Vai Latvija kļūs par celmu republiku?
Apskatīt komentārus (0)


16.02.2011

Attēlā: Kailcirte pie Grobiņas – Priekules lielceļa (Foto: Kurzemes Vārds)

Vai Latvija kļūs par celmu republiku?

Aizgājušajās nedēļās Latvijas sabiedrību no jauna uzjundījusi diskusija par to, vai Latvijā nenotiek mežu izciršana. Lai gan Ziemeļafrikā samilzušas pašiem savas problēmas, uzmanību šim jautājumam pievērsis pat arabu telekanālis Al Jazeera. Filmā  Latvia's pulp fiction paustas bažas par Latvijas mežu nākotni un valsts uzņēmumam „Latvijas Valsts meži” (LVM) pārmesta pārāk intensīva mežu izstrāde, kas apdraud arī bioloģisko daudzveidību. Latvija patiešām ir unikāla ar savu mežu bagātību, tāpēc pamatotas ir bažas, vai mēs mākam šo bagātību novērtēt. Lai, sākoties krizei,  mežistrādē nodarbinātie nepapildinātu bezdarbnieku rindas, valdība ļāva palielināt ciršanas apjomus. LVM apsaimnieko 1,37 miljonus hektaru meža platību. Privāto apsaimniekotāju rokās ir 1,2 miljoni hektaru meža. Rezervātu un nacionālo parku territorijas aizņem tikai 50 tūkstošus hektaru. Latvijas nacionālās valūtas - lata  saglabāšanā lielu ieguldījumu devusi tieši meža nozare.

Koka eksports dažos gados ārējā tirdzniecībā sasniedzis pat 40 procentus no kopapjoma. Ar mežu saistītajās jomās nodarbināti apmēram 80 tūkstoši srādātāju. Vislielākie pārmetumi LVM virzienā vērsti sakarā ar neaistētiskajām kailcirtēm visnotaļ lielās platībās lielceļu malās un pat netālu no tūristu iecienītajām vietām. Otra samilzusi problēma ir valsts mežos iegūtās koksnes izmantošana. Kā norāda mežu nozares speciālists Ilmārs Ozoliņš, gandrīz ik vakaru televīzija skaŗ jautājumu par Latvijas lielo atkarību no Krievijas piegādātā kurināmā. Turpretī Somijā un Zviedrijā atšķirībā no Latvijas ir izdevīgi  Latvijas mežu resursus izmantot pat tad, ja tos turp transportē pa jūru, bet Latvijā nav izdevīgi tos izmantot katlumājās uz vietas. I. Ozoliņš norāda, ka  šķelda par lētu naudu tiek eksportēta, tas pats notiek ar zāģu skaidām, bet mazvērtīgo koksni atstāj mežā vai kādu tās daļu LVM pārdod par pārlieku augstu cenu un, ja to nevar izdarīt, iespējams, atstāj sapūšanai.

Līdz 2009. gadam Latvijas valdība ik gadu ļāva izcirst ap 13 000 ha meža, pēdējos divos gados teju divreiz vairāk - apmēram 24 000 ha. Dabas draugus nomāc ne tikai cērtamo koku apjoms, bet tieši veids, kā tas tiek darīts. Kā zināms, likumi kailcirtes ļauj veidot ne vairāk kā desmit hektaros, bet netālu no kailā meža laukumiņa var veidot nākamo un atkal nākamo. Tā nu izcirstie laukumi mežos kļūst aizvien lielāki. Pazīstamais folklorists un valodnieks Austris Grasis dzīvo mežā Mazsalacas pusē, netālu no Skaņā kalna. Arī viņu kādu nakti uzmodinājusi meža technikas rūkoņa. Izrādās,  netālu no šīs ainaviskās vietas tiek veikta kailcirte. Līdz šim A. Grasis bijis pārliecināts, ka dzīvo aizsargājamā zonā. „Latvijas valsts mežu” speciālisti A.Grasim izskaidrojuši, ka viņam ir taisnība un mežu ap pašu Skaņo kalnu Salacas ielejas dabas parka territorijā „negriezīšot”, bet cirsma, kas A.Grasi satraucot, atrodoties nedaudz tālāk, kur  mežu drīkst cirst arī kailcirtē. Viss ir tik vienkārši. Par to, kā izskatās kopīgā ainava pēc kailcirtes, atbildīgajām personām galva nesāp.Latvijā paliek celmi un krūmi,”  plašsaziņas līdzekļos raksta tie, kam darba darīšanās iznākt braukāt pa valsts lielajiem un mazajiem ceļiem. Aizvien vairāk iedzīvotāju sāk protestēt pret barbariskajām kailcirtēm. Ar protestiem ir panākts, ka LVM apturējuši mežu izciršanu pie Mordangas ezera Talsu pusē. „

Latvijā mežu apsaimniekošana ir svarīga tautsaimniecības nozare, nav šaubu, ka lietaskoks ir jācērt, diemžēl veids, kā tas tiek darīts, ir zem katras kritikas. Ar likumu būtu aizliedzamas kailcirtes, atļaujot vienīgi izlases cirtes, jo pēc mežu apsaimniekošanas Latvijā tikai ļoti nelielās platībās ir saglabājušies tādi apstākļi, kas raksturīgi dabiskiem mežiem.

Ja katras kailcirtes vietā iestāda jaunu mežu, tad mežu segums procentuāli „uz papīra”, protams, nemainās - lai gan līdz tam, kad priede atkal būs cērtama, paies viss cilvēka mūžs.

Dainis Mjartāns