Piemiņas dienas ir vairākas, un tā ir liecība tam, ka līdz Latvijas tapšanai, tās suverenitātei un neatkarībai ceļš ir bijis skarbs. 17. marts – Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, kad godinām drosmi un pieminam cilvēkus, kuri cīnījās pret abām okupācijas varām un kuru mērķis bija atjaunota Latvijas suverenitāte un neatkarība. 16. martā tiek pieminēti leģionāri, bet tā nav oficiāla valsts piemiņas diena, karā kritušie tiek pieminēti privāti. 25. marts savukārt ir komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

Raugoties pagātnē, parasti vērtējam, vai esam pareizi rīkojušies un ko ir nesuši lēmumi, kurus esam pieņēmuši. Protams, valstis nav vientuļas salas, tās ļoti bieži ir ietekmējamas, pat atkarīgas no citu valstu rīcības. Tomēr spēja vienoties par kopīgu mērķi un gatavība atdot par savas valsts suverenitāti un neatkarību dzīvību, ja tas būs vajadzīgs, ir pamats, uz kura celt savu valsti. Fakti par Latvijas valsts tapšanu, proklamēšanu, neatkarības zaudēšanu pēc okupācijas un neatkarības atjaunošanu ir zināmi, ir pieejama arī detalizēta informācija. Piedāvāju īsu ieskatu Latvijas tapšanas un Neatkarības kara vēstures lappusēs.

Latvijas valsts proklamēšanas jeb dzimšanas diena ir 1918. gada 18. novembris. 1920. gada 11. augustā tika noslēgts līgums starp Latviju un Krieviju, kurā Latvijas neatkarība ir atzīta uz mūžīgiem laikiem. 1920. gadā Latvija tika arī starptautiski atzīta un 1921. gadā kļuva par līdztiesīgu Tautu Savienības locekli. Latviešu nācija savu pašnoteikšanos tiesiski īstenoja 1920. gada aprīlī, kad vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un proporcionālās vēlēšanās tautas uzticības mandāts tika dots Satversmes sapulcei. 1922. gada 15. februārī tā pieņēma valsts pamatlikumu – Latvijas Republikas Satversmi, kas de jure ir spēkā līdz šim brīdim. Jāatgādina, ka 1918.–1920. gadā Latvijas teritorijā sadūrās topošās Latvijas Republikas, Padomju Krievijas, latviešu lielinieku, vācbaltiešu, karu zaudējušās Vācijas, pretlielinieciskās Krievijas, jauno un atjaunoto kaimiņvalstu un Rietumu lielvalstu intereses. Latvijā atradās vairākas kaimiņvalstu armijas ar atšķirīgiem mērķiem – piemēram, lielinieku mērķis bija „pasaules revolūcijas” izplatīšana, bet Vācijas armijai – savas ietekmes nodrošināšana reģionā un, iespējams, impērijas atjaunošana savienībā ar pretlieliniecisko Krieviju. Latvijai nācās karot par savu jauno valsti, cīnoties t.s. Neatkarības karā. 1940. gada 17. jūnija rītā padomju karaspēks šķērsoja Latvijas robežu un ieņēma visus stratēģiski svarīgos punktus. Tas bija sākums padomju okupācijai. Maskava izveidoja marionešu valdību, kas bija aizsegs padomju emisāru vadītām manipulācijām, kuru rezultātā tika panākta šķietami brīvprātīga politiskās iekārtas maiņa 21.jūlijā un Latvijas “iestāšanās” PSRS sastāvā 1940. gada 5. augustā.

Otrā Pasaules kara laikā, no 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās vairākas mobilizācijas akcijas, jo Hitlers bija izdevis pavēli  izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Īstu brīvprātīgo leģionā bija samērā maz un to īpatsvars nepārsniedza 15–20%. Tas, ka nacistu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu ”brīvprātīgie”, bija manevrs, jo 1907. gada Hāgas Starptautiskā konvencija aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret tās valsts karaspēku, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem. 

