Ieraudzīt prezidentu
Apskatīt komentārus (1)


13.04.2011

Kārlis Streips

Ieraudzīt prezidentu

„Redzēju Ulmani tuvumā, seju sejā, tā sakot. (..) Lai arī ko lielie vēsturnieki saka par Ulmani - diktātoru, kā es redzēju un piedzīvoju, viņš darīja tikai labu savai tautai un zemei,” – tā pirms pāris gadiem kādā tīmekļa foruma diskusijā rakstījis cilvēks, kuŗš sevi identificējis ar vārdu Tālivaldis. Latvijā joprojām nav reti sastopami cilvēki, kuŗi kaut kad agrā jaunībā ir redzējuši pirmskara, Latvijas diktātoru (piedodiet, viņa fani, bet prezidents Latvijas Satversmes un likuma izpratnē viņš tomēr nebija). Viņiem šīs ir nozīmīgas, lai neteiktu pat – svētas atmiņas.

Droši vien kaut ko tamlīdzīgu var teikt katrs, kuŗam ir gadījies dzīvē sastapt prezidentu. Man - žurnālistam tas nav nekas pārāk ārpus kārtas, darba gaitās esmu intervējis Latvijas prezidentus, arī Dānijas karalieni. Taču, kad 1994. gadā mani lūdza kļūt par ASV prezidenta Bila Klintona tulku, kad viņš atbrauca uz Latviju, atzīstos, ceļi mazliet trīcēja. Būtībā jau cilvēks kā cilvēks, bet prezidenta amats un tituls tomēr cilvēkam uzliek vēl kaut ko, tā teikt, pa virsu. Brīdī, kad cilvēks tiek ievēlēts par prezidentu, Latvijā notiek divi procesi. Vispirms ir aplausi un ziedi. Un pēc tam cilvēku aplenc drošības dienesta pārstāvji. Privātā dzīve ir beigusies. Cilvēks ir kļuvis vismaz daļēji citāds.

To rakstu tāpēc, ka nupat pašreizējo Latvijas Valsts prezidentu savām acīm bija iespējams skatīt tautiešiem vairākās vietās Amerikas Savienotajās Valstīs arī manā dzimtajā Čikāgā.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 16, 10. lpp.)