PROVOKĀTORU IZAICINĀJUMS PĀRLIECINOŠI NORAIDĪTS
Apskatīt komentārus (0)


21.02.2012

Ojārs Celle

PROVOKĀTORU IZAICINĀJUMS PĀRLIECINOŠI NORAIDĪTS

Iepriecinošie 18. februāŗa tautas nobalsošanas rezultāti liecina, ka bezkaunīgais izaicinājums valsts valodas statusa jautājumā ir saņēmis pelnīto atbildi, saņēmis to no latviešu tautas. Ja arī neviens latvietis nebūtu piedalījies pretbalsojumā, savākto atbalsta balsu kopsumma krievu valodu kā otru valsts valodu nebūtu pietuvinājis šādam godam. Ar ceturtdaļas vēlētāju palīdzību neko tādu nav iespējams sasniegt.

Ar vispārēju tautas izvairīšanos balsot būtu pieticis, lai Lindermana un Co provokācija izgāztos. Taču ko domātu pasaule par šādu latviešu izturēšanos un kā uz to reaģētu krievu valodas izplatīšanas stābs Maskavā? Atbilde paliek nenoskaidrota, jo izaicinājums pamudināja latviešus uz to atbildēt, pamostoties no vienaldzības par valodu jautājumu Latvijā. Kas notiks turpmāk,  arī to  nezinām. Varam tikai cerēt, ka notikušais pozitīvi iesēdīsies latviešu pašapziņā un viņi ar šo dienu vairāk cienīs un mīlēs savu valodu un būs enerģiskāki tās lietošanā. Un it sevišķi attiecībās ar t.s. krievvalodīgajiem.

Ja stabils paliks Eiropas polītiskais stāvoklis un mūsu robežu kontrole būs pašu latviešu rokās, laiks (ar latviešu palīdzību) spēs dziedēt Otrā pasaules kaŗa un ilgās padomju okupācijas cirstās brūces Latvijas demografijā. Par šī procesa labvēlību latviešu tautai liecina dati: 1959. gadā krievu skaits Latvijā pārsniedza 900 000, salīdzinājumā - 168 266 1935. gadā. Šie vairāk nekā septiņi simti tūkstošu ienācēju kopā ar citiem tādā pašā kārtā iekļuvušajiem citiem slaviem pārsniedza pat 45% no visiem valsts iedzīvotājiem.

Izceļošanas un zemās dzimstības rezultātā 2000. gada tautas skaitīšanā krievu skaits bija noslīdējis līdz 703 243, bet nupat 2011. gada tautas skaitīšanā viņu  bija vairs  tikai 556 422. Nav vajadzīga ne bagāta izdoma, ne nereālas cerības, lai redzētu šīs tautības skaitliskās virzības tendences nākamajos desmit vai divdesmit gados. Valstī līdz ar neatkarības atgūšanu pārkrievošanas procesu nomainījusi atkrievošanās.

Nav pašlaik precīzu statistisku datu, kā sīkumos notiek slaviskie atplūdi Latvijā. Mēs zinām, ka daudzi krievi no Latvijas ir izceļojuši un krievu dzimstība ir ļoti zema. Ir jauktas laulības starp latviešiem un krieviem, un lielākā daļa viņu bērnu  pievienojas latviešu tautībai. Notiek arī pārtautošanās, no kuŗas ieguvēja ir Latvijas pamattauta. Latviešu proporcija Latvijā no 52% 1989. gadā ir pieaugusi līdz 62,1% 2011. gadā. Un tas ir noticis, lai gan izceļošanas un zemās dzimstības līmenis ir samazinājis absolūtos skaitļos arī latviešus.

18. februāŗa rezultāti Latgalē krasi atšķiŗas no pārējās Latvijas. Tur 55,6% nobalsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu. Pārkrievotā Zilupe, Daugavpils un Rēzekne vairāk nekā atsvēra latviskākus Latgales centrus. Krieviskākās pilsētas atspoguļoja turienes situāciju – ar latviešu valodu tālu netiksi.

