Braša postiljona skanīgs rags
Apskatīt komentārus (0)


12.06.2012

Braša postiljona skanīgs rags

Zigfrīds fon Fēgezaks (Siegfried von Vegesack), Senči un pēcteči, piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887, no vācu valodas tulkojis Pēteris Bolšaitis, „Laika Grāmata”, 2011. g., 416 lpp.

Žurnāla Ir Ziemsvētku numurā lasāms anekdots:

Pie durvīm zvana. Māte atveŗ durvis, tur stāv puisēns.

„Jānis mājās?”

„Nav Jānīša. Viņš ir pametis šo pasauli...”

„Ak Dievs, viņš nomira!?”

„Nē, pieslēdzās internetam.”

Tā kā man labi patiktos šai pasaulē vēl kādu brīdi uzkavēties, neesmu ar internetu izveidojis nekādas attiecības, neesmu ar šamo pat uz jūs. Tāpēc nevaru viņā iebarot vārdus pasta puisis vai postiljons un dažās sekundēs (vai tā ir?) noskaidrot, kas bijis autors ziņģes rindām

Pasta puiša sērā dziesma

Latvieti man liecina

un kāds ir plašāks konteksts runai par atgriešanos dzimtajā pusē pēc daudz gadiem svešumā. Tā jau laikam klājas daudziem: gan vārsmu, gan melodiju driskas glabājas kādā smadzeņu nostūrī, bet, kad pienākuši attiecīgie mūža gadi, ar tām maz vairs var iesākt.

Latviešu pasta puisis ar savu skumīgo dziesmu nāca prātā, lasot Zigfrīda fon Fēgezaka Senču un pēcteču 352. lappusē, kā vectante Ernestīne 1853. gada oktobrī ceļo no Rīgas uz Berlīni. Par vienu no ceļa posmiem Ernestīne raksta: „No Tilzītes līdz Kēnigsbergai braucām... ar tā saukto ātro karieti, kuŗas kupeja, ierīkota sešām personām, atstāja daudz elegantāku un ērtāku iespaidu nekā mūsu pasta kariete. Labu iespaidu atstāja arī brašais postiljons un viņa skanīgais rags.” Nez kādas tautības varēja būt brašais ragā pūtējs? Latvietis jau laikam ne.

Turpmākās trīs rindkopas ir gluži dievīgas. No Kēnigsbergas līdz Berlīnei Ernestīnei ar pavadonēm jābrauc „ar tvaika spēku”, kas viņām pirmais tāds piedzīvojums mūžā. Viņas ierodas stacijā stundu agrāk, ļauj sev visu parādīt un izskaidrot, atpūšas uz plīša apvilkuma mēbelēm un tad, drošs paliek drošs, brauc ar vilcienu, kas visās stacijās pietur. Tikai kad ar braukšanu pa sliedēm ar  tvaika spēku aprasts, viņas „riskē sevi uzticēt ātrvilcienam”.

Baltvācu (vācbaltu?) rakstniekam Fēgezakam (1888 -1974) piemīt izcila prasme atdzīvināt vēsturi divsimt gadu gaŗumā, tā ka lasītājs tajā var iejusties. Fēgezaka paņēmiens ir – daudz un plaši citēt no sava personāža vēstulēm, dienasgrāmatām un memuāriem un pašam piespēlēt saistvielu, ar ko visu sakabināt kopā. Iznākums ir tāds, ka Fēgezaka pēcskatā pierakstītos vērtējumus un secinājumus spilgtumā pārtrumpo viņa senāko un jaunāko senču aktuālajā momentā uz papīra uzliktais. Šie senči, tiesa, ir Baltijas muižnieki, tomēr laikmeti un pārvērtības tajos ir mazāk attiecināmas uz viņu konkrēto darbošanās vidi, bet ir vairāk visai Rietumu civīlizācijai kopīgas.

Ja saņemat Senčus un pēctečus kā dāvanu svētkos vai goda dienā, bet, nebūdams „zvērināts” lasītājs, baidāties tik biezam darbam ķerties klāt, iesaku vispirms noskaņas radīšanai iedegt sveci, ielikt atskaņotājā tvartu (kompaktdisku) ar kādu 1756. gadā dzimušā Mocarta instrumentālkompoziciju un izlasīt 80.-82. lappusē atraitņa kārtā nonākušā Ungurmuižas īpašnieka Baltazara fon Kampenhauzena bildināšanas vēstuli viņam ieteiktajai, bet ne reizi nesatiktajai un neiepazītajai Helēnei Juliānei fon Štrēlbornai. Kādi laiki! Kādi tikumi! Kādas pieklājīgas izteikšanās normas! Garantēju, ka uz šīs ēsmas uzķersities, gluži kā uz makšķernieka āķa uzķērās Šūberta pazīstamā forele, un arī visu pārējo grāmatu gandrīz vai norīsit.

