it sevišķi galvaspilsētas, ir tik svarīgi. Turklāt svarīgi ir ne tikai skaitļi un procenti, bet arī tā dēvētās politikas aizkulises, kas nereti parāda vairāk par publiskām runām. Protams, pašvaldību uzdevumi pamatu pamatos ir saimnieciskie darbi, bet aiz mūs robežām ir agresorvalsts Krievija ar savu statelītu Baltkrieviju, un Ukrainā turpinās nežēlīgs un asiņains karš. Tādēļ drošības jautājumi ir nozīmīgi ne tikai valsts mērogā, tie jārisina arī pašvaldībām. Tieši tādēļ tika veikti papildinājumi likumos un tagad pašvaldības mēram būs nepieciešāma pielaide valsts noslēpumiem jeb konfidenciālai informācijai. Ļoti iespējams, ka tieši kara, spriedzes un bažu dēļ par drošības jautājumiem šogad pašvaldību vēlēšanās piedalījās vairāk balsstiesīgo nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Rīgā par 60 deputātu vietām sacentās 16 partijas, un 5 procentu barjeru pārvarēja 7 partijas: “Latvija pirmajā vietā” (13 deputātu vietas), “Progresīvie”(11 vietas), Nacionālā apvienība (10 vietas),”Jaunā Vienotība”(9 vietas), “Suverēnā vara. Jaunlatvieši”(8 vietas), “Stabilitātei!” (5 vietas) un Apvienotais saraksts (4 vietas). Vienīgais pārsteigums bija tas, ka Jūlijas Stepaņenko partija “Suverēnā vara. Jaunlatvieši”  ne tikai pārvarēja piecu procentu barjeru, bet apsteidza Alekseja Rosļikova partiju “Stabilitātei!”. Tā dēvētajām valstspartijām jeb latviskajām partijām – “Progresīvie”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un Apvienotais saraksts – ir vairākums, 34 deputātu vietas, atliek vien izveidot koalīciju un vienoties par amatiem. Taču tieši tas, iespējams, būs visgrūtākais, jo ambīcijas un svarīguma apziņa izskan pilnā balsī. Nav noslēpums, ka Nacionālā apvienība (NA) “Progresīvos” vienmēr ir saukusi par krievisku partiju un to, ka šī partija neesot uzticama un esot prokremliska, NA ir izdevies iedēstīt daudzu vēlētāju prātos. Pat tūlīt pēc vēlēšanām NA publiski izteicās, ka krieviskie “progresisti” varot izvēlēties, kam pievie­noties – Šleseram, Stepaņenko un Rosļikovam vai viņiem, val­stiskajām partijām. Interesanti arī, ka vēl pirms vēlēšanām t.s. valstiskās partijas, izņemot NA, bija skaidri un noteikti paziņojušas, ka nestrādās koalīcijā ar Šleseru, bet nacionāļi laipoja un skaidru “nē” tā arī nepateica.Toties tūlīt pēc vēlēšanām NA mēra kandidāts Edvards Ratnieks sacīja, ka kopā ar Apvie­noto sarakstu viņiem taču esot vairāk balsu nekā “Progresīvajiem”, tādēļ sarunas sākt un vadīt koalīcijas izveidi, varētu NA. Arī Apvienotais saraksts tā īsti neiebilda idejai par to, ka viņi varētu bloķēties, lai nobīdītu malā “Progresīvos”. Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka “Jaunā Vienotība” (JV) nevēlas iesaistīties tādā tirgošanās pasākumā, turklāt JV un “Progresīvajiem” kopā ir vairāk mandātu nekā NA un Apvie­notajam sarakstam. Tādēļ tagad “Progresīvie”, kuriem no domē iekļuvušajām t.s. latviskajām partijām ir visvairāk mandātu, sāks sarunas ar pārējām trīs partijām un NA neiebilst. Tomēr pat ļoti iespējams, ka NA kopā ar Apvienoto sarakstu darīs visu iespējamo, lai amati tiktu viņiem. Diemžēl, par spīti ļoti nacionālai retorikai, izskatās, ka NA amati un vara ir vissvarīgākais un ka nacionālā retorika nereti ir tikai kā aizsegs kārei pēc amatiem.

Kā īsts politiskais trilleris izskatās trīs topošo opozīcijas partiju, it sevišķi Šlesera, sacītais ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī jau pēc tam, kad tapa zināmi rezul­tāti. Pārsteigums bija Stepaņeko partijas iekļūšana Rīgas domē ar 8 mandātiem, turklāt apsteidzot Rosļikova partiju, kuras nostāja ir neslēpti prokrieviska. Varēja domāt, ka pēdējais Rosļikova “priekšnesums” Saeimas sēdē, kur viņš krievu valodā kliedza, ka viņējo ir vairāk, viņu valoda ir krievu un ka mēs vēl redzēsim, ko tas nozīmē, un parādīja ļoti nepieklājīgu žestu, akti­vizēs ne tikai latviešu vēlētājus, kuri sašutumā par tādu klaju nakunību dosies balsot. Tika gaidīts, ka tas iedvesmos arī tos vēlētājus, kuriem ne Latvija, ne latviešu valoda un kultūra nav pat elementāras cieņas vērta. Tomēr Stepaņenko darbošanās sociālajos tīklos un vismaz publiski paustā apņemšanās strādāt visiem latviešiem un krieviem kopā, neskatoties uz uzskatu atšķirībām, un saprašana, kā to izdarīt, vēlētājus pārliecināja vairāk nekā Rosļikova atklātais naids un tas, ka viņš joprojām saka, ka ir darījis pareizi un nenožēlo. Stepaņenko arī līdz šim ir izvairījusies atbildēt uz jautājumu, vai Krievija ir agresorvalsts, kas iebruka Ukrainā, un kam pieder Krima. Īsi sakot, viņa un viņas partija ir viltīgi un pietiekami veikli solītāji.