Neatkarības atjaunošana Latgales latviešiem nekādu atslogu nenesa. Atjaunotās Latvijas valdība un Saeima par Latgali visus šos gadus nav rūpējusies. Tur valda daudz lielāks bezdarbs un nabadzība nekā citur Latvijā. Jaunā paaudze no latviskajiem laukiem ir atnākusi uz Rīgas apkārtni vai zemi vispār atstājusi. Pēdējie tautas skaitīšanas dati  par Latvijas novadiem  vēl nav publicēti. Pēc iepriekšējiem datiem, kas  vēl nav korriģēti, 44,1%  Latgales iedzīvotāju ir latvieši, 39,0% krievi, 7,0% poļi, 5,3% baltkrievi, 1,4% ukraiņi, 0,6% lietuvieši un 2,6% citi.

Latgales iedzīvotājus neatkarīgi no tautības saniknoja arī jaunie valdības noteikumi par ierobežotu iepirkumu ievešanu pār robežu no Krievijas un Baltkrievijas, jo tie sadārdzināja dzīvi it sevišķi pierobežas iedzīvotājiem. Tas, protams,  Latgales ļaudis noskaņoja  pret valsti un noteikti ietekmēja arī  šo nobalsošanu.

Ja tautas skaitīšanas dati šos skaitļus pārāk nemainīs, patlaban pieejamie dati it kā norāda, ka Latgales latvieši balsojuši pret, bet pārējie par. Drīzāk gan tas neatbilst patiesībai, jo vairāk nekā 20 000 Latgales poļu nav ar krieviem sevišķos draugos, tā ka nobalsošanas iznākums drīzāk rāda, ka daļa latviešu balsojuši kopā ar krieviem. Ļaužu atsaucība Latgalē bijusi kopumā vismazākā visā Latvijā. Rezultātus negātīvi ietekmējis arī stipri aukstais laiks un izkliedētā latviešu kopība Latgales laukos.

Lai kā arī vērtētu, Latgales rezultāti ir nopietns brīdinājums, ka valstij vairāk jārūpējas par turienes latviešiem, latgaļiem.

Visās pēcbalsošanas debatēs dominēja konstatējumi, ka referendums nekādu paliekamu sasprindzinājumu tautu attiecībās neizraisīs. Saskaņas centrs ar savu nesaprotamo izturēšanos gan ir apliecinājis, ka pašreizējie nelatviešu polītiķi nav tie, kas  spētu piedāvāt lielāku saskaņu starp tautām. Būtu laiks padomāt, nevis kā polītiski pretstatīt tautu pret tautu  un arī turpmāk atbalstīt divu kopienu dzīvošanu Latvijā, bet minoritātes integrēt ap Latvijas valsti, valodu un visu citu, kas vieno. Līdzšinējā integrācijas polītika nav bijusi īpaši sekmīga, taču latviešu valodas pratēju skaits Latvijā joprojām eaug un latviešu valodas  nepratēju kopība izmirst.

Laiks dziedē visas brūces, un palēnām viņsaulē aiziet visi tie, kas mūsu valstī bija ieradušies nelūgti. Nākotnes uzdevums Latvijas valstij ir skaidrs – ap šīs valsts pamatvērtībām jāpulcina visi, kas šeit ir dzimuši un vēlas te dzīvot. Pašreizējā polītiķu kopība diezin vai ir uz to spējīga. Tas, manuprāt, būs tās paaudzes uzdevums, kuŗi ir auguši brīvā zemē, pašreiz izglītojas un veido savu nākotni, neatkarīgi no tā, pie kuŗas tautības viņi pieder.

Jāpārdomā, kā turpmāk izvairīties no absurdiem referendumiem. Tautas nobalsošanai nevajadzētu notikt par nemainīgām, pašsaprotamām valsts un tautas vērtībām. Varbūt tieši tā jānoteic Satversmē.