Pie pleca plecs kā ierindnieki
31.07.2024

Foto: ALAs runasvīrs Ojārs Kalniņš 1988. gadā // Foto no personiskā archīva

Raksta autors: Sallija Benfelde 

Atmoda, Latvijas Tautas Fronte (LTF), Baltijas ceļš, Barikādes, neatkarības atgūšana – tā laika notikumu fonā bieži skanēja par LTF himnu kļuvusī dziesma „Pie pleca plecs”. Dzejnieka Olafa Gūtmaņa teksts, Imanta Kalniņa mūzika un dziesma, ko komponists veltīja Tautas frontei, un vismaz tās sākumu vēl atceras daudzi: „Pie pleca plecs kā ierindnieki,/Vēl tikko saukti zaldātos./Vēl tikko svīdis auseklītis,/Un debess saules lēktā most./Vēl tikko ierakušies esam/ Līdz saknēm tēvu zemītē,/Un karogu pār mūsu galvām/Vēl tikko atrotījis vējš”. 

Atmoda un Tautas fronte tiešām mūs apvienoja, jo par LTF biedriem kļuva aptuveni 250 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Daudzi atbalstīja Atmodas kustību, nekļūstot par LTF biedriem, un mēs varam terikt, ka tauta atjaunoja Latviju, atguva brīvību un neatkarību. Protams, Padomju Savienības sabrukumu veicināja totalitārās un autoritārās valsts politika, aplamā ekonomika un Gorbačova savulaik izludinātā perestroika jeb pārbūve, kas ļāva runāt patiesību un rīkoties. Un arī drosme darīt, kas cēlās kā devītais vilnis un lika aizmirst par to, ko katrs no mums var zaudēt. 

Atmodas gadu dalībnieki nav aizmirsuši tās dienas un gadus, par to stāsta saviem bērniem un bērnu bērniem. Tomēr nereti aizmirstam vai pat nezinām, ka daļa no mums bija arī tautieši trimdā un ka bez viņu veikuma Latviju varējām neatgūt. Šodien mēs runājam par diasporu, bieži dalām to nosacīti „vecajā” un „jaunajā” diasporā, bet precīzāk tomēr būtu stāstīt par trimdu, par trimdinieku bērniem, kuri kopā ar vecākiem trimdas zemēs neļāva saviem politiķiem un valdībām aizmirst, ka Latvija ir okupēta valsts un ka okupāciju nedrīkst pieņemt un samierināties ar to, kā ar notikušu un nemaināmu faktu. Ja valstis būtu pieņēmušas un atzinušas okupācijas faktu, neatkarības atgūšana, visticamāk, nebūtu iespējama, par spīti protestiem, demonstrācijām, barikādēm un Gorbačova perestroikai.  

Jāpiebilst, ka ne viens vien no trimdinieku bērniem ir atgriezies neatkarīgajā Latvijā, lai strādātu savai tēvu zemei, palīdzētu tai ar savām zināšanām.

