Savas dvēseles meklētāja
Apskatīt komentārus (0)


09.02.2011

Eduards Silkalns

Savas dvēseles meklētāja

„Kā tas ir – jau vispār vairāk nekā 30 gadu braukt un braukt atpakaļ uz mājām, bet tomēr nepārbraukt? Jau kuŗo reizi?” vaicā kādreizējā Amerikas latviete, bet nu jau apvienota Latvijas un Amerikas latviete Māra Celle. Pirmās reizes aci iemetusi tēvzemē padomju laikā, 1970. un 1972. gadā, Māra Celle ar dzīvesbiedru Ojāru kopš Latvijas neatkarības atgūšanas tur uzturas rēgulāri. Uz mantota zemes gabala Mežaparkā uzcēluši sev pat māju. Pēdējos 10 gados iegrozījies tāds dzīves ritms, ka astoņi mēneši gadā tiek pavadīti Latvijā, bet pārējie četri – Amerikā. Latviju Māra Celle sauc par savu īsto māti, bet Ameriku – par pamāti, kas tomēr bijusi laba pret viņu.

Pie šādas „klīstošo holandiešu”, it kā uz mūžīgu pārvietošanos notiesāto (vai ar pārvietošanās iespējas laimi apveltīto) katēgorijas pieder daudzi simti mūsdienu latviešu. Kad tuvojas vasara, šo rindu rakstītājs zina, ka Rīgā drīz būs atkal priecīga tikšanās ar Austrālijas Ābelēm, Gāršām, Saivām, Žubeckiem, ar Amerikas Priedēm, Reiņiem... Un te nosaukti tikai gadskārtējie iegriezējies Latvijā no tālajiem kontinentiem. Tiem taču vēl pieskaitāmi nerēgulārie ciemiņi un atbraucēji tepat no Eiropas zemēm.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 7, 12. lpp.)