"Čekas maisi" un preses brīvības nīcināšana jeb Gada nogale bez pārsteigumiem
Apskatīt komentārus (4)


08.01.2019

Sallija Benfelde

Pagājušais gads beidzās ar diviem notikumiem. Viens bija negaidīts un pat šokējošs, otrs – jau sen gaidīts. Tomēr pārsteigums savā ziņā nebija ne viens, ne otrs. 

Lai nerunātu mīklās – jau sen gaidītais notikums bija t.s. „čekas maisu” publicēšana jeb daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem vietnē „kgb.arhivi.lv”. Publiskoto dokumentu vidū ir aģentūras alfabētiskā un statistiskā kartotēka, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, VDK darbinieku telefongrāmatas, kuŗas satur informāciju par VDK štata darbiniekiem, un archīvā pieejamie Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas apraksti. 

Šīs dokumentu grupas pieejamas Latvijas Nacionālā acrhīva (LNA) tīmekļvietnē, kuŗai var piekļūt no LNA centrālās mājaslapas "www.arhivi.gov.lv" sadaļas "Aktualitātes" vai sadaļas "Virtuālās izstādes un digitālie resursi". Speciālās digitālo resursu vietnes adrese, kā jau minēju, ir "kgb.arhivi.lv". Vēl jāpiebilst, ka VDK ziņotāju kartītes aplūkojamas alfabētiskā kārtībā attēlu veidā, tās savulaik aizpildītas rokrakstā, krievu valodā, un tajās atrodams visai maz informācijas – ziņotāja vārds, uzvārds, segvārds, atsevišķi personas dati, atbildīgā VDK nodaļa u.tml., bet nav informācijas par reālo ziņotāja darbību. Tāpat arī jāzina - lai piekļūtu LNA mājaslapā publicētajiem bijušās VDK dokumentiem, ikvienam būs jāreģistrējas, norādot savu vārdu, uzvārdu, personas kodu un e-pasta adresi. Šāda reģistrācija noteikta, lai nodrošinātu personas identifikāciju gadījumos, kad saskaņā ar likumiem persona būtu saucama pie atbildības par neatbilstošu VDK dokumentu vai tajos esošo personas datu izmantošanu.

Otrs – negaidīts un šokējošs – bija Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pēkšņais paziņojums pagājušā gada pēdējā darba dienā par Latvijas Televīzijas valdes locekļu atlaišanu, tika atlaists valdes priekšsēdētājs Ivars Belte un par satura attīstību atbildīgais valdes loceklis Sergejs Ņesterovs. Bez iepriekšēja brīdinājuma, ar preses relīzi informēt par sabiedriskās televīzijas vadības atlaišanu – tas tiešām bija šoks, jo LTV pēdējā gada laikā ir pieaudzis tās skatītāju skaits, pat apsteidzot komerctelevīzijas. 

Nepatīkamās sabiedriskās raidorganizācijas

Tomēr LTV nīcināšana nebija pārsteigums, jo NEPLP ne reizi vien ar savu rīcību ir likusi domāt, ka tai ļoti nepatīk sabiedriskās raidorganizācijas, un padome meklē jebkādu iemeslu, pat ļoti apšaubāmu, lai sabiedriskās raidorganizācijas neuzdrošinātos domāt un spriest neatkarīgi. Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) valde savā paziņojumā saistībā ar LTV valdes atlaišanu raksta par gadījumiem, kas raisīja aizdomas: „Valdes locekļu atlaišana nav pirmais gadījums, kad NEPLP prakse ir izraisījusi asu LŽA kritiku. Pērnā gada septembrī LŽA nosodīja Latvijas Radio valdes locekles Sigitas Roķes atbrīvošanu. Tā paša gada jūlijā LŽA kritizēja NEPLP, jo tās sasauktā tikšanās ar sabiedrisko mediju vadību, lai pārrunātu LTV un LR lēmumus pārtraukt attiecības ar Ventspils domi, bija klajā pretrunā ar redakcionālās neatkarības principu. Tāpat kritiku izpelnījās argumentētas diskusijas trūkums par NEPLP ierosinātajām radikālajām pārmaiņām sabiedriskā radio kanāla Pieci.lv formātā”.

Skaidrības labad acīmredzot ir vērts citēt arī pārējo LŽA paziņojumu: „Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) nosoda Nacionālās Plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu atbrīvot no amata Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti un valdes locekli programmu attīstības jautājumos Sergeju Ņesterovu, jo NEPLP izplatītajā paziņojumā nesaskata pamatojumu šādam lēmumam un uzskata, ka šāda rīcība apdraud sabiedriskā medija neatkarību. 