Šodien, atceroties šos faktus, ir labi redzams, ka ap Latvijas valsts veidošanos, neatkarības zaudēšanu un arī tās atjaunošanu joprojām ir daudz puspatiesību, mītu un melu. „Daudzi ārzemēs, arī Latvijā  saredz tikai leģionāru piederību vācu SS (Schutzstaffel) karaspēkam, nevēloties izprast atšķirību starp nacistu noziegumiem un cīņām frontē, tāpēc 16. marts no leģionāru atceres dienas ir pārvērties par starptautisku saspīlējumu, iekšpolitisku spekulāciju, naidīgas propagandas un sabiedrības konfrontācijas datumu”, pauž ieraksts Latvijas Okupācijas muzeja mājaslapā. Spilgts piemērs naidīgas propagandas spēkam, ir stāsts par Latvijas Stāvstropu brīvībai. No 2018. līdz 2022.gadam piemineklis Latvijas Stāvstrops brīvībai atradās Beļģijā, Flandrijas pilsētā Zedelgemā, laukumā, kuram tika dots Brīvības laukuma nosaukums. Pieminekli rosināja veidot tā laika Zedelgemas pilsētas vadība. Tas tapa, sadarbojoties ar Latvijas Okupācijas muzeju. Piemineklis bija veltīts brīvībai kā universālai vērtībai un 11 700 latviešu karavīru piemiņai, kas 1945./1946.gada ziemu izcieta Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Krievijas melīgo vēstures naratīvu atbalstošu organizāciju un vēsturnieku protesta dēļ pilsēta 2021.gadā vienpusīgi noņēma plāksni un laukumu pārdēvēja. 2022.gadā demontēja pieminekli, bet 2024.gadā tas atgriezās Latvijā. Tagad Stāvstrops ir uzstādīts Lestenē.

Protams, atceroties pieminētos faktus, ir arī labi redzams, ka valstij ir vajadzīga sava armija, pilsoņi, kuri apmācīti aizsardzības pamatos un partneri un domubiedri pie starptautiskiem apspriežu galdiem. Latvijai šodien ir gan armija, gan aizsardzības dienests, mēs esam NATO un ES.  Baltijas valstis sadarbojas, Latviju, Igauniju un Lietuvu tagad sadzird arī starptautiski. Tomēr, manuprāt, šodien atceroties vēstures notikumus, ir jāsaprot, ka ļoti svarīgi ir, kādu Saeimu ievēlēs pilsoņi – tādēļ patiesa un visiem pieejama informācija ir ļoti svarīga. Gribētu teikt, ka informācija ir tikpat svarīga, kā tanki, raķetes un droni. Latvijas vēsture liecina, ka lieliniekiem jeb boļševikiem, kuri ar simpātijām raudzījās uz Krieviju Neatkarības kara laikā, bija diezgan liela ietekme. Arī 1940. gadā Latvijā netrūka t.s. kreisi noskaņoto, kuriem Krievija likās labs sadarbības partneris, jo daudziem dzīve bija smaga un trūcīga. Tā dēvētajos Ulmaņlaikos publiski pieejamā informācija patiesībā tika rūpīgi filtrēta, varētu pat teikt – cenzēta. Latvijas iedzīvotāji patiesībā neko daudz par to, kas un kā notiek padomju Krievijā, nezināja. Domāju, ka lēmums karot ar Krieviju, nebūtu prāta darbs, 1940. gadā Latvija nevarēja uzvarēt šo monstru, bet tās prezidentam Ulmanim pēc notas saņemšanas vajadzēja starptautiski un oficiāli paziņot par aneksijas un okupācijas draudiem, to vajadzēja darīt arī tajā brīdī, kad tas notika. Atklāta informācija ierobežotu iespējas okupantam veidot stāstus par Latvijas labprātīgo iekļaušanos padomju Krievijā un daudzus citus mītus, kuri ne par matu neatbilst patiesībai.

Patiesai informācijai un vārda brīvībai ir milzīga nozīme, un pēdējā laikā ir publiskajā telpā ir jūtami mēģinājumi to ierobežot – piemēram, pieprasot aizliegt Dailes teātrī topošās izrādes „Rīkojums Nr.2” publisku rādīšanu. Proti, partijas „Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers lūdzis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) nepieļaut Dailes teātra iestudējuma par kādreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera 2011. gada rīkojumu “Nr. 2” publisku izrādīšanu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā.  Toreiz viens no Zatlera rīkojuma par 10. Saeimas atlaišanu publiski norādītajiem pamatojumiem bija Saeimas balsojums, ar kuru netika dota piekrišana veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā saistībā ar krimināllietu. Šlesers apgalvo, ka Zatlera lēmumu rosināt atlaist Saeimu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām esot diktējusi vēlme atriebties politiķiem, tostarp Šleseram, par nevēlēšanos atbalstīt viņa ievēlēšanu uz otro pilnvaru termiņu. Sabiedrībā un profesionāļu aprindās šobrīd ir liels sašutums par KNAB piekāpīgo lēmumu tiešām vērtēt izrādi no ideoloģiskā viedokļa, lai pēc pirmizrādes dotu vai nedotu zaļo gaismu turpmākajām. Latvijas Teātra savienības iesniegusi protestu  profesionāļu – teātra kritiķu starptautiskajai asociācijai. 

Manuprāt tāda politiķa un partijas LPV nostāja ir bīstama Latvijai, jo paver ceļu meliem un naidīgai propagandai.