Ardievas 13. Saeimai
01.11.2022

“Strādājām klātienē un attālināti, brīžiem intensīvi. Kopā pieņēmām būtiskus lēmumus saistībā ar valsts drošību un energokrizi. Meklējām veidus, kā atbalstīt iedzīvotājus un uzņēmumus. Droši vien bija arī kļūdas, bet izdarīts ir ļoti daudz.” 

Tā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) aprakstīja 13. Saeimas pieredzi tās pēdējā plenārsēdē. Sēdi vadīja spīkeres vietniece Dagmāra Beitnere-Le Galla, jo Rīgā todien viesojās Eiropas Parlamenta prezidente, un I. Mūrniece bija aizņemta ar viņu. Sēdes beigās D. Beitnere-Le Galla nupat pabeigto sesiju aprakstīja ar vārdiem “šī leģendārā un ļoti sarežģītā 13. Saeima.” 

Pēdējās plenārsēdes laikā deputāti pirmajā un galīgajā lasījumā apstiprināja likumus par sadarbību ar Lietuvu un Igauniju dabasgāzes piegāžu drošības kontekstā. Galīgajā lasījumā pieņemts likums, kuŗā noteikts, ka kandidēt uz Eiropas parlamentu nedrīkst neviens, kas bijis Latvijas PSR Komūnistiskās partijas biedrs pēc 1991. gada 13. janvāŗa. Tas attiecas uz Eiropas parlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku, bet, ņemot vērā faktu, ka viņa tur ir ievēlēta 2004., 2009., 2014. un 2019. gadā, tas varētu būt vilciens, kuŗš jau ir aizgājis. Esmu pārliecināts, ka T. Ždanoka likumu pārsūdzēs tiesā.

Diemžēl 13. Saeimas pēdējā sēdē netika izskatīts likumprojekts par Valsts aizsardzības dienestu. Likumprojekts, kuŗā paredzēts atjaunot iesaukumu Latvijas bruņotajos spēkos, apstiprināts pirmajā lasījumā, bet izrādījās, ka teksts lielā mērā bijis brāķis. Saeimas Juridiskais birojs iesniedza desmitiem labojumu, ko atbildīgā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija vienkārši nepaspēja izskatīt. Tas būs darbiņš 14. Saeimai, kuŗa brīdī, kad Laika vai Brīvās Latvijas lasītājs būs paņēmis rokā šo laikraksta numuru, jau būs sākusi savu darbu. Cits jautājums ir - kā tas var būt, ka Aizsardzības ministrijas juridiskā nodaļa varēja būt tik pavirša attiecībā uz likuma tekstu, jo ļoti iespējams tas nozīmēs, ka pirmais iesaukums bruņotajos spēkos tiks atlikts?! Nav īpaši laika tūļāties, jo, pēc pašreizējās sistēmas, profesionālo karavīru skaita pieaugums pēdējā gada laikā ir bijis tikai seši, lai gan vajadzēja pussimtu. Iesaukums domāts šīs situācijas risināšanai, un patlaban, kad Kremļa fašists īsteno genocīdu Ukrainā, tas ir mūsu valsts drošības jautājums.

13. Saeima tika ievēlēta 2018. gadā. Sarakstus piedāvāja 16 partijas un apvienības, un 5% barjēru pārvarēja septiņas. Izrādījās, nemaz nebija viegli izveidot jaunu valdošo koalīciju. Vispirms toreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis iespēju piedāvāja Jaunās Konservātīvās partijas līderim Jānim Bordānam. Nekas nesanāca. Nākamā iespēja bija Aldim Gobzemam no KPV LV. Arī viņam neizdevās. Beidzot Valsts prezidents no Eiropas Parlamenta atsauca mājās deputātu Krišjāni Kariņu, kuŗam izdevās izveidot koalīciju. Tas bija brīdis, kad KPV LV sāka irt pa vīlēm, jo pieci no 16 deputātiem atteicās balsot par jauno koalīciju, lai arī partijai valdībā bija trīs ministri. Galu galā sanāca tā, ka K. Kariņš ir kļuvis par vienīgo premjerministru Latvijas Republikas vēsturē, kuram izdevies vadīt vienu un to pašu valdību visu laiku no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām. Pērn situācija ap KPV LV bija kļuvusi tik bezcerīga, ka Kariņa kungs nolēma atteikties no partijas valdības ministriem, un tas notika bez valdības krišanas.