Sabiedriskā medija valdes atbrīvošana var notikt, tikai balstoties uz ļoti nopietniem pārkāpumiem, savukārt NEPLP izplatītajā paziņojumā nekādi nopietni pārkāpumi nav minēti, atzīmēti tikai potenciāli iespējamie riski. Turklāt stratēģisku attīstības projektu plānošana, kā arī pietiekoša un savlaicīga finansējuma piesaiste ir NEPLP, nevis valdes kā izpildorgāna uzdevums. Arī Valsts kontrole savā revīzijas ziņojumā par LTV ir konstatējusi, ka „padome nav nodrošinājusi kvalitatīvu kapitālsabiedrības pārvaldību un LTV – pārdomātu ilgtspējīgu kapitālsabiedrības attīstību”.

Līdz ar to LŽA pauž bažas par patiesajiem LTV divu valdes locekļu atlaišanas iemesliem, īpaši ņemot vērā, ka neuzticība izteikta arī valdes loceklim programmu attīstības jautājumos, kuŗa tiešā atbildībā ir LTV saturs un tā attīstība, nevis studiju režijas kompleksa izveide.

LŽA atgādina, ka sabiedriskā medija valdes atbrīvošana „uzticības zaudēšanas dēļ” ir drauds mediju neatkarībai un ir tiešā pretrunā ar Eiropas Padomes rekomendācijām, ko Latvija ir akceptējusi.

Arī LŽA pauž atbalstu neatkarīgas ekspertu komisijas izveidei, kuŗa vērtētu NEPLP argumentus, kas kalpojuši par pamatu LTV valdes locekļu atbrīvošanai no amata”.

Jāpiebilst, ka NEPLP lēmuma vērtēšanai tika sasaukta Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju polītikas apakškomisija. Tās priekšsēdētāja Vita Anda Tērauda norādīja, ka NEPLP) rīcība, izsakot neuzticību Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājam Ivaram Beltem un valdes loceklim Sergejam Ņesterovam, nav pietiekami pamatota publiskajā telpā. Arī deputāti kritizēja pieņemtā lēmuma sasteigtību un aicināja labāk pamatot, kāpēc laikā, kad LTV atguvusi savu reitingu, amatu valdē zaudējis tieši par satura jautājumiem atbildīgais valdes loceklis, ja revīzijā esošie pārmetumi saistīti ar vadības un finanču jautājumiem. Ar sabiedrisko mediju darbību saistīto situāciju 9.janvārī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti turpinās vērtēt.

Ar vārdu sakot, gan LŽA, gan Saeimas mediju polītikas apakškomisija uzskata, ka pirmām kārtām būtu jāvērtē NEPLP darbs un izpratne par sabiedriskajiem medijiem un to lomu. Sabiedriskās televīzijas darbs ir jāvērtē gan no redakcionālās neatkarības, gan no finanču darbības viedokļa. Finanču izvērtējumam būtu vajadzīga neatkarīga ekspertu grupa, jo diemžēl NEPLP nevar uzskatīt par neatkarīgu vērtētāju, jo padomes locekļus apstiprina Saeima, tātad partijas, kuŗu interesēs ne vienmēr ir objektīva un atklāta sabiedrības informēšana par valstī notiekošo, tā cēloņiem un sekām. Savukārt tas nozīmē, ka NEPLP veidošanai jāmeklē citi principi. Latvijā bieži vien tiek pieminēta Krievija, kur mediji ir tieši atkarīgi no Kremļa vēlmēm un nostādnēm. Tiesa gan, par NEPLP Saeimā balsoja ne tikai Saskaņa, tāpēc jāatgādina, ka galēji labējiem radikāļiem Eiropā ir līdzīgas vēlmes – proti, kā raksta vācu laikraksts Die Zeit – „Stīvens Banons, bijušais Trampa galvenais stratēģis, grib apvienot Eiropas labējās partijas un, izmantojot viltīgu mediju stratēģiju, sākt „sacelšanos” pret Eiropas Savienību”. 

Un Latvijā netrūkst radikāli noskaņotu labējo, arī dažā iepriekšējā un arī šajā Saeimā ievēlētajā partijā. Tādēļ preses brīvības apdraudējums ir daudz nopietnāks, nekā to pirmajā brīdī varētu domāt, jo runa manuprāt tiešām nav par kaut kādiem finanču pārkāpumiem vai nepilnībām, bet par to, ka sabiedriskajām raidorganizācijām jākļūst par paklausīgu varas ruporu.

Kā vērtēt „čekas maisus”? 

Protams, meklējot publiskotajā kartotēkā pazīstamus uzvārdus, daudziem droši vien bija kāds nepatīkams pārsteigums, tomēr manuprāt kopumā publiskotajos dokumentos neatklājās nekas ārkārtējs. 

Pirmkārt, tapa skaidrs, ka pieņēmums – okupācijas laikā ziņotāji bija visur, atbilst patiesībai. 

