LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Politiskie komentāri

 

 

 

 

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!


 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē. 

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs; 
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā; 
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem; 
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi; 
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]

Laika birojs ASV:
Tālr:. 727-385-4256

Sarīkojumu un dievkalpojumu ziņas:
Inese Zaķis
e-pasts: [email protected]

 

„Kremļa miers” un laikmeta beigas
29.10.2024


 

Sallija Benfelde

 

 Gruzijas parlamenta vēlēšanās 26. oktobrī ir uzvarējusi Krievija. Proti, prokrieviskā partija „Gruzijas sapnis” ir ieguvusi gandrīz 55 procentus balsu. Moldovai 20. oktobrī notikušajās prezidenta vēlēšanās un referendumā par Eiropas Savienību (ES) ir izdevies izlīst caur adatas aci. Pašreizējā eiropeiski noskaņotā prezidente Maija Sandu ir ieguvusi nepilnus 42 procentus balsu, vēl būs vēlēšanu otrā kārta, bet konkurenti no viņas ļoti atpaliek. Savukārt referendumā par to, ka valsts konstitūcijā jāiekļauj mērķis iestāšanās Eiropas Savienībā, eiropeiski noskaņotajiem vēlētājiem ir niecīgs pārsvars – nepilni 50,04 procenti, turklāt šo niecīgo pārsvaru nodrošināja ārzemēs dzīvojošie Moldovas pilsoņi. No diasporā dzīvojošajiem par ES nobalsoja 73 procenti.

 

 

 

Eksperti un politikas vērotāji vēlēšanas Moldovā nodēvēja par politisko trilleri. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Un ir skaidrs, ka „ārējie spēki” ir Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri ir pret proeiropeiski orientēto valdību. Šogad aprīlī piecas tādas partijas Maskavā nodibināja aliansi „Uzvara”. Tās pamats ir Šora partija: Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Pēc Moldovas drošības iestāžu paustā pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Turklāt Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju, ir bažas, ka pēc pievienošanās ES, Moldova ļoti tuvināsies ar Rumāniju. Kā zināms, 1940. gada vasarā Sarkanā Armija okupēja Rumānijas  Besarābijas provinci un tajā izveidoja Moldāvijas Sociālistisko Republiku, kas līdz 1991. gadam bija PSRS sastāvā. Piedņestras kara laikā, 1990.–1992. gados, no Moldovas valsts atšķēlās Piedņestras Moldāvu Republika, kura ir visai prokrieviski orientēta. Ik pa laikam izskan runas, ka Moldovai atkal vajadzētu apvienoties ar Rumāniju. Grūti spriest, vai tas ir iespējams un varētu notikt, bet ir arī skaidrs, ka pēc iestāšanās ES abas valstis ļoti tuvinātos. Kremļa propaganda to izmanto aģitācijā pret ES, Gagauzu autonomijā referendumā pret ES nobalsoja vairāk nekā 90 procentu, bet krieviskajos valsts ziemeļos un separātiskajā Piedņestrā – no 65 līdz 80 procentiem iedzīvotāju. Savukārt Gruzijā par prokrievisko “Gruzijas sapni” no 65 līdz pat 88 procentiem iedzīvotāju balsoja rajonos, kuros pamatā dzīvo azerbaidžāņi un armēņi, kuri nezina gruzīnu valodu un kuriem tiek solīts miers un labklājība, ja Gruzija draudzēsies ar Krieviju. Daudzviet lauku rajonu iedzīvotāji tic tikai oficiālajiem varas medijiem, kuri pauž vienīgi prokrieviskā “Gruzijas sapņa” nostāju. Arī Gruzijā ir aizdomas par naudu, kas tikusi maksāta iedzīvotājiem par balsojumu.  Solītais “Krievijas miers” abās valstīs, it sevišķi Gruzijā, uz daudziem vēlētājiem iedarbojās kā narkotika: tiek stāstīts, ka karš Ukrainā sakās tādēļ, ka Eiropa neko nedarīja, lai tā nebūtu un ka karš Eiropas dēļ būs arī Gruzijā. Karu varot novērst tikai Krievija. Un, protams, gan Moldovā, gan Gruzijā vēlēšanu novērotāji ziņoja par daudziem pārkāpumiem un krāpšanos.

 

Gruzijas prezidente Salome Zurabišvilli ir paziņojusi, ka neatzīst vēlēšanu rezultātus un aicināja iedzīvotājus pirmdienas, 28. oktobra vakarā rīkot protesta gājienus pret velēšanu rezultātiem. Tuvākās dienas un nedēļas Moldovā, Gruzijā un arī ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti patiesībā var ietekmēt ne tikai Eiropas nākotni. 