Rosļikovu tā īsti nenosodīja arī Šlesers, viņa galvenais arguments ir nauda jeb investīcijas un pārliecība, ka viņš vienīgais zina, kā pie tām tikt. Jebkuru sarunu un uz jebkuru jautājumu pat pēc vēlēšanām Šlesers sāk ar monologu, ka Latvija un Rīga ir pēdējā vietā Eiropā, viss ir slikti un ka ir vajadzīgas investīcijas no visas pasaules. Šlesers sola arī bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā un 2000 eiro pabalstu par bērna piedzimšanu, neskaidrojot, no kurienes ņems naudu. Esot vajadzīga investīcijas un grandioza celtniecība. Pēc vēlēšanām viņš skandina, ka ir uzvarētājs  un ka viņam jāvada Rīgas domes darbs. Vēl vairāk, vēlēšanu nak­tī Šlesers publiski brīdināja, ka atstāt LPV opozīcijā “ir nāves spriedums šai koalīcijai”, jo tad jārēķinās, ka “par Rīgas domi dzirdēs vairāk nekā par Saeimu, jo Šlesers pāriet uz Rīgas domi”. Pēc vēlēšanām Šlesers brīdināja, ka viņa partija un atbalstītāji rīkos protesta demonstrācijas, pieprasīs valdības demisiju. Uz jautājumu, vai Šlesers pēc gada aizies no domes un kandidēs uz Saeimu, viņa atbildes bija pretrunīgas – sākot ar apgalvojumu, ka strādās domē, un beidzot ar paziņojumu, ka viņš un viņa partijas uzvarēs nākamā gada Saeimas vēlēšanās un pārņems varu valstī. Partija “Latvija pirmajā vietā” ar startu pērn Eiropas Parlamenta vēlēšanās un šogad pašvaldību vēlēšanās gatavojas nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām un gatavojas “pārņemt varu valstī”,  vēlēšanu naktī sarunā ar LTV pauda arī partijas pārstāvis, Saeimas deputāts Edmunds Zivtiņš.  Jāpiebilst, ka no partijas “Latvija pirmajā vietā” domē ievēlētajiem 13 deputātiem čet­ri ir līdzšinējo politiķu dēli – Edvards Šlesers, Vladislavs Bartaševičs, Kaspars Krištopans un Eduards Zivtiņš. Savukārt no šī paša saraksta ievēlētā Andreja Klementjeva dēls Arturs ievēlēts no šīs partijas saraksta Salaspils domē. 

Atliek vien piekrist politolo­gam Jurim Rozenvaldam, ka Rīgā nav notikusi politiskā zemestrīce, jo tomēr tie spēki, kas bijuši pie varas, lielā mērā saglabājuši savas pozīcijas. Taču partiju “Progresīvie” koalīcijā sagaida grūti laiki. Pēc viņa domām, “Progresīvos” šajā koalīcijā negaida viegli laiki arī tādā ziņā, ka pretī viņiem stāvēs vispirms jau Nacionālās apvienības un Latvijas Apvienotā saraksta bloks, kas jau izveidojies parlamentā. Smaga koalīcija, ārkārtīgi sarežģīta politiskā opozīcija – tā savukārt gaidāmo Rīgas domē Latvijas Radio raidījumā vērtēja politoloģe Iveta Kažoka.

Reģioni un karaļi savās karaļvalstīs

Vislabāk savās karaļvalstīs ir klājies Rēzeknes atstādinātajam mēram Aleksandram Bartaševicam un Daugavpils mēram Andrejam Elksniņam.  Aleksandra Bartaševica kopīgais saraksts ar savu jaundibināto partiju “Kopā Latvijai!”un Šlesera partiju “Latvija pirmajā vietā” ir ieguvis 50, 546 procentus jeb astoņus  no 13 mandātiem. Arī Rēzeknes balsotājus acīmredzot neuztrauc tas, ka valsts bija spies­ta viņu atstādināt, jo pilsēta bija iekūlusies milzu parādos, bet mēra personīgie un viņa ģimenes biznesi zēla un plauka. Savukārt Andrejs Elksniņš ar savu partiju “Sarauj, Latgale!” uzvarēja 10 partiju konkurencē ar 68, 259 procentiem vēlētāju balsu jeb 14 no 15 mandātiem. Daugavpilī vairākums iedzīvotāju, tāpat kā Rēzeknē, nav latvieši. Iespējams, tādēļ Elksniņa vēlētājus nemulsina tas, ka viņu mērs ne reizi vien bijis spiests doties uz pārrunām ar Latvijas drošības dienestiem. Daugavpils jau kādu laiku tiek uzskatīta par “valsti valstī”, par kuras lojalitāti Latvijai nav lielas pārliecības. Bet vēlēšanas ir notikušas, ievērojot likumus, un vēlētāji ir pauduši savu gribu.