Otrkārt, tajos atrodamais liek vaicāt, cik uzticams ir šis avots? Ir dīvaini lasīt, ka kāds ir savervēts, piemēram, 1989. gadā. Kā zināms, VDK dokumenti tika aizvesti uz Maskavu jau 1989. gadā. Atcerēsimies kaut vai Daiņa Īvāna sacīto intervijā mūsu laikrakstam saistībā ar LTF 30 gadu jubilejas konferenci: „Tautas frontes konferencē viesis bija arī bijušais Zviedrijas diplomāts Larss Fredēns, kuŗš tagad, vairs nebūdams diplomātiskajā dienestā, var runāt atklātāk. Viņš stāstīja, ka Zviedrijas specdienestiem bija informācija, ka VDK dokumenti no Baltijas valstīm tikuši izvesti jau 1989. gadā un atstāti mazsvarīgi dokumenti”. Jāpiebilst, ka gadu gaitā arī man nācies dzirdēt šādu informāciju no vairākiem, savstarpēji nesaistītiem avotiem.

Treškārt, par to, vai cilvēks ir vai nav reāli sadarbojies un vai viņa sniegtā informācija tik tiešām nodarīja ļaunumu cilvēkiem, pēc šīm aģentu kartītēm nevar spriest. Piemēram, zinātnieki, ja vien viņi gribēja kaut ko paveikt ārpus šaurām „četrām sienām” , bija spiesti piekrist sadarboties, jo atskaites bija jāraksta par visām konferencēm un līdzīgiem pasākumiem ārpus PSRS. Turklāt – manuprāt par to, ir vai nav kāds bijis nodevējs, nevajadzētu spriest tiem, kuŗi nav dzīvojuši padomju okupācijas laikā. To saku nevis tādēļ, ka aizstāvu ziņotājus, jo man viņi ir tikpat netīkami, kā jebkuŗam ar normālu izpratni apveltītam demokratijas un cilvēktiesību aizstāvim. Tomēr apstākļi, kādos cilvēki piekrita sadarboties, bija dažādi. Ja jautājums bija, piemēram, par bērnu nākotni – izglītību, darbu – tad pateikt „nē” bija nevis grūti, bet bieži vien arī neiespējami. Partijas un VDK vara bija absolūta, likumu neierobežota. Tāpēc, lai mana nostāja būtu labāk saprotama, pastāstīšu kādu stāstu par partijas varu no manas ģimenes vēstures. Piedzimu un uzaugu kādā Kurzemes mazpilsētā.

Mana ģimene nebija disidenti, tomēr okupāciju nīda no sirds un tika uzskatīts, ka komūnistiskajā partijā stājas tikai nodevēji. Par Latvijas okupāciju man tika pastāstīts jau bērnībā un tika piekodināts klusēt, ja negribam tikt apcietināti. Mans patēvs strādāja t.s. patērētāju biedrības autobazē par galveno inženieri, bet vadītājs bija kāds krievu komūnists, kuŗš savulaik bija „atbrīvojis” Latviju. Protams, viņam pienācās vadoši amati un, par spīti tam, ka viņš ļoti mīlēja grādīgus dzērienus un dažu labu uzņēmumu jau bija „nolaidis līdz kliņķim”, viņu vienmēr pārcēla jaunā vadošā amatā. Pienāca brīdis, kad arī autobaze bija jāglābj, „atbrīvotāju” pārcēla uz citu vietu, bet manam patēvam piedāvāja autobazes vadītāja amatu. Bija tikai viens noteikums – jāiestājas partijā. Patēvs atteicās, sacīdams, ka nav tā cienīgs vai ko līdzīgu. Rezultātā viņš zaudēja darbu un to nevarēja nekur atrast vēl labu brīdi, līdz beidzot izdevās iekārtoties darbā par taksametra vadītāju. Ģimene viņa lēmumu nepārmeta ne mirkli, tika uzskatīts, ka viņš rīkojies pareizi. Bet tās bija sešdesmito gadu beigas, toreiz uz Sibirijas lēģeriem par atteikšanos iestāties partijā nesūtīja. Bet atteikums sadarboties ar VDK, ja čekai kādu cilvēku ļoti vajadzēja, varēja „maksāt” ne tikai darbu vien.

Tādēļ ar sarakstos esošo cilvēku vērtēšanu un nosodīšanu vajadzētu rīkoties uzmanīgi. Vai vēsturnieki spēs izvērtēt katra sarakstā esošā darīto, nezinu, par to ļoti šaubos. Deviņdesmito gadu vidū vai beigās vajadzēja paziņot par lustrāciju, lai katrs piesakās pats, pastāsta drošības dienestiem visu, ko zina. Pēc tam varēja publicēt to cilvēku sarakstu, kuŗi ir dzīvi, bet nav pieteikušies. Tam būtu bijusi kāda jēga, jo informācija būtu bijusi gan drošības dienestiem, gan arī daudzi, kuŗi spētu atzīt kaut formālas sadarbošanās faktu, tiktu pasargāti no nievām un pārmetumiem. Šobrīd, kad daudzu kartītēs minēto cilvēku vairs nav mūsu vidū, bērniem un radiniekiem var nākties taisnoties par to, ko viņi vispār nezina. Tādēļ manuprāt „čekas maisi” bija jāatstāj vēsturnieku ziņā.