Austrālija un Latvijas neatkarība

Valda Liepiņa, Austrālijas latviešu biedrības (ALB) Melburnā vadītāja līdz 1997. gadam pēc tam, kad Latvijas Tautas frontes (LTF) Austrālijas nodaļu pārdēvēja par ALB. Deviņdesmitajos gados Valda organizēja humanitāro palīdzību Latvijai. No 1989. līdz – 1991. gadam organizēja Melburnas baltiešu demonstrācijas, atbalstot Baltijas valstu neatkarības centienus 14.jūnija piemiņas sarīkojumus. 1991.gada augustā kopā ar Austrālijas politiķiem Viktoru Pertonu (Victor Perton) un Džimu Šortu (Jim Short) apelēja pie Austrālijas premjerministra Boba Hoka (Bob Hawke), lai tiktu atzīta Baltijas valstu neatkarību. Austrālija bija septītā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību (1991.gada 26.augustā).  Valda Liepiņa 2019. gadā saņēma Latvijas Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu. 1997. gadā Valdai Liepiņai piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi. Taču stāsts nav par atzinību un apbalvojumiem, bet par to, ko Valda kopā ar trimdiniekiem un citiem baltiešiem darīja, lai neļautu Austrālijas valdībai turpināt samierniecisku politiku. Vaicāta par baltiešu protestiem, Valda pastāstīja: „1974. gadā Austrālijas valdība slepeni bija pieņēmusi lēmumu, ka atzīst Baltijas valstu inkorporāciju de jure. Mēs par to uzzinājām, un Austrālijā sākās lielas demonstrācijas – tas bija viens no pagrieziena punktiem Baltijas politikā ne tikai Austrālijā, bet arī visā pasaulē. Eiropā, bet it īpaši Amerikā, baltieši kļuva ļoti aktīvi, Austrālijas valdība to nebija gaidījusi. Melburnā notika Dāmu gājiens desmit kilometru garumā, no Latviešu nama līdz Lietuviešu namam. Mūsu nodoms bija parādīt, ka sievietes nevardarbīgā veidā protestē pret Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de jure. Dāmu gājiens parādīja, ka mūsu balsis tiek sadzirdētas, un tas stiprināja mūsu pārliecību. Austrālija atcēla savu lēmumu, tika izziņotas ārkārtas vēlēšanas, pēc kurām sastādīja jaunu valdību, kurai bija cita nostāja Baltijas okupācijas jautājumos. Tagad, atskatoties uz to gadu notikumiem, vieglāk var saprast, cik tas bija svarīgi, jo politikas aizkulisēs tika runāts, ka daudzām citām valstīm jau ir apnicis neatzīt okupāciju, tas nav izdevīgi un ka tās nogaida, kā okupācijas atzīšana de jure Austrālijā izdosies. Ja tas Austrālijai būtu izdevies, nedaudz vēlāk sekotu gan Vācijas Federatīvā Republika un Francija, gan ASV, pēc tam gan jau pamazām to izdarītu arī citas valstis”.

Tautas fronte un Austrālija

 Droši vien vietā arī piebilst, ka Austrālijā uzzināt par notiekošo Latvijā nebija vienkārši. „Nebija viegli, daudz uzzinājām no radio Brīvā Eiropa un Amerikas Balss. Sidnejā bija cilvēks, kuŗš pārrakstīja visus tekstus no šīm raidstacijām, mēs tos izmantojām kā ziņu avotu. Tobrīd mums vēl nebija tiešo kontaktu ar Latvijas Tautas frontes cilvēkiem – tie izveidojās vēlāk –, bet bijām uzzinājuši, ka notiks Baltijas ceļš. Austrālijā katru gadu 23. augustā rīkojām demonstrācijas vai akcijas. Pirmajos gados mums bija vairāki kopīgi piemiņas sarīkojumi latviešiem, vēlāk arī baltiešiem, astoņdesmitajos gados organizējām vairāk uz āru vērstus pasākumus, un no 1987. gada katru gadu 23. augustā bija lielāki pasākumi, lai arī plašāka sabiedrība uzzinātu, ko nozīmē 23. augusts un kāpēc tas mums ir svarīgs datums,” atceras Valda. Savukārt par LTF dibināšanas kongresu 1988. gadā viņa saka, ka milzīgā attāluma pēc nebija plānojuši braukt: “Anita Andersone no Melburnas ar savu vīru austrālieti, kuŗš bija Augstākās tiesas tiesnesis, 1989.gadā viesojās Latvijā, un viņi saņēma mudinājumus dibināt Tautas frontes nodaļu Austrālijā. Sākumā dibinājām atbalsta grupu, bet 1989. gada beigās uz Austrāliju atbrauca Dainis Īvāns, un tad nolēmām dibināt Tautas frontes nodaļu. Kad deviņdesmitajā gadā biju Latvijā uz Dziesmu svētkiem, satikos ar Tautas frontes vadību un mēs sarunājām, ka sazināsimies pa telefaksu. Tobrīd nenojautām, cik šie telefaksa sakari būs liktenīgi, jo deviņdesmit pirmā gada janvārī man visas ziņas no Latvijas nāca pa telefaksu. Kad augusta puča laikā visi sakari bija nogriezti, telefakss vēl darbojās. Uz Austrāliju man sūtīja ziņas no Tautas frontes, un Mārtiņš Virsis, ar kuŗu biju sazinājusies un kuŗš tobrīd bija vēstnieks Zviedrijā, man lūdza tās pārsūtīt. Tobrīd īsākais ceļš ziņām no Latvijas uz Zviedriju bija caur Austrāliju.” Vaicāta par to, kādēļ vienmēr iesaistījusies sabiedriskajos darbos, Valda atbild, ka brīvības ceļš nekad nebeidzas: “Citādi nevar. Ja tic Latvijas attīstībai un nākotnei, tad ir jādod no sevis. Brīvība un neatkarība nav nekas tāds, ko vienreiz iedod uz mūžību. Mana vectēva māsu un vīru ar diviem maziem bērniem – mazākajam 14. jūnijā bija paredzētas kristības – tieši 14. jūnijā izveda. Mūsu ģimenei bija svēta lieta viņus pieminēt. Mani vecāki bija patrioti, mana mamma bija īsts ulmaņlaiku bērns, aizbrauca no Latvijas četrpadsmit gadu vecumā.(..) Trimda ir darījusi ļoti daudz, lai piecdesmit okupācijas gados pasaule neaizmirstu par to, kas notika. Augsne bija gatava Baltijas neatkarības atzīšanai, jo trimdas baltieši nevienu brīdi nebeidza lobēt savas vietējās valdības. Tikai mēs visi kopā to varējām paveikt, un trimdas devums ir liels.”