 

Pēc notikušā Moldovā un Gruzijā, Arsēnijs Jaceņuks, Kijivas drošības foruma priekšsēdētājs publiski pauda: “Rietumu centieni vienoties ar Krieviju vienmēr beidzas ar Krievijas militāru vai politisku agresiju – kā Gruzijā”. Divas dienas Rīgā notika Krimas platformas parlamentārais samits, par kurā gūtajām atziņām vēl tiks ne mazums runāts un rakstīts. Viens no lielajiem jautājumiem ir, vai Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska miera plāns ir uzvaras, izdzīvošanas vai kompromisa plāns. Tomēr skaidrs ir viens, ka šobrīd karš Ukrainā ir izturības un nogurdināšanas karš un ka, par spīti tam, ka bezgalīgu resursu nav nevienam, Krievijai to ir daudz vairāk. Starptautiskie novērotāji lēš, ka Ukraina jau zaudējusi apmēram astoņus miljonus iedzīvotāju – tos, kuri devušies bēgļu gaitās, kritušos karavīrus, nogalinātos civiliedzīvotājus, deportētos bērnus un arī bez vēsts pazudušos. Kamēr Rietumi rēķina un prāto, kuras to ražotās raķetes varētu ļaut ukraiņiem izmantot triecieniem dziļi Krievijas teritorijā, Krievija tikmēr ar patiešām tālās darbības raķetēm apšauda visu Ukrainas teritoriju. Tāpat notiek arī dancošana ap Ukrainas uzņemšanu NATO, analizējot, vai varētu vismaz uzaicināt Ukrainu NATO, un uzņemšana varētu notikt, pēc kara. Manuprāt, ir labi redzams, ka NATO tomēr baidās no Krievijas un ka pamazām jau izskan balsis par Trešo pasaules karu, ja Ukrainu tagad uzaicinās. Tiesa gan, ir politikas vērotāji, kuri teic, ka no tāda kara neizvairīties arī tad, ja Ukraina šobrīd nesaņems uzaicinājumu iestāties NATO, jo Krievija var atļauties ilgu karu, uzvarēs un pēc tam „amats jau būs rokā”, kā faktiski nesodīti var oku­pēt citas valstis.  Politico raksta, ka ir NATO dalībvalstis, kuras ir pret Ukrainas uzņemšanu. Ungārijai un Slovākijai esot prokremliska nostāja, tās esot pret. Savukārt Slovēnija, Beļģija un Spānija, „slēpjoties” aiz ASV un Vācijas, kuras neatbalsta ātru Ukrainas uzņemšanu šajā aliansē. Minētās piecas valstis atbalsta Ukrainas uzņemšanas ideju, bet, tikko ideja sāk tuvināties īstenošanai, iebilst. Tātad pavisam septiņas NATO dalībvalstis faktiski ir pret Ukrainas uzņemšanu NATO. Neskatoties uz asu Ukrainas un tās sabiedroto kritiku, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs ieradies Kazaņā Krievijā, lai piedalītos Vladimira Putina organizētajā attīstības ekonomikas valstu organizācijas BRICS samitā. Kā zināms, ANO ģenerālsekretārs noraidīja Ukrainas uzaicinājumu uz pirmo Globālo miera samitu Šveicē, bet ieradās pie kara noziedznieka Putina. Gutērrešs skaidro, ka “brauciens uz Krieviju esot daļa no viņa regulārās piedalīšanās pasākumos, ko rīko „liels skaits svarīgu [ANO] dalībvalstu”.  Acīmredzot, pēc viņa domām, Globālais miera samits Šveicē nepulcēja nozīmīgas ANO dalībvalstis. Savukārt Jurijs Lucenko, Ukrainas bijušais mi­nistrs un ģenerālprokurors, deputāts raksta, ka ANO ģenerālsekretāra vizīte Kazaņā un rokasspiediens kara noziedzniekam, kura arestu apstiprinājusi ANO izveidotā Starptautiskā krimināltiesa, nozīmē atgriešanos pie kārtības, kāda bija 1945. gadā: „Putins ir panācis savu. Atdzimušais fašisms ir padarījis par fikciju visu, kas noturējis pasauli un mieru astoņdesmit gadus”. Cit­iem vārdiem sakot, tā ir atgriešanās pie stiprākā tiesībām, tā laikmeta beigas, kad starptautiskās tiesības un humānisms kaut ko nozīmēja.

 

 

 

 




      Atpakaļ