„Senčiem” izmirstot un „pēctečiem” nākot viņu vietā, aiziet vecā, it kā romantiskā pasaule un izveidojas it kā ne vairs tik skaista, tomēr tāda, kas cilvēka dzīvi atvieglina. Fēgezaks atrod brīnišķīgus raksta galus, kas parāda sava laika cilvēku izbrīnu un jūsmošanu par dažādiem techniskiem izgudrojumiem. Kāds Zingera kungs, lūk, izgudrojis „burvju mašīnu, kas šuj”. Esot „jāgriež tikai viens rats – un jau adata lēkā augšā lejā un velk līdzi diegu, kas pats attinas no spolītes; jāpieliek tikai drāna, un acumirklī šuve pilnīgi gatava.” (345. lpp.) Vectante Ernestīne ar pieciem radagabaliem 1873. gadā Pasaules izstādē Vīnē iepazīst „riteni, uz kuŗa var ērti sēdēt un reizē, bez lielas piepūles ar kājām minot, virzīties uz priekšu.” (377. -378.) Kāds misters Remingtons savukārt izgudrojis mechanismu, „ar kuŗa palīdzību, tikai piespiežot atsevišķu taustiņu, var uz papīra uzdrukāt jebkuŗu burtu” un veidot vārdus un teikumus. (378.) Atzīmēta tāda aparāta izgudrošana, ar ko var sazināties lielā attālumā: izmēģinājumā „pat čukstus teiktie vārdi, skaļākas nopūtas, kabatas pulksteņa tikšķēšana un zvana skaņa esot skaidri sadzirdēti” (394.). –Mūsu pašreizējā paaudze vairs nav spējīga tādā līmenī ne priecāties, ne brīnīties, vai ne? Izmēģinājuma stacijas nosūtīšana no Zemes uz Marsu presē un televīzijā parādās tikai kā viena ikdienas ziņa starp daudzām.

Kāpēc tik saistošai grāmatai kā šī uz latvisko tulkojumu bija jāgaida vairāk nekā piecdesmit gadi kopš tās parādīšanās oriģinālvalodā? – Var jau būt tāpēc, ka latvietis, kas neapzinās sevī nekādu baltvācu asiņu piejaukumu, nevar grāmatu lasīt arī bez mērena dvēseles īgnuma. Nekur nav sacīts, kas bija daudzo Ungurmuižas, Veselavas un Lēdurgas muižnieku un viņu radu (būtu derējis zīmēts ciltskoks!) smalkās dzīves un daudzo ceļojumu materiālā baze. Kā sanāk, ka viņi varēja ar pavadoņiem un daudz naudas un mantības ceļot karietēs un vilcienos, kamēr, teiksim, mūsu brāļiem Kaudzītēm nācās apstaigāt Eiropu kājām?

Fēgezaka „senči” un „pēcteči” visi ir muižnieku cilmes cilvēki, un līdz 180. lappusei izskatās, it kā eksistējuši būtu tikai viņi. Tad pēkšņi 181. lappusē parādās šāds teikums par Veselavas muižas ļaudīm: „Kalpones, pavāre, mazgātāja, dārznieks un pārējie saimes ļaudis saprata tikai latviski, bet kučieris Bogdans tikai krieviski, tā ka valdīja drausmīgs dažādu dīvainu un neaptveŗamu valodu juceklis (izcēlums mans – E. S.). Atstāsim šo vietu nekomentētu, tāpat kā kučierim Bogdanam pēc zemnieku brīvlaišanas piedēvēto reakciju: „Brīvība man ir sveša. Vajadzīgs taču kungs. Un kā lai es bez saviem zirgiem dzīvoju?” (222.)

Grāmatas atvēršanā 6. decembrī Mencendorfa namā baltvācu pēcteči un latviešu gara darbinieki veidoja draudzīgu brālību. Latvieši sanākušos uzrunāja arī vairāk vai mazāk veiksmīgā vācu valodā, bet vācu runātāji pirms pāriešanas uz vācu valodu centās pirmos teikumus pateikt latviski. Kad atnāca mācītājs, visi dziedāja, kā tas Ziemsvētku gaidās pienākas: Alle Jahre wieder kommt das Christuskind. Kopš Fēgezaka apcerētajiem divsimt gadiem pasaule ir pārmainījusies. Vācieši tagad ir mūsu draugi, esam ar viņiem kopā NATO un ES, apdraudējums mums tagad nāk no citas puses. Bet vai tāds pavisam sīks un maziņš dvēselisks īgnumiņš par Fēgezaka senču laikā notikušo tomēr būtu vēl arvien atļauts? Vēl arvien ir žēl, ka postiljoni reiz varēja pūst savos ragos tik braši, bet mūsu pasta puisim bija jādzied sēri.

Pēteŗa Bolšaiša tulkojums ir teicams. Grāmata grezna, lepni iesieta, daudz krāsu attēlu.

Eduards Silkalns

Grāmatu var iegādāties Latvijas grāmatnīcās, Okupācijas mūzeja grāmatu galdā.

Laika un Brīvās Latvijas redakcija mīļuprāt nosūtīs grāmatas arī ārpus Latvijas. Redakcijas cena Ls 15,- ,pasta izdevumi uz Eiropas valstīm Ls 8, -, uz ASV un Kanadu – Ls 14,-.

Grāmata ir grezna, vairāk nekā 400 lappušu bieza, ar krāsainiem attēliem, cietais sējums ar apvāku.