Liels panākums 13. Saeimai bija izveidot jaunu administrātīvi territoriālu sistēmu Latvijā. Iepriekšējā sistēma ar vairāk nekā 100 maziem novadiem nebija sevi pierādījusi, jo daudzos gadījumos mazais novadiņš nebija ekonomiski ilgtspējīgs. Uz trim lasījumiem, ipemēram, Zaļo un zemnieku savienība, kuŗa 13. Saeimā bija opozīcijā, iesniedza desmitiem priekšlikumu. Vairāku novadu pārstāvji pasūdzējās Satversmes tiesā, un atsevišķos gadījumos tiesa piekrita, ka varēja labāk. Cita starpā tas nozīmēja, ka pērn jūnijā pašvaldību vēlēšanas bija jaunajos apvienotajos novados, bet mazais Varakļānu novads, par kuŗu bija viens no strīdiem konstitucionālajā tiesā, palika viens pats un maziņš.

Sākās Covid-19 pandēmija, un 13. Saeimai nācās strādāt attālināti. Atsevišķi deputāti centās apgalvot, ka tas bijis nelikumīgi, un vismaz viens no viņiem atteicās attālinātajās sēdēs piedalīties vispār, jo, viņaprāt, tās nebija “īstas” sēdes, taču Saeimas Juridiskais birojs nosprieda, ka nekas nedz likumā, nedz pamatlikumā neliedz sēdes rīkot attālināti. Visticamāk sprieduma pamatā vismaz daļēji bija fakts, ka Saeimas plenārsēžu zālē deputāti sēž cieši cits citam blakus, un pandēmijas apstākļos, lieki teikt, tas nav prāta darbs.

13. Saeima iegājusi vēsturē, pirmām kārtām ar to, ka tajā bija nenormāli liels skaits pie frakcijām nepiederošo deputātu. Sākot ar Jūliju Stepaņenko no Saskaņas, kuŗa jau pirmajā sasaukuma dienā paziņoja, ka viņa no tās ies prom. Galu galā 13. Saeimas sasaukuma beigās parlamentā bija vairāk neatkarīgu deputātu nekā jebkuŗā no Saeimas frakcijām. Laba daļa no tiem bija izstājušies no valdošās koalīcijas partijām, un tas bija liels glābiņš valdībai, kuŗai pēc KPV LV aiziešanas “uz papīra” bija tikai 47 no 100 mandātiem Saeimā. Daudzos balsojumos koalīcijas deputātiem pievienojās pietiekams skaits pie frakcijām nepiederošo deputātu, lai nodrošinātu vairākumu.

Otrkārt, šis nu reiz bija tāds Saeimas sasaukums, kurā populisms un demagoģija sita sevišķi augstu vilni. Īpaši izcēlās Aldis Gobzems, kuŗa rīcība laika gaitā noveda pie viņa izslēgšanas no sešām plenārsēdēm, turklāt ne reizi vien. Pēdējā 13. Saeimas plenārsēdē viņš nevarēja piedalīties, jo pēdējais no sešu nedēļu soda periodiem vēl nebija beidzies. 14. Saeimas vēlēšanās A. Gobzema partija “Katram un katrai” saņēma tikai 3,67% balsu un līdz ar to nekādus mandātus. Ļoti bļaustīga 13. Saeimā bija no KPV LV saraksta ievēlētā Linda Liepiņa. Viņa 2020. gada oktobrī nolika mandātu un no Saeimas izstājās pavisam, taču šogad kā kandidāte no partijas “Latvija pirmā vietā” ievēlēta no jauna. Ļoti bargs attiecībā uz valdības plāniem bija Vjačeslavs Dombrovskis no Saskaņas, bet tikai līdz brīdim, kad viņš nolēma 14. Saeimas vēlēšanās kandidēt no apvienības Attīstībai/Par saraksta. Tajā brīdī V. Dombrovskis norima, bet arī A/P 14. Saeimas vēlēšanās palika bez mandāta.

Runājot par Saeimas priekšsēdētājas pieminētajām kļūdām, viena, manuprāt, saistāma ar faktu, ka divu gadu gaŗumā mūsu parlaments klaji ignorēja Satversmes tiesas spriedumu par Civilās savienības likumu. Saeima to pieņēma pirmajā un otrajā lasījumā, bet trešajā Saskaņa sazin kāpēc “norāva” kvorumu, tāpēc likums 13. Saeimā palika nepieņemts. Ignorēt konstitucionālas tiesas obligātu spriedumu pavisam noteikti nozīmē kļūdu.