Katras valsts nacionālā savpatnība
Apskatīt komentārus (0)
13.07.2011
Katras valsts
nacionālā savpatnība
VĒROJUMI UN PĀRDOMAS
"Kā, tev ir latviešu pase, bet tu nerunā
krieviski?" - šis no ASV atbraukušajai skolotājai Rīgā uzdotais jautājums
(Laika un BL 2.
jūlija numurs) kā starmetis izgaismo mūsdienu Latvijas lāstu - okupācijas
pusgadsimta demografisko mantojumu.
Atbildot uz Čechijas
vēstnieka rakstu, kas publicēts Dienā, kultūras ministre
Sarmīte Ēlerte uzsvēra, ka integrācijai "jābalstās uz 21. gs. sākuma
nacionālas demokratiskas valsts vajadzībām, kas globālās
valsts priekšrocības, sabiedrības daudzveidību spēj savienot ar aktīvu katras
valsts nacionālās savpatnības nostiprināšanu un
attīstīšanu" (izcēlums mans - F.G.).
Situācijā, kad
Latvijas pamattautas un krievvalodīgo cittautiešu samērs ir 60 : 40, no
pēdējiem ir integrējami tikai tie, kuŗi atzīst un pieņem Latvijas
nacionālo savpatnību, kas balstās latviešu valodā un, runājot Sarmītes
Ēlertes vārdiem, "atšķirīgajā kultūrtelpā".
Atbildot Rīgas
krievvalodīgās avīzes Telegraf žurnālistam
Aleksandram Dubkovam, Sarmīte Ēlerte precīizēja, ka Latvijā mītošie
nepilsoņi "no Eiropas likumdošanas skatpunkta ir imigranti.
Valsts, kuŗas pilsoņi tie bija, vairs nepastāv, un šie cilvēki palikuši
Latvijas territorijā. Latvijai tā bija problēma, bet tā ļāva viņiem
dzīvot savā territorijā un pat piešķīra sociālas tiesības. Un Eiropas
Savienībai nav svarīgi, kuŗas valsts pilsonība ir šiem cilvēkiem. Tai
viņi ir imigranti."
Neilgi pirms Līgo
svētkiem pēc Latvijas t.s. Eiropisko pētījumu institūta ielūguma Rīgā ieradās
Krievijas Sabiedriskās palātas nacionālo attiecību komisijas locekļi, lai ar
Latvijas krievu sabiedriskajiem darbiniekiem aprunātos par "etnisko
diskrimināciju Latvijā".
Ārkārtīgi
pretlatviskā, ērcīgā tonī šo diskusiju komentēja Rīgas krievvalodīgā laikrakstaVesti Segodņa žurnāliste Natalja Sevidova. Iebilstot
Maskavas viesa Aleksandra Broda priekšlikumam "iztikt bez polīitizācijas",
Sevidova raksta: "Kā tā - bez polītikas? Visas mūsu etniskās problēmas
sakņojas tieši tajā polītiskajā līnijā, ko pirms 20 gadiem izvēlējās pie
varas nonākušie latviešu nacionālisti."
Ciemiņu delegācijas
locekle, fonda Holokausts vadītāja Alla Gerbere naca klajā
ar visai prātīgu argumentu: "Ja es gribu dzīvot Amerikā un strādāt par ārstu,
juristu, paidagogu, tad man jāprot angļu valoda! Bet mājās varu lasīt Čechovu
un Dostojevski."
Pretēju
viedokli pauž apvienības Pasaule bez nacisma vadītājs
Latvijā Josifs Korens, kuŗš, tāpat kā Alla Gerbere, pēc tautības ir žīds: "Mums
(!) tiek piedāvāts aizmirst savas saknes, izšķīst latviskā vidē un
atsevišķās atļautās dienās valkāt kosovorotkas (krievu kreklus) un cept bliņas
(pankūkas, - F.G.), lai "integrātori"
varētu palielīties Rietumu priekšā: mums ar mazākumtautībām viss ir
kārtībā! Bet mēs neesam emigranti, te ir mūsu dzimtene! Man (!) Latvijā dzīvo
jau trešā paaudze." Izklausās ļoti dīvaini, ja ņemam vērā Josifa
Korena etnisko izcelsmi: krievu krekli, bliņas... Pārfrazējot VVF, trūkst vēl
tikai vodkas, voblas un častušku! Josifs Korens, kā redzam, lieliski
integrējies pareizticīgo krievu cilvēku vidē.
Tagad
paskatīsimies, kāda nozīme valsts nacionālajai savpatnībai ir "manā
krastā" - Izraēlā.
Pats esmu Izraēlas
premjēerministra Benjamina Netanjahu polītiskā kursa pretinieks: manuprāt viņam
vajadzētu piekrist ASV prezidenta Baraka H. Obamas priekšlikumam - atzīt
Palestīnas valsti robežās, kas pamatā atbilst 1967. gada 4. jūnijā
eksistējušajai demarkācijas (pamiera) līnijai, apmainoties atsevišķām
territorijām proporcijā 1 : 1. Tad Palestīnas valsts būtu dzīvotspējīga un daži
žīdu apmetņu bloki (puduŗi), kas "pieguļ" minētajai līnijai, paliktu
Izraēlas sastāvā.
Netanjahu baidās, ka
viņa valdības koalicija varētu sabrukt, un "stiepj gumiju", kaut gan
šāds risinājums būtu optimāls.
Taču viena Netanjahu
prasība, ko viņš izvirza Palestīnas pašpārvaldei, manuprāt, ir pilnīgi
pamatota: atzīt, ka Izraēla ir žīdu tautas nacionālā valsts. Gluži tāpat kā
Francija ir franču tautas, Italija ir italiešu tautas, Latvija ir latviešu
tautas nacionālā valsts.
Pamattautas
valoda, kultūra, senču mantojums ir vērtības, bez kuŗām "dotās"
valsts eksistence ir apdraudēta.
Izraēlā tās arabu
pavalstnieku īpatsvars ir 20%, un viņiem ir tiesības piedalīties parlamenta
(kneseta) vēlēšanās.
Palestīnas
pašpārvalde pretojas šai Netanjahu prasībai, kaut gan ANO Kopsapulces 1947.
gada 29. novembŗa rezolūcija paredzēja Palestīnas - britu mandāta territorijas
- sadalīšanu divās valstīs: žīdu valstī (Jewish
State) un arabu valstī (Arab State).
Toreiz arabi šo rezolūciju noraidīja, jo vēlējās "iedzīt žīdus jūrā".
Tas viņiem neizdevās. Tagad viņiem ir iespēja izveidot pašiem savu nacionālo
valsti līdzās Izraēlai, kas no savas nacionālās savpatnības
atteikties negrasās.
FRANKS GORDONS