Tipisks polītikānisms
Apskatīt komentārus (1)


11.05.2011

Kārlis Streips

Tipisks polītikānisms

Nedēļas laikā Latvijā risināti vairāki jautājumi, kuŗi kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas polītikāņiem nevar uzticēties.

Vispirms par polītisko partiju financēšanu. Latvijas Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojs (KNAB) pieprasīja un Ministru kabinets (MK) apstiprināja jaunus noteikumus par fiziskām personām, kas ziedo naudu partijām. Jaunajos noteikumos paredzēts, ka partijām jāatklāj ziedotās naudas avots, pretējā gadījumā tā būtu jāpārskaita Valsts kasē. Taču jautājums nonāca Saeimā, kur atbildīgās komisijas deputāti viens, divi nolēma, ka projekts esot „nekvalitātīvs” un tāpēc sūtāms atpakaļ Ministru kabinetam, lai ministri ciešāk padomā.

Pret šo lēmumu nostājās deputāti no Vienotības un VL/TB/LNNK, aizrādot, ka KNAB pieprasījis tieši ātrāku, nevis lēnāku jautājuma risināšanu. Te nu ir viena no situācijām „kod, kuŗā pirkstā gribi, visi sāp”. No vienas puses, ja KNAB un MK izstrādājuši brāķi, tad tas neko labu nevēstī nedz par mūsu centrālo izpildvaru, nedz arī par pretkorupcijas aģentūru. Taču, no otras puses, runa tomēr ir arī par prastu polītikānismu. Protams, polītikāņiem nekas nepatiktu labāk kā situācija, kuŗā absolūti jebkuŗš cilvēks vai uzņēmums no absolūti jebkuŗas valsts absolūti jebkuŗā brīdī varētu ziedot absolūti jebkuŗu naudas summu jebkuŗai partijai. Jādomā, pat kaismīgākie partiju „melno kasu” aizstāvētāji saprot, ka nekas tāds pat mūsu tēvzemītē neietu cauri, bet kāpēc nepamēģināt maigāku variantu – jautājumu uzskatīt par futbola bumbu, ko var spārdīt šurpu, turpu bez vārtu iegūšanas. Piedevām tās partijas, kuŗas atbalstīja lēmumu, visas ir ar apšaubāmu finanču vēsturi, it īpaši tās divas, kuŗas apvienojušās aliansē Par labu Latviju.

Otrs jautājums saistāms ar mūžam aktīvo Saeimas deputātu Aināru Šleseru. Visnotaļ negaidīti viņš kādā televīzijas intervijā paziņoja - viņa rīcībā esot „pierādījumi”, ka Latvijas slepenie dienesti ilgstoši noklausījušies telefona sarunas dažās viesnīcas „Rīdzene” viesu istabās, arī tais apartamentos, kuŗos, ieradušās Latvijas galvaspilsētā, mēdz uzturēties pasaules vadošās amatpersonas. Ja šis apgalvojums ir patiess, tad tas nudien ir satriecoši, jo Latvijā telefona sarunu noklausīšanās ir iespējama tikai ar tiesneša sankciju un maz ticams, ka atrastos tiesnesis, kas bez īpaša iemesla dotu atļauju noklausīties, teiksim, augstas ASV amatpersonas sarunas.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 19, 10. lpp.)