Neļaut aizmirst

Līdzīgs stāsts bija Ojāram Ērikam Kalniņam (1949 – 2021). Diplomāts un politiķis Ojārs Ēriks Kalniņš ir bijis Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ASV, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Meksikas Savienotajās Valstīs (1993. – 2000.) un Latvijas institūta direktors. Pirms pārcelšanās uz Latviju viņš aktīvi darbojās Amerikas latviešu apvienībā (ALA) un Pasaules Brīvo latviešu apvienībā (PBLA), vairākas reizes tika ievēlēts Saeimā. Savulaik, vaicāts par neatkarības atgūšanu un trimdas devumu, viņš sacīja: „Domāju, ka trimdas balss bija ļoti nozīmīga. ASV un Lielbritānijā bija okupācijas neatzīšanas politika, un trimdas latvieši un baltieši nepārtraukti par to atgādināja valdībām, tāpat tas notika arī Austrālijā. Tas palīdzēja uzturēt Baltijas valstu atpazīstamību un jautājumu kaut vai simboliski. Mana pieredze ir saistīta ar Ameriku, un Vašingtonā baltieši, un it īpaši latvieši, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados sāka profesionāli darboties kā lobijs. Tas bija Gunāra Meierovica nopelns, viņš saveda kopā lietuviešus, latviešus un igauņus un izveidoja apvienoto Baltiešu komiteju (JBANK). Es aktīvi sāku darboties 1980. gadā Čikāgā, pēc pieciem gadiem pārcēlos uz Vašingtonu, biju pirmais atalgotais profesionālais lobists no latviešu puses. Mēs bijām atpazīstami, Vašingtonā baltiešu public relation jeb PR bija tik labs, ka kongresmeņiem šķita – mūsu ir daudz vairāk nekā patiešām bijām. Tas mums bija sasniegums, mēs spējām šo jautājumu uzturēt plašsaziņas līdzekļos  un politiskajās aprindās. Tomēr – ja Latvijā nebūtu neatkarības kustības, ja 1987. gada jūnijā Rīgā helsinkieši nebūtu likuši ziedus pie Brīvības pieminekļa un augustā nebūtu noticis gājiens pie Brīvības pieminekļa, lai atgādinātu par padomju okupāciju Latvijā un tās iedzīvotāju deportācijām, tad trimda viena pati neko nebūtu paspējusi izdarīt”. 

Bet tas jau būs nākamais stāsts – par latviešiem Amerikā un Latvijā. 

Raksts tapis sadarbībā ar “Latvijas Avīzi”