Elēģija par lēnu aiziešanu
Apskatīt komentārus (0)


03.08.2011

Eduards Silkalns

Elēģija par lēnu aiziešanu

Nora Ikstena, Vīrs zilajā lietusmētelītī, apgāds „Dienas grāmata”, 2011.g., 167 lpp.

Ieraugot vārdu lietusmētelītis uz Noras Ikstenas jaunākās grāmatas vāka, prātā nāca neķītras atmiņas. Kad pirms teju gadiem piecdesmit, jaunības plaukumā, ar diviem austrāliešu draugiem Džonu un Čārlzu ar pasažieŗu kuģi Flavia ceļojām no Melburnas uz Neapoli, tika dota iespēja dienā, kamēr kuģis lēnām peld pa Suecas kanāli, piedalīties autobusa ekskursijā uz Kairu un piramidām. Jautājām kuģa kantīnes vadītājam un sīkpreču pārdevējam, kuŗš ekskursiju organizēja, kas būtu ņemams līdzi. „Lietusmētelīši,” atbildēja vecais ar smīnu pār visu ģīmi. Nobrīnījāmies, kāpēc mums, vienu vienīgu dienu ceļojot pa saulaino Ēģipti, būtu vajadzīgi lietusmēteļi. Džonam pirmajam pēc laika uzausa gaisma: ar lietusmētelīšiem mūsu padomdevējs būšot domājis mazo precīti, kas tās valkātājus vīriešus  pasargā arī no veneriskām slimībām!

Kad Vīrs zilajā lietusmētelītī ar dziļu aizkustinājumu izlasīts, prāts uz anekdotiem, kaut patiesiem, vairs nenesas. Gribas sevi šaustīt un pelt: „Fui, kritiķi, kā tu tā varēji! Nedrīkst taču grāmatu skatīt pēc vāka, pēc nosaukuma!”